– Man gribas ēst, mammīt. Fifī arī gribas ēst. Vai jau atbraucām? Vai mēs jau atbraucām, mammīt?
– Gandrīz, bērniņ.
– Vai mēs varam jau būt tur?
– Gandrīz. Tu un Fifī dabūsiet kaut ko garšīgu pie vecvecmammas.
– Mēs gribam cepumus.
– Redzēsim.
Šelbija šķērsoja Billija strautu, kā to bija iedēvējuši vietējie iedzīvotāji. Vārds bija dots, lai pieminētu kādu zēnu, kurš noslīcis ilgi pirms tam, kad piedzima Šelbijas tēvs. Pēc tam sekoja zemes ceļš garām vairākām pussagruvušām mājām un citām, daudz lielākām, kur savos nožogojumos mitinājās medību suņi un kur pielādētas bises bija noliktas pa tvērienam. Zīme, kas norādīja uz Mauntinspringas nometni, kurā pirms daudziem gadiem kādā vasarā bija strādājis viņas brālis Forests. Viņš peldējās kails un darīja vēl šo to vairāk ar Emmu Keitu Edisoni. Šis fakts Šelbijai kļuva zināms, pateicoties tam, ka Emma Keita vidusskolas laikā bija viņas labākā draudzene.
Pagrieziens uz viesnīcu un atpūtas kompleksu, kas tika uzcelts, kad viņai bija apmēram desmit gadu. Tur strādāja Klejs – vadāja tūristus ar plostiem pa balti putojošām kalnu upēm. Viesnīcā viņš iepazinās ar savu nākamo sievu, kura bija šefpavāre un izcila desertu speciāliste. Tagad Džillija gaidīja otro bērnu.
Bet vēl pirms sievām un bērniem, pirms darbiem un karjeras veidošanas viņi šajās vietās bija pavadījuši daudz laika. Šelbija toreiz te pārzināja ikvienu taku, ik strautiņu un peldēšanai piemērotu vietu, kā arī tās, kurās mēdza klaiņot Amerikas melnais lācis.
Karstās vasaras dienās viņa kopā ar brāļiem un Emmu Keitu mēdza doties uz pilsētu, lai nopirktu kokakolu vai vecāsmātes salonā izlūgtos naudu sīkiem tēriņiem.
Vēl Šelbija zināja vietas, kur varēja vai mūžību sēdēt un gluži vienkārši vērot apkārtni, klausīties vakarlēpja balsī, kad maigi pelēkiem vāliem pāri klājās krēsla un nosarkusī saule aizslēpās aiz kalnu virsotnēm.
“Es atkal to visu zināšu,” Šelbija nodomāja. “Visu. Un pats svarīgākais, ka to zinās arī mana meita.” Šelbija atcerējās, cik reibinoša ir sajūta, kad silta zāle piekļaujas pēdām vai strauta vēsie ūdeņi šļakstinās pie potītēm.
– Lūdzu, mammīt! Lūdzu! Vai mēs jau varam būt tur?
– Nu jau mēs esam patiešām ļoti tuvu. Vai redzi to māju? Es pazinu meiteni, kura tur dzīvoja. Viņu sauca Lorilija, un viņas mamma Meibelinas kundze strādāja pie manas vecmammas. Un joprojām turpina strādāt. Liekas, vecmamma sacīja, ka arī Lorilija tur strādā. Un… vai redzi tur, priekšā, ceļa sazarojumu? Tādu kā dakšiņu?
– Tu ēd ar dakšiņu.
– Jā, pareizi. – Šelbija sajutās gandrīz tikpat nepacietīga kā viņas meita un iesmējās. – Bet tā saka arī tad, kad runā par sazarotu ceļu. Kad var doties pa vienu vai pa otru atzaru. Ja mēs pagriezīsimies pa labi… ar kuru rociņu tu krāso savus zīmējumus? Tad mēs jau ātri nokļūsim Randevūridžā. Bet mēs dosimies pa kreisi… – Aizvien vairāk aizrāvusies, Šelbija tā arī nogriezās. Mazliet ātrākā tempā nekā vajadzētu. – Un brauksim uz mājām.
– Uz vecvecmammas māju.
– Pareizi.
Bija redzamas vairākas ēkas, dažas no tām uzceltas Šelbijas prombūtnes laikā. Ceļš joprojām vijās un locījās.
Emmas Keitas māja un pie tās pievedceļā liela automašīna, kurai uz kravas kastes borta rakstīts: “Puiši, kas palīdzēs!”
Un tur jau tās bija. Mājas.
Viņa pamanīja, ka visur ir daudz vieglo un kravas automašīnu – pievedceļā un arī ceļa malās. Pagalmā skraidīja bērni, un kopā ar viņiem draiskojās suņi. Un pavasara puķes, kuras Šelbija vecāki aprūpēja gluži kā bērnus, jau bija saplaukušas pie divstāvu mājas.
Starp priekšējā lieveņa stabiem bija novietots transparents.
“Sveicam mājās, Šelbija un Kalija Roza!”
Laikam jau Šelbija nevilšus bija atspiedusi galvu pret automašīnas stūri un sākusi pateicībā šņukstēt, bet Kalija dīdījās savā sēdeklītī.
– Ārā! Ārā! Pasteidzies, mammīt.
Tieši mājas priekšā Šelbija ievēroja vēl vienu uzrakstu, kas bija novietots uz steķiem.
“Rezervēts Šelbijai.”
Viņa skaļi iesmējās. Divi zēni pamanīja minivenu. Priecīgi klaigādami, viņi metās sagaidīt atbraucējas.
– Mēs to pārvietosim, Šelbij!
Viņas tēvoča Greidija dēli, kas kopš Ziemassvētkiem, kā Šelbijai likās, bija pastiepušies augumā par kārtējām sešām collām.
– Tas ir tev. Hei, Kalij! Sveika! – Vecākais no abiem zēniem, Meikons, pieklaudzināja pie Kalijas loga.
– Kas viņš ir, mammīt? Kas?
– Tas ir brālēns Meikons.
– Brālēns Meikons. – Kalija vicināja abas rokas. – Hei! Hei!
Šelbija novietoja automašīnu ceļa malā un ar jūtamu atvieglojumu izslēdza motoru. – Esam galā, Kalij. Beidzot.
– Ārā! Ārā! Ārā!
– Es tūdaļ. – Šelbija nepaguva apiet savu auto un atvērt durvis, kad ap viņu jau spietoja bērnu pulks. Un skriešiem vien tuvojās viņas mamma.
Gandrīz sešas pēdas slaidajai Eidai Mejai bija arī garas kājas, kas raiti pieveica attālumu līdz minivenam. Ap tām viļņoja koši dzeltenā vasaras kleita, un vējā plīvoja rudo matu vainags.
Nepaguvusi ne elpu ievilkt, Šelbija jau bija iekļauta spēcīgā lāča skāvienā un apkārt vēsmoja “L’Air du Temps” aromāts, ko gandrīz varēja uzskatīt par viņas mātes pazīšanās zīmi.
– Te nu jūs esat! Manas meitenes! Mans Dievs, Šelbija Ena, tu esi tik tieva kā čūska. Nu, to mēs izlabosim. Dieva dēļ, bērni, atvēliet taču arī mums kādu brīvu vietu! Tik paskaties! Tik paskaties! – Viņa satvēra Šelbijas seju rokās un pacēla viņas galvu augstāk. – Viss būs labi, – viņa noteica, kad meitas acīs iemirdzējās asaras. – Neraudi, citādi izplūdīs skropstu tuša. Tagad viss ir kārtībā. Kā ir jāatver tās durvis?
Šelbija pavilka aiz roktura, un durvis aizslīdēja uz sāniem. – Vecmamma! Vecmamma! – Kalija izstieptām rociņām tiecās pretī. – Ārā! Ārā!
– Es tevi izņemšu laukā no šejienes. Kā īsti tu viņu dabū ārā? Nu, paskat tik, kāda meitene! – Eida Meja apklāja Kalijas sejiņu skūpstiem, kamēr Šelbija atsprādzēja sēdeklīša siksnas. – Tu esi tik jauka, gluži kā saulstariņš maijā. Un cik skaista kleitiņa! Nu, apskauj savu vecmammu cieši, cieši!
Ar dzeltenām augstpapēžu sandalēm kājās Eida Meja kā tādā karuselī grieza apkārt mazmeitu, kura cieši turējās pie viņas.
– Tagad mēs visi esam te. – Asaras ritēja pār Eidas Mejas vaigiem, viņai