Izvairījos no Marī skatiena, nevēlēdamās ļauties emocijām, kas visās lielākajās svinībās mēdza pārņemt mani kā sasodīti plūdi. Biju apņēmusies šodien neraudāt. Šī diena bija laimīga, lai kas arī notiktu. Diena, ko es nekad neaizmirsīšu.
Marī atlaida manu roku, pacēla glāzi un atplauka.
– Kā būtu ar tostu par nākamo tavas dzīves posmu? Pacēlu arī savu glāzi un pasmaidīju par spīti skumjām, ļaudama, lai tukšumu sirdī aizpilda atvieglojums un pateicība.
– Priekā! – Saskandināju ar Marī un iedzēru krietnu malku, izbaudīdama dedzinošo šķidrumu, kas aizplūda lejup.
– Ja jau esam sākušas par to runāt, ko tu grasies darīt tālāk, Ērika?
Ļāvu domām atgriezties pie manas dzīves un reālajām grūtībām, ko vēl aizvien nebiju atrisinājusi.
– Nu, šonedēļ uzņēmumā Angelcom ir gaidāma lielā tirgošanās, un pēc tam man kādā brīdī jāizdomā, kur lai apmetos.
– Tu jebkurā brīdī vari kādu laiku padzīvot pie manis.
– Zinu, bet man beidzot ir jātiek pašai pie sava mājokļa. Patiesībā man pat gribas to izdarīt pēc iespējas ātrāk.
– Vai esi jau kaut ko izdomājusi?
– Ne gluži, taču man ir jātiek prom no Kembridžas. Hārvarda Universitāte bija izrādījusies lieliska, taču gan man, gan studiju pasaulei beidzot vajadzēja iet katrai savu ceļu. Visa pēdējā gada laikā biju pamatīgi pārcentusies, pūlēdamās sabalansēt diplomdarbu ar jauna uzņēmuma dibināšanu un ierasto pēdējā kursa studentu pārpūles brīžu pārdzīvošanu. Dedzīgi vēlējos sākt jaunu dzīves posmu labu gabalu tālāk no studentu pilsētiņas.
– Tikai nedomā, ka es gribu, lai tu kaut kur dotos, bet vai tiešām esi pārliecināta, ka vēlies palikt Bostonā?
Es pamāju.
– Esmu gan. Iespējams, darba dēļ kādā brīdī nonākšu Ņujorkā vai Kalifornijā, taču pagaidām jūtos laimīga arī tepat.
Dažkārt dzīvot Bostonā nemaz nebija tik viegli. Ziemas te bija velnišķīgas, toties šeit dzīvoja stipri, kaislīgi un sāpīgi tieši ļaudis. Laika gaitā arī es biju kļuvusi par vienu no viņiem. Nespēju pat iztēloties, ka, pēkšņas iedomas vadīta, varētu nosaukt par mājām kādu citu vietu. Turklāt man nebija vecāku, pie kuriem es varētu doties, un manas mājas tagad bija šeit.
– Vai tev kādreiz neienāk prātā, ka tu varētu atgriezties Čikāgā?
– Nē. – Klusēdama brīdi ēdu salātus, pūlēdamās nedomāt par visiem tiem cilvēkiem, kuri šodien būtu varējuši atrasties man līdzās. – Tur mani neviens vairs negaida. Eljots ir apprecējies vēlreiz, un viņam tagad ir bērni. Un mammas ģimene allaž ir izturējusies… teiksim tā, atsvešināti.
Jau kopš brīža, kad mana māte pirms divdesmit viena gada bija pārradusies no koledžas, būdama grūta un nemaz negrasīdamās iziet pie vīra, viņas attiecības ar vecākiem varēja nosaukt par saspringtām – un tas vēl bija maigi teikts. Pat bērnībā tās dažas atmiņas, kas man saistījās ar vecvecākiem, bija šķitušas nepatīkamas. Viņi tā arī nebija spējuši samierināties ar to, kā biju uzradusies viņu dzīvē. Mamma nekad nemēdza pieminēt manu tēvu, bet, ja šis apstāklis bija tik nepatīkams, ka viņa pat nevēlējās par to runāt, tad arī man droši vien nevajadzēja par to zināt. Vismaz tā es sev iegalvoju brīžos, kad pār mani sāka gūt virsroku ziņkāre.
Arī Marī līdzjūtības pilnajās acīs atmirdzēja tādas pašas skumjas kā man.
– Vai tu kādreiz sazinies ar Eljotu?
– Lielākoties dažādos svētkos. Tagad viņam ir darba pilnas rokas ar abiem mazajiem bērniem.
Eljots bija vienīgais tēvs, ko jebkad biju pazinusi. Viņš apprecēja manu māti, kad biju vēl pavisam maza, un mēs kā ģimene nodzīvojām kopā daudzus laimīgus gadus. Kopš manas mātes nāves vēl nebija pagājis ne gads, kad doma par to, ka vajadzētu vienam pašam audzināt pusaudzi, viņam sāka likties pārāk nomācoša, un viņš, liekot lietā manu mantojumu, aizsūtīja mani uz kādu internātu valsts austrumos.
– Tev viņa pietrūkst, – Marī klusi sacīja, it kā būtu nolasījusi manas domas.
– Dažreiz, – es atzinos. – Mums tā arī nav bijis iespējas padzīvot kā ģimenei bez viņas. – Atcerējos, ka pēc mātes nāves mēs bijām apjukuši un vairs nespējām saprasties. Tagad mūs saistīja vienīgi atmiņas par viņas mīlestību, atmiņas, kas ar katru gadu izbalēja aizvien vairāk.
– Viņš to nedarīja no ļauna prāta, Ērika.
– Zinu. Es viņu nevainoju. Mēs abi esam laimīgi, un šobrīd tas ir galvenais.
Tagad, kad biju tikusi pie diploma un nodibinājusi jaunu uzņēmumu, es vairs nenožēloju Eljota izvēli. Beigu beigās tieši tāpēc es biju nostājusies uz ceļa, kas mani atveda līdz pašreizējam brīdim, tomēr nekas nespēja mainīt faktu, ka gadu gaitā mēs bijām vēl vairāk atsvešinājušies.
– Nu tad mēs to vairs nepieminēsim. Labāk parunāsim par to, kā tev iet mīlas jomā! – Marī uzzibināja man siltu smaidu. Viņas skaistās, iegarenās acis iemirdzējās restorāna blāvajā gaismā.
Iesmējos, zinādama, ka viņa gribētu dzirdēt katru sīkumu, ja vien man kaut kas būtu stāstāms.
– Diemžēl šajā ziņā nav nekā jauna. Kā būtu, ja mēs parunātu par tevi? – Zināju, ka viņa tūlīt uzķersies uz šī āķa.
Marī atplauka un sāka aizrautīgi stāstīt par savu pašreizējo mīļāko. Ričards bija ietekmīgs žurnālists, gandrīz desmit gadus jaunāks par Marī, un es par to nemaz nebrīnījos. Viņa savā vecumā ne vien bija lieliskā formā, bet arī izturējās neticami jaunavīgi. Bieži vien biju spiesta sev atgādināt, ka viņa ir manas mātes vecumā.
Kamēr Marī kavējās atmiņās, es izbaudīju neilgu mīlas dēku ar savu maltīti. Liellopa fileja ar kauliņu bija nevainojami pagatavota un piesūcināta ar sarkanvīna mērci. Tā teju vai kusa mutē. Ar šo ārkārtīgi gardo maltīti gandrīz vai varēja atlīdzināt par dažiem pēdējiem mēnešiem, kuru laikā man bija nācies iztikt bez seksa. Ja ar to vien būtu par maz, tad zemenes šokolādē, ko mēs notiesājām maltītes noslēgumā, pavisam noteikti bija kā punkts uz “i”.
Koledžā man regulāri bija radušās iespējas ielaisties īslaicīgās dēkās, taču es, atšķirībā no Marī, nekad nebiju pa īstam meklējusi mīlestību. Un tagad, kad man vajadzēja gādāt par uzņēmumu, tikpat kā nemaz neatlika laika saviesīgajai dzīvei, nemaz nerunājot par seksu. To es varēju izbaudīt ar Marī starpniecību, un man bija patiess prieks, ka viņai uzradies jauns vīrietis, kurš viņā atmodinājis jaunu sparu.
Kad maltīte bija galā, Marī vajadzēja nedaudz atsvaidzināties, un mēs norunājām, ka es viņu sagaidīšu ārā pie restorāna. Devos uz durvīm, juzdamās laimīga un mazliet noreibusi. Pagāju garām zāles pārzinim, viņš man pateicās par apmeklējumu, un pagriezos atpakaļ. Jau nākamajā mirklī es uzskrēju tieši virsū vīrietim, kurš patlaban nāca iekšā pa durvīm. Sagrīļojos, un viņš satvēra mani aiz vidukļa, lai es varētu noturēties kājās.
– Piedodiet, es…
Kad mūsu acis sastapās, mana atvainošanās izkūpēja gaisā. Manī ielija hipnotizējošs tumši brūnas un zaļas krāsas virpulis, un es zaudēju runas spējas. Satriecošs. Šis vīrietis bija nāvīgi satriecošs.
– Vai jums nekas nekaiš?
Sajutu,