Reiz kādā svētdienā, kad Nikam bija paģiras un Alise pūlējās viņu pierunāt doties uz pludmali viņai līdzi, un viņš gulēja uz dīvāna, aizvēris acis un nemaz neklausīdamies, viņa bija iesaukusies: “Ak, nē, mēs viņu tūlīt zaudēsim!”, saberzējusi divas cepamās lāpstiņas, piespiedusi tās viņam pie krūtīm un iesaukusies: “Izlāde!” Niks tieši īstajā brīdī bija paklausīgi un ticami noraustījies. Tomēr tad viņš bija palicis nekustīgi guļam, kamēr viņa bija iesaukusies: “Viņš neelpo! Mums nekavējoties jāuzsāk mākslīgā elpināšana!” un mēģinājusi iebāzt viņam mutē salmiņu.
Ātrās palīdzības automašīna apstājās pie luksofora, un Alise nedaudz sagrozījās. Nekas viņas ķermenī vairs nebija kārtībā. Dziļi kaulos varēja just visaptverošu nogurumu, it kā viņa varētu nogulēt miegā veselu mūžību, tomēr tai pašā laikā nemiers un saraustīts spars mudināja viņu celties augšā un kaut ko paveikt. Pie visa noteikti bija vainojama grūtniecība. Visi taču apgalvoja, ka tad ķermenis šķietot pavisam svešāds.
Alise vēlreiz pielieca zodu, lai paskatītos uz savām dīvainajām drēbēm. Tās nemaz neizskatījās pēc kaut kā tāda, ko viņa būtu varējusi izvēlēties. Viņa nekad nemēdza nēsāt ne dzeltenu apģērbu, ne krekliņus bez piedurknēm. Atkal uzbangoja panika, Alise novērsās un sāka skatīties ātrās palīdzības automašīnas griestos.
Vistrakākais, ka viņa nekādi nespēja atcerēties arī to, ko iepriekšējā dienā bija ēdusi vakariņās.
Tukšums. Vispār ne mazākās nojausmas.
Savu tunzivs ēdienu ar pupiņām? Nika iecienīto jēra gaļas kariju? Viņa nespēja pat iedomāties.
Protams, nedēļas nogales tik un tā vienmēr mēdza sajaukties kopā. Jāpamēģina atcerēties, ko viņa bija darījusi pagājušajā nedēļas nogalē.
Alises prātā kā no apgāzta veļas groza sabira juceklīgas atmiņas par dažādām nedēļas nogalēm. Sēdēšana parka zālienā un avīzes lasīšana. Pikniki. Staigāšana pa dārzkopības veikaliem un ķildošanās par augiem. Mājas remonts. Vienmēr, vienmēr mājas remonts. Kino. Vakariņas. Kafijas dzeršana kopā ar Elizabeti. Sekss svētdienas rītā, pēc tam miegs, pēc tam brokastu radziņi no vjetnamiešu ceptuves. Draugu dzimšanas dienas. Laiku pa laikam kādas kāzas. Ceļojumi. Padarīšanas ar Nika ģimeni.
Nez kā Alise saprata, ka nekas no tā visa nebija noticis pagājušajā nedēļas nogalē. Viņa nekādi nespēja izdomāt, kad tas bija noticis. Pirms īsa brīža vai jau sen. Tas gluži vienkārši bija noticis.
Diemžēl viņa nekādi nespēja pieķerties kādai “šodienai”, “vakardienai” vai pat “pagājušajai nedēļai”. Viņa bezpalīdzīgi lidinājās virs kalendāra gluži kā pasprucis balons.
Prātā atausa aina: pelēkas, mākoņainas debesis ar sārtu balonu gūzmu, kas sasieta kopā ar baltu lentīti, gluži kā ziedu pušķis. Balonu saišķus nikni raustīja dusmīgs vējš, un Alisi pārņēma milzīgas, mokošas skumjas.
Sajūta pagaisa kā nelabuma uzplūds. Augstā debess. Ko tad tas nozīmēja?
Alisi pārņēma ilgas pēc Nika. Viņš noteikti spētu visu vērst par labu. Viņš precīzi pateiktu, ko viņi iepriekšējā dienā bija ēduši vakariņās un ko darījuši nedēļas nogalē.
Cerams, ka Niks viņu sagaidīs slimnīcā. Varbūt viņš jau bija nopircis Alisei ziedus. Droši vien. Cerams, ka ne, jo tas bija pārāk dārgi.
Protams, patiesībā viņa cerēja, ka Niks tomēr būs nopircis ziedus. Viņa taču bija atvesta ar ātro palīdzību. Savā ziņā viņa tos ziedus pat bija pelnījusi.
Prātā uzradās vēl viena aina. Šoreiz tas bija milzīgs garkātainu, sarkanu rožu un skaraino ģipseņu pušķis kristāla vāzē, ko Nika brālēns viņiem bija uzdāvinājis kāzās. Kāpēc viņa to iztēlojās? Niks nekad nedāvināja viņai rozes. Viņš zināja, ka Alisei tās patīk vienīgi dārzā. Puķu veikalos pirktās rozes nesmaržoja, un tās Alisei nez kāpēc vienmēr lika domāt par sērijveida slepkavām.
Ātrās palīdzības automašīna apstājās, un Džordžs pielēca kājās, strauji pieliekdamies, lai neatsistu galvu.
– Esam klāt, Alise! Kā tu jūties? Izskatās, ka esi ilgi un pamatīgi kaut ko pārdomājusi.
Viņš pastūma sviru, lai atvērtu ātrās palīdzības automašīnas aizmugures durvis. Pa tām ieplūda saules gaisma, liekot viņai samirkšķināt acis.
– Es tā arī nepajautāju, kā jūs sauc, – Alise ieminējās.
– Kevins, – Džordžs vainīgi atteica, kā zinādams, ka šis vārds viņai sagādās vilšanos.
Patiesībā dažkārt darbs man izraisa nelielu pacilātību, doktor Hodžes; man ir kauns to atzīt. Tā nav milzīga pacilātība, tomēr to pavisam noteikti var nosaukt par adrenalīna uzplūdu. Kad gaismas palēnām izdziest, klausītāji apklust, es uz skatuves palieku viena un Leila ārkārtīgi nopietni parāda paceltu īkšķi, it kā mēs atrastos NASA un grasītos palaist raķeti. Prožektora gaisma ir kā saules stars manā sejā, un es spēju sadzirdēt tikai ūdens glāžu šķindēšanu un šur tur arī cieņpilnas atturības pilnu ieklepošanos. Man patīk viesnīcu zāļu tīrā, svaigā, lietišķā smarža un vēsais, kondicionētais gaiss. Tas padara skaidrākas manas domas. Un, kad es sāku runāt, mikrofons padara manu balsi nosvērtu un valdonīgu.
Tomēr citkārt es izeju uz skatuves un jūtos tā, it kā man uz skausta būtu uzlikts smags slogs. Tas liek man nodurt galvu un uzmest kūkumu gluži kā tādai večai. Man gribas pieliekties tuvāk mikrofonam un noprasīt: “Kāda tam visam ir jēga, dāmas un kungi? Jūs visi izskatāties visnotaļ jauki, tāpēc nāciet man talkā un pasakiet: kāda tam ir jēga?”
Patiesībā es zinu, kāda ir jēga.
Jēga ir tāda, ka viņi man palīdz nomaksāt hipotekāro kredītu. Katrs no viņiem iegulda savu artavu mūsu pārtikas iegādē, kā arī elektrības, ūdens un Visa kredītkartes rēķinu apmaksā. Viņi visi dāsni apmaksā šļirces, bezveidīgos slimnīcas ietērpus un to pēdējo anesteziologu ar laipnajām, suniskajām acīm, kurš saņēma manu roku un sacīja: “Un tagad guliet, mīļā.” Lai nu kā, esmu novirzījusies no temata. Jūs gribat, lai es novirzos no temata. Jūs gribat, lai es tikai rakstu un rakstu visu, kas vien man ienāk prātā. Vai tikai es jums neliekos garlaicīga? Jūs vienmēr izskatāties neuzkrītoši ieinteresēts, bet varbūt jums gadās dienas, kad es ienāku kabinetā, izskatīdamās caurcaurēm uzmācīga, vai plīsdama no vēlēšanās izklāstīt jums visus savas nožēlojamās dzīves sīkumus, bet jūs pārņem ilgas ar elkoņiem atbalstīties pret rakstāmgaldu, atspiest zodu plaukstās un pavaicāt: “Kāda tam visam ir jēga, Elizabete?” Un tad jūs atceraties: jēga ir tāda, ka es apmaksāju jūsu kredītkartes rēķinus, hipotekāro kredītu, iepirkumus… un tā tikai pa riņķi vien.
Viņdien jūs ieminējāties, ka bezjēdzības sajūta liecina par depresiju, bet saprotiet taču: man nav nekādas depresijas, jo es taču saskatu jēgu. Visa jēga slēpjas naudā.
Kad biju izbeigusi sarunu ar Džeinu, telefons nekavējoties iezvanījās vēlreiz (droši vien tā bija viņa – nodomājusi, ka saruna pārtrūkusi), un es to izslēdzu zvana vidū. Kāds vīrietis garāmejot ieminējās: “Dažreiz jāsāk domāt, vai tikai mums visiem nebūtu labāk bez tiem sasodītajiem krāmiem!”, un es atteicu: “Sasodīts, jā!” (Es nekad mūžā neesmu sacījusi “sasodīts, jā!”; šie vārdi tikai