Tas Džeinu nemaz nepārsteidza.
– Es nodarbojos ar skicēšanu.
– Nešaubos, ka jums tas ļoti labi padodas. Bet… kā sokas ar tēlniecību?
Par piepešajām skumjām, kas viņu pārņēma, Džeina nelikās ne zinis.
– Es vairs neizmantoju mālu.
– Diemžēl es jau baidījos, ka tā notiks. Izcils talants ir aizlaists nebūtībā, un tas viss mana brāļa aizvainojuma dēļ. Jāatzīst, tagad viņš ir tik nopietns, ka drīzāk gribētos, lai viņš ir tikpat neciešams kā agrāk.
– Viņš ir gana neciešams.
– Hm. – Lēdija Gudridža samiedza acis, un Džeina sajutās neērti. – Kopš brieduma sasniegšanas Rensoms uzskata, ka rīkojas pareizi pat tad, ja tam ir sliktas sekas. Viņa kaislīgā uzvedība jūsu neapdomīgās ciemošanās laikā izpostīja jūsu reputāciju. Domāju, ka tagad viņš gribēs atlīdzināt par pāridarījumu.
– Viņš rīkojas atriebības kāres, nevis kaisles vadīts. – Džeina jutās neomulīgi.
– Dārgā, mani tu neapmuļķosi! Es biju viena no sievietēm, kuras jūs atklāja plašākai sabiedrībai. – Lēdija Gudridža palūkojās apkārt un samiedza acis, tad pasmaidīja un pievērsās Džeinai. – Es zinu, kā izskatās kaisles sekas.
Džeina sajuta karstuma vilni un piesarkumu.
Pēc īsa, nepatīkama klusuma brīža lēdija Gudridža uzlika pirkstu uz Džeinas zoda un pagrieza viņas seju pret sevi. Džeina drosmīgi ielūkojās lēdijai acīs. Tomēr tas bija ļoti īss brīdis. Bija pārāk grūti saglabāt vēsu prātu, tāpēc viņa nodūra skatienu lēdijas Gudridžas klēpī.
– Ļaujiet man minēt. – Lēdija Gudridža spēcīgi pabungāja ar pirkstu. – Jūs kopš tās reizes neesat skūpstījusi citu vīrieti.
Tobrīd Džeina aptvēra, ka gaida Blekbērna atgriešanos, jo tā būtu patīkamāka par šo drausmīgo sarunu.
– Jūs esat tā pati neskartā meitene, kāda bijāt pirms vienpadsmit gadiem. Jūs joprojām esat…
“Lūdzu, nesakiet to, lūdzu, nesakiet to!” Džeina klusībā skaitīja.
– …jaunava! – lēdija Gudridža paziņoja.
Džeina ielūkojās sievietes lepnajā sejā un cerīgi pavērsa skatienu uz banketu zāli… un ieraudzīja blakus stāvam Blekbērnu. Viņš turēja divus šķīvjus un bezkaislīgi klausījās māsā. Džeina gribēja, lai marķīzs viņu izglābj. Viņa negribēja, lai viņš dzird šo sarunu.
– Rensom, – lēdija Gudridža gandarīti iesaucās, – tu atnesi ēdamo!
– Tu man liki to darīt. – Vīrieša skatiens bija piekalts Džeinai.
– Žēlīgā debess, man nav laika ēšanai! – Lēdija Gudridža iztrausās no smalkā krēsla. – Es esmu namamāte, un dejas ir sākušās!
Tā arī bija. Orķestris spēlēja jautru melodiju, bet Džeina to nebija ievērojusi. Tagad viņa redzēja visu – dejotājus, koķetējošās debitantes, alkatīgās pavadones. Tomēr galvenā bija saruna, ko lords Blekbērns noklausījās. Džeina kaunēdamās nodrebēja.
Patiesībā tas likās muļķīgi, jo bija pašsaprotams, ka Džeina ir jaunava. Visas neprecētās sievietes tika uzskatītas par jaunavām. Tomēr šis apzīmējums Džeinu no lepnas vecmeitas pārvērta sievietē ar fiziskām īpatnībām. Iepriekš Džeina bija pārliecināta, ka Blekbērns nedomā par viņas vidukli, gurniem un… citām ķermeņa daļām, bet tagad marķīza skatiens uzkavējās pie viņas krūtīm. Viņa pacēla roku un savilka šalli ciešāk.
Lēdija Gudridža norādīja uz atbrīvoto sēdvietu.
– Rensom, apsēdies te un paēd pats. Higenbotemas jaunkundze, izbaudiet pasākumu! Ar nepacietību gaidu mūsu nākamo sarunu.
Samulsusī Džeina skatījās, kā viņas mocītāja aiziet. Viņa pūlējās izdomāt iemeslu nozušanai, bet apkaunojuma dēļ prāts nedarbojās kā parasti.
– Jūsu šķīvis. – Blekbērns to pastūma Džeinai zem deguna. – Ceru, ka jums patiks manis izvēlētie ēdieni. Sūzana tā aizrāvās ar savu pasūtījumu, ka aizmirsu noskaidrot, ko jūs gribat.
– Izskatās jauki. – Džeina pat nespēja aptvert, kas salikts uz šķīvja. Viņa piesardzīgi paņēma izsmalcināti rotāto Ķīnas porcelāna šķīvi tā, lai nepieskartos Blekbērnam, un cerēja uz kādu austrumniecisku lāstu, kas ievilktu šķīvja turētāju ellē.
Tomēr Blekbērns atdeva šķīvi, un Džeina joprojām bija lēdijas Gudridžas balles zālē. Turklāt viņa arī tur jutās kā ellē.
Vīrietis apsēdās viņai blakus.
– Mandeļu cepumi ir diezgan labi, un tie palīdzēs nomierināt vēderu pēc sarunas ar manu māsu.
Iespējams, ka Blekbērns mēģināja jokot. Džeina palūkojās uz viņa saraukto pieri.
Varbūt tas tomēr nebija joks. Viņa paņēma kaut ko apaļu, plakanu un sausu un nokoda gabaliņu.
– Ļoti garšīgi.
– Tā ir eļļā vārīta aprikoze, – Blekbērns mierīgi paskaidroja.
– Nu… tā tik un tā ir garšīga. – Džeina nosusināja muti ar vīrieša pasniegto salveti, saņēma drosmi un ielūkojās balles zālē. Diemžēl aizdomām bija pamats, jo, pateicoties abu Kvinsiju ģimenes pārstāvju uzvedībai, viņa bija uzmanības centrā. Dāmas izteica minējumus par notiekošo, un Džeina juta neskaitāmu vēdekļu radīto gaisa plūsmu pār saviem sakarsušajiem vaigiem. Sākumā šķita, ka nāksies tikai pastaigāties pa balles zāli un atgriezties pie Adornas, bet situācija tikai pasliktinājās.
Tomēr Džeina nedrīkstēja un neļāva sev kļūt par viegli iebiedējamo meiteni, kāda viņa bija agrāk. Viņa tagad bija nevis biklā muļķe, bet gan mierīgā un nosvērtā Džeina Higenbotema. Pat ja augstākā sabiedrība viņu atcerētos – tā kļuva par reālu iespēju –, sievietes mierīgā izturēšanās, vecmeitas cepure un, pats galvenais, cienījamais vecums viņu pasargātu no vulgāriem minējumiem.
Viņa uzdrošinājās vēlreiz palūkoties uz Blekbērnu. Viņš bija saraucis pieri un sakniebis lūpas. Un rēta nekļūdīgi liecināja, ka šis cilvēks nav dievs.
“Marķīzs ar mani vairs nemanipulēs.”
Džeina nogaršoja cepumu un klusībā apņēmās turpināt iejušanos Adornas garlaicīgās pavadones lomā, lai negribētā uzmanība pazustu.
– Mandeļu cepumi patiešām ir gardi.
– Higenbotemas jaunkundze… – Blekbērna balsī atskanēja tāda pati nepacietība, kādu izjuta arī Džeina. – Es atvainojos par māsas uzvedību. Viņa ir ļoti tieša, jo uzskata, ka lēdijas Gudridžas tituls pieļauj atkāpes no elementārām manierēm.
– Šķiet, ka tas ir iedzimts, – Džeina atbildēja vēsā balsī.
– Ēdiens jūs padarījis kvēlāku… – Blekbērns uzdūra uz dakšiņas brieža gaļas gabalu. – …un bezkaunīgāku. Ja vēlaties, lai uzdodu jautājumus par jūsu aktivitātēm… vai to trūkumu… pēdējo vienpadsmit gadu laikā, jāatzīst, ka es esmu tikpat