Zināju, ka, izdzirdējusi ziņas, viņa automātiski pieņems, ka tā ir mana vaina.
Izbraucu ārā no pagalma un devos atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru biju braucis pirmīt, uz šosejas pusi. Man nebija ne jausmas, kurp dodos vai pie kā tagad vērsties.
Pēc dažām minūtēm es atkal biju nonācis uz I – 10 autostrādes. Zināju, ka esmu drošībā Maika automašīnā, vismaz kādu brīdi. Taču man vajadzēja rīkoties ātri.
Ieskatījos atpakaļskata spogulī, lai pārliecinātos, ka man neseko policija, un pirmo reizi palūkojos uz jaguāra aizmugures logu.
Piepeši manas acis iepletās trīstik platas.
Uz loga bija uzlīme – attēls, kuru es noteikti biju redzējis pirmīt. Pie joda, kas te īsti notiek, Henrij?..
Nobraucu šosejas malā un pagriezos, pārsteigumā sastindzis.
Tas bija tieši tāds pats attēls, kādu biju redzējis uz zilās automašīnas numura zīmes, tai aizbraucot.
Tas nebija pūķis, kā es to biju domājis sākotnēji. Tas bija putns ar asu knābi un koši sarkaniem spārniem. Ar garu asti.
Cīņas gailis.
Emblēma. No Dienvidkarolīnas universitātes.
Atcerējos, ka Maika vecākais dēls tur mācījās otrajā kursā.
Septītā nodaļa
Strupais vīrs ar cīkstoņa kaklu nostājās policista priekšā aiz stikla. Viņa sārto seju ieskāva rudu matu kušķi abpus kailajai galvvirsai.
– Amanda Hofere, – viņš noteica un pastūma savu autovadītāja apliecību cauri spraugai, kamēr policists viņu nopētīja. – Esmu viņas tēvs.
Loundesas apgabala cietuma uzraugs to apskatīja un pabīdīja atpakaļ. – Varat doties uz otro nodalījumu.
Venss Hofers iebāza autovadītāja apliecību atpakaļ savā biezajā, nobružātajā makā un izgāja cauri drošības kontrolei, izņēmis no kabatām atslēgas un sīknaudu. Tad viņš devās uz uzgaidāmo telpu. Pagājis ilgs laiks, viņš klusībā domāja, ļoti ilgs laiks, kopš viņš bija juties kā mājās tādā vietā. Daudz kas bija noticis, un maz kas no tā visa bija labs. Viņš apsēdās krēslā nelielajā nodalījumā un nolūkojās uz savu atspulgu spogulī.
Vēzis viņam bija atņēmis Džoisiju apmēram pirms pusotra gada. Darbu fabrikā viņš bija zaudējis gadu pirms tam. Medicīnisko apdrošināšanu tāpat. Tad viņš vairs nebija varējis segt maksājumus par māju. Nemaz nerunājot par to, kāpēc viņš bija spiests pārcelties šurp, padodoties dienvidu vilkiem un samierinoties ar safabricētajām apsūdzībām, pret kurām nespēja aizstāvēties.
Dzīve nolaida viņam asinis, Venss prātoja: pa vienam griezumam vien.
Taču šis pēdējais – tas, kas bija noticis ar Amandu… tas bija griezums, kuru viņš vairs nespēja izturēt.
Viņu atveda, ģērbušos oranžā kombinezonā, ar roku dzelžos saslēgtām rokām. Viņa izskatījās mazliet nobijusies un satriekta. Kurš gan tāds nebūtu? Varbūt arī mazliet iztrūkusies, ieraugot viņu. Viņas mati bija spuraini un nekopti. Vaigi iekrituši un bāli. Un ieraugot to, kurš bija atnācis viņu apraudzīt, Amandas sejā parādījās tā pati piesardzīgā sejas izteiksme, kas liecināja par satraukumu un pat zināmu kaunu. Viņa atgādināja lepnu dzīvnieku, kurš nav radis pie krātiņa. Meita apsēdās viņam pretī ar vārgu smaidu un viegli paraustīja plecus.
– Kā tev iet, tēt?
Viņš pamāja pretī, īsti nezinādams, ko teikt. – Amanda.
Patiesību sakot, Venss nebija zinājis, ko teikt meitai jau gadiem ilgi. Viņš to uzskatīja par čīkstulīgu, nožēlojamu bērnu, kurš nekad neatzinās nedarbos. Kurš allaž visā, kas notika viņas dzīvē, vainoja kaut ko vai kādu citu. Tas uzdzina Vensam nelabumu, jo viņš bija cieši pārliecināts par to, ka ikvienam pašam ir jāuzņemas atbildība par to, ko viņš dzīvē ir izdarījis.
Lai cik ļauni tas būtu.
Un tomēr viņa bija Vensa meita. Viņš bija centies to audzināt, cik labi vien varēdams, zinot, ka viņam vienmēr trūcis maiguma vai sapratnes, līdz pērn viss bija kļuvis nekontrolējams. Un viņš to ienīda – to, ka bija ļāvis grožiem izslīdēt sev no rokām. Ka cilvēkam, kurš tik labi prata atšķirt labu no ļauna, nācās lūkoties cauri stiklam uz miesu no paša miesas, uz paša sievas bērnu un savas cietušās, nepiedodošās sirds stūrītī apzināties: tā ir mana meita.
– Tēt, kā iet Bendžijam? – Amanda apjautājās. Viņas muļķīgais kaķis. Pat ne viņas kaķis, tikai izkāmējis, noplucis pieklīdenis, kas dzīvoja mežiņā aiz mājas un nāca turp tikai tāpēc, ka Amanda izrādījās tik stulba, lai pasāktu viņu barot. – Vai tu atstāj viņam ēdamo? Viņam garšotu jēla maltā gaļa. Vai kāds mazumiņš tunča.
– Viņam klājas labi, Amanda, gluži labi, – Venss noteica, lai arī tie bija skaidri meli. Pirms pāris dienām viņš bija dzirdējis cerību pilnu ņaudēšanu, taču nu tai radībai vajadzēja būt nākušai pie prāta un vairs neslaistīties ap māju. – Viņš iegriežas ik pēc pāris dienām. Apjautājās par tevi, Mandij.
Tas lika viņai pasmaidīt.
– Es runāju ar savu advokātu, – viņa sacīja, un mirklīgais gaismas atspulgs viņas acīs uzreiz satumsa. – Viņi grib, lai es atzītu savu vainu, tēt. Viņi to dēvē par sabraukšanu vainu pastiprinošos apstākļos. Pretējā gadījumā viņi mani apsūdzēšot otrās pakāpes slepkavībā.
Venss pamāja.
Tas viss bija rādīts ziņās tik bieži, ka nu viņš vairs nespēja skatīties televīziju. Tā meitene bija tik jauka, apprecējusies ar cilvēku, kurš kalpoja tēvzemei, dienot jūras kara spēkos Afganistānā. Nemaz nerunājot par mazuli… Viņam bija tikai astoņas nedēļas. Tas nabaga puisis nemaz nebija redzējis savu dēlu. Prokurors nemūžam nepiekāptos. Amanda bija tā apreibinājusies, ka pat nezināja, ko ir izdarījusi. Bija skaidrs, ka viņš prasīs maksimālo sodu. Venss pat nespēja viņam to pārmest.
Šis bija vēlēšanu gads.
– Izklausās, ka tev vajadzētu to rūpīgi apsvērt, mīļā.
– Par nogalināšanu vainu pastiprinošos apstākļos var sodīt ar divdesmit gadiem cietumā, tēt! – Amandas acis kļuva baiļpilnas un platas. – Es nevienam negribēju nodarīt pāri. Negribēju, lai tā notiktu. Es nebiju pati savā ādā. Tādas lietas… – Viņa nosusināja acis un atglauda matus. – Mēs runājam par visu manu dzīvi, tēt! Es neesmu to pelnījusi. Man ir bail. Tev man jāpalīdz. Tev ir…
– Es zinu, ka tev ir bail, Amanda, – Venss noteica, uzlūkodams viņu. – Tomēr tev jāuzņemas atbildība par to, ko esi izdarījusi. Tu nogalināji sievieti, mīļā. Un viņas bērnu…
Un kā viņa pēc tam bija staigājusi apkārt pilnīgā bezjēgā, klaigādama, ka arī ir savainota. Tie zvēri… Viņas tā saucamie draugi. Lūk, ko viņi bija ar to izdarījuši. Venss visu mūžu bija aizstāvējis labo no ļaunā, un, lūk, kur tas viņu bija novedis. – Neviens nespēj to vērst par nebijušu, mīļā. Es neko daudz nevarēšu tur darīt.
– Divdesmit gadi, tēt! Tā ir visa mana dzīve! Tu pazīsti cilvēkus. Es zinu, ka tu vari man palīdzēt. – Viņa raudāja, viņa mazā meitiņa. Tās bija lielas, bērnišķīgas asaras. Bet par ko viņa