– Nedomāju, ka es varētu izšķirt, vai cilvēks raksta īsziņu vai spiež numuru, – Denijs attrauca. – Kas ir? Kādēļ jums tas jāzina?
– Mums jāzina, ar ko viņš sazvanās un ko saka, – paskaidroja Jeigers.
– Tad noklausieties sarunas!
– Spoža ideja, – dzēlīgi novilka Slokums, pieceldamies kājās. – Kāpēc mēs paši tiktāl neaizdomājāmies? – Viņš uzjautrinādamies papurināja galvu un izgāja no telpas.
– Kas mudina jūs pieņemt, ka mēs neesam to izdarījuši? – Jeigers noprasīja. – Diemžēl karteļu darboņi kļuvuši krietni gudrāki un nekad neapspriež biznesu, ja sakaru līnijas nav šifrētas.
– Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka Gelvins pa tālruni karteļa biznesu neapspriež tādēļ, ka nekāda karteļa biznesa nav?
Šķita, ka Jeigers apslāpē smīnu.
– Vienā no viņa fiksēto tālruņu līnijām mēs uztvērām šifrētu signālu. Varbūt tāda ierīkota viņa mājas kabinetā.
– Un?
– Šifrētas līnijas ierīko ar nolūku.
Denijs paraustīja plecus.
– Atkodēt to signālu nav iespējams?
– Tas nav tik vienkārši. Acīmredzot jūs esat lasījis pārāk daudz spiegu romānu.
– Kaut kas tāds nemaz nav iespējams.
Tad viņi Denija viedtālrunī instalēja vairākas lietotnes, piemēram, ChatSecure, kas izmantoja šifrētu protokolu ar nosaukumu Off-the-Record. Tas ļāva droši nosūtīt un saņemt teksta ziņojumus.
– Vēl mēs esam atvēruši jums Gmail kontu.
– Man jau ir e-pasts.
– Tas nederēs saziņai ar mums. Te būs jaunā adrese. – Aģents uz dzeltenas līmlapiņas uzrakstīja [email protected]. – Ja teksta sūtīšanai vēlaties izmantot Google Talk, lietojiet šo kontu.
– Džejs Gūlds, – Denijs novilka. – Jūs esat lieliski pastrādājuši.
– Un tas skaitlis…
– Jā, es zinu, togad viņš piedzima. Kāpēc jūs domājat, ka Gelvins uzticēs man savus noslēpumus?
– Mēs tā nedomājam, – Jeigers attrauca, – jo viņš tā nedarīs.
– Tātad… ko jūs no manis gribat?
– Šo, – ar triumfu balsī noteica Slokums, kurš parādījās durvīs, rokās nesdams balta kartona kastīti, nevis kafijas krūzi. Viņš nometa nešļavu uz galda Denijam priekšā. Tā izskatījās pēc maiznīcas kastes, kurā transportēšanai salikt kādus sešus konditorejas izstrādājumus. Aģents pacēla nolocītās malas un izņēma nelielu skulptūru, modernu Rodēna “Domātāja” reprodukciju, kādu visnotaļ viegli atrast jebkurā lietotu mantu sīkumtirgū. Skulptūriņai pat bija zaļgana patina, lai tā izskatītos pēc bronzas oriģināla, kas oksidējies pēc desmitiem gadu Parīzes lietū Rodēna muzeja pagalmā. Šī bija paredzēta grāmatu turēšanai. “Dīvaina lietiņa. Drīzāk jau mēsls.”
– Kas tas ir? – Denijs vaicāja.
– Dāvana, – paskaidroja Slokums. – Jūs to uzdāvināsiet Gelvinam pateicībā par dāsno aizdevumu.
– Grāmatu turētāju? Vai ir vismaz otrs?
– Pieejams ir tikai tas, ko redzat, – Slokums atbildēja. – Tajā iemontēta noklausīšanās ierīce, kas raida mobilo sakaru tīklā.
– Tā kā mēs nevaram atkodēt tālruņa signālu, – Jeigers piebilda, – mēs paslēpsim noklausīšanās ierīci kabinetā un dzirdēsim vismaz tās frāzes, ko saka pats Gelvins. Ierīci mēs izmantosim trīsdesmit dienas un tad ziņosim tiesai.
– Parasti grāmatu turētājus pārdod pa diviem, – Denijs aizrādīja. – Un kāpēc vispār man jāpasniedz viņam kaut kas tāds? Tas taču ir dīvaini.
Jeigers paraustīja plecus.
– Tas ir… objekts. Mākslas priekšmets vai tamlīdzīgi. Ideju pateica mūsu laboratorijas puiši.
– Jūs tiešām to domājat nopietni? Es dāvināšu Gelvinam šo garāžas izpārdošanā vai sīkumtirgū nopirkto mēslu pateicībā par piecdesmit tūkstošiem? Un jūs esat pārliecināti, ka viņš to noliks uz rakstāmgalda? Vai jūs viņu uzskatāt par mafiozo no “Soprāno ģimenes”? Tam puisim ir izsmalcināta gaume, tātad šo nieku uz sava rakstāmgalda viņš neturēs. To pat nevar nosaukt par labu kopiju!
– Viņš negribēs jūs aizvainot, – Jeigers ieminējās, – un tāpēc noliks uz rakstāmgalda, lai jūs to redzētu nākamās vizītes laikā.
– Mēs esam tik tikko pazīstami, tātad viņam ir vienaldzīgas manas jūtas. Es vēl nebūšu paguvis izbraukt no teritorijas, kad viņš jau izmetīs skulptūru atkritumos.
– Iespējams, – Jeigers pieļāva. – Bet varbūt arī ne.
– Jums ir labāka ideja? – Slokuma jautājumā ieskanējās izaicinājums.
Denijs paraustīja plecus. – Tas varētu būt ērglis.
– Ērglis. – Slokums nicīgi iesmējās.
– Bostonas koledžas talismans.
– To tiešām derētu apspriest, – Jeigers sacīja kolēģim. – Nav slikta doma.
– Tad pasākums būs jāatliek uz pāris dienām, – Slokums iebilda. – Puišiem tāds ērglis vispirms ir jāatrod un jāaprīko.
– Ir vērts pagaidīt, – Jeigers noteica.
– Vienalga, – Denijs attrauca. – Gelvins tik un tā neliks to uz rakstāmgalda.
– Es sliecos piekrist, – Jeigers atzina. – Mums vēlreiz viss jāapsver.
– Un kāpēc esmu vajadzīgs es? – Denijs nerimās. – Vai tad jums nav komandas, kas var slepus ielauzties Gelvina mājā un visur salikt noklausīšanās ierīces?
– Šāds priekšlikums tika uzklausīts un noraidīts, – Jeigers paskaidroja. – Gelvina māja nav tukša pat gadījumos, kad ģimene ir prom. Kalpotāji paliek vienmēr. Turklāt jārēķinās ar modernu apsardzes sistēmu.
– Un jūs neprotat to apiet?
– Nemanītam mājā ieiet nav iespējams, – Jeigers paziņoja. – Jāņem vērā arī tas, ka viņi, tiklīdz radīsies aizdomas par ielaušanos, centīgi visu pārbaudīs. Vēloties realizēt tādu operāciju, vienmēr ir jārēķinās ar likumu par neparedzētām sekām.
– Ko tas nozīmē? – Denijs brīnījās.
– Dažkārt viss saiet grīstē, – atbildēja Slokums.
Denijam izkalta rīkle.
– Tad jau es nederēšu uzdevuma izpildei. Man nav vajadzīgo prasmju. Tas ir pārāk riskanti. Un jūs paši runājat par neparedzētām sekām. Jums nepieciešams profesionālis.
– Patiesībā jums piemīt vienīgā svarīgākā īpašība, – Jeigers iebilda. – Jūs, šķiet, esat iemantojis Gelvina uzticību.
– Mana vienīgā “īpašība”, kā jūs to saucat, ir manas meitas draudzība ar Gelvina meitu. Bet… Godīgi sakot, ja viss, ko stāstāt, izrādītos taisnība, es nemaz negribu, ka viņa uzturas tai mājā.
Jeigers paliecās tuvāk un ar savu milzīgo plaukstu pieskārās