– Labsvakars, ser. Ja neiebilstat, atļaušos jūs brīdināt ilgi nekavēties šeit, – konstebls aizrādīja. – Pat šajā kvartālā nav vēlams uzturēties vienam tumsā.
– Tencinu, konstebl. Es nu steigšos tālāk.
Paslēpies jauneklis beidzot saklausīja tuvojamies upuri. Viņš gandrīz bija atmetis cerībām ar roku, jo apzinājās niecīgo iespējamību, ka šajā miglas pielietajā ielā uzdrīkstēsies parādīties kāds pietiekami turīgs cilvēks, – taču vienlaikus viņš arī apjauta, ka migla ir vienīgais glābiņš no konstebla, kas pagāja garām ik pēc divdesmit minūtēm.
Nospriedis, ka nācēja gaitā nav saklausāms konstebla smagajiem soļiem raksturīgais draudīgums, jauneklis sagatavojās uz visizmisīgāko rīcību savā mūžā. Trīs reižu veicis ceļojumu ar Britu Ostindijas kompānijas kuģi no Anglijas uz austrumiem, viņš bija pārcietis taifūnus un vairākkārt izslimojis drudzi, taču tas nebija salīdzināms ar plānoto nodarījumu, par kuru draudēja karātavas. Ieburkšķējās izsalkuma mocītais vēders, un jaunais vīrietis no sirds cerēja, ka šie trokšņi nenodos viņa atrašanās vietu.
Soļi skanēja aizvien tuvāk, un no miglas iznira cilindra apveids. Apspiedis vājumu, jauneklis iznāca no Grīnparka koka aizsega, pieķērās kaltajām dzelzs margām, vienā stiepienā pārmetās pāri parka žogam un nostājās aci pret aci ar džentlmeni, kura tumšā bārda bija labi saskatāma tuvējās laternas mestajā miglaini blāvajā gaismā.
Jauneklis viegli pavēzēja rungu.
– Tev tak, draugs, bilde ir skaidra, vai ne? Dod šurp maku, citādi tev klāsies pagalam plāni!
Džentlmenis nopētīja uzbrucēja nosmulētās, ieplēstās jūrnieka drēbes.
– Maku, es teicu, draugs! – jauneklis pieprasīja, ausīdamies, vai nedzirdēs atgriežamies konsteblu. – Un veicīgi!
Otrreiz vairs nebrīdināšu.
– Te gan nav izcils apgaismojums, bet tu, iespējams, vari saskatīt manas acis. Ielūkojies tajās vērīgi!
– Ja tu neatdosi naudu, tad tavas acis knaši vien aizvērsies uz visiem laikiem!
– Vai tu tajās saredzi bailes?
– Tūliņ pat redzēšu.
Jaunais vīrietis metās priekšu un gāza upurim ar rungu. Džentlmenis spēra soli sāņus un ar spieķi sāpīgi iecirta jauneklim pa plaukstas locītavu, piespiezdams izlaist rungu no rokas. Pēc otrā sitiena, šoreiz pa deniņiem, uzbrucējs nokrita uz zemes.
– Necelies, ja vien negribi, lai pamieloju vēl, – džentlmenis laipni ieteica. Apvaldījis vaidu, jauneklis satvēra plaukstās sāpošo galvu. – Pirms stāties pretī otram, allaž ieskaties viņam acīs. Noskaidro, vai viņa apņēmība ir lielāka par tavējo. Kāds, lūdzu, ir tavs vecums?
Pieklājīgā balss toņa gaužām pārsteigts, jauneklis vien attapa atbildēt:
– Astoņpadsmit gadu.
– Kā tevi sauc? – Jauneklis vilcinājās, bet džentlmenis mudināja: – Saki vien. Pietiks ar kristīto vārdu. Ar to vien tev neko nevarēs inkriminēt.
– Ronijs.
– Tātad Ronalds. Ja vēlies dzīvē pacelties augstāk, vienmēr lieto pilno vārdu. Atkārto!
– Ronalds.
– Pat manus sāpīgos cirtienus tu pārcieti klusēdams, neiekliedzies un nesauci konsteblu. Tāda rakstura stingrība pelna atlīdzību. Kad tu pēdējoreiz esi baudījis maltīti, Ronald?
– Pirms divām dienām.
– Tavs gavēnis nu ir galā.
Džentlmenis nobēra uz celiņa piecas monētas. Tuvējās laternas blāvajā gaismā Ronalds nevarēja uzreiz noteikt to vērtību. Pirmajā acumirklī noturēdams tos par penijiem, viņš tikai pēc brīža aptvēra, ka peniju vai pat šiliņu vietā saņēmis zelta sovrinus, un pārsteigts skatījās uz monētām. Pat grūta darba strādnieki nepelnīja vairāk par vienu zelta sovrinu nedēļā, bet te viņam tika veseli pieci.
– Vai tu vēlētos saņemt vēl sovrinus, Ronald?
Jauneklis alkaini sagrāba monētas. – Jā.
– Vopinga, Gārnerstrīta divdesmit pieci. – Šī adrese atradās nomācošajā Īstendā, cik vien tālu no Grīnpārka iespējams. – Atkārto!
– Vopinga, Gārnerstrīta divdesmit pieci.
– Esi tur rīt četros pēcpusdienā. Iegādājies tīru drēbju kārtu. Bet neko pārmērīgu, kas lieki piesaistītu vērību. Tev lemts piebiedroties diženai kustībai, Ronald. Taču, ja tu kādam izpļāpāsies par Gārnerstrītu divdesmit pieci, tad, paša vārdiem izsakoties, tev klāsies pagalam plāni. Paraudzīsim, vai tev patiešām piemīt raksturs vai arī tu palaidīsi vējā vislieliskāko izdevību, kāda tev ceļā gadījusies. – Tuvojās smagi soļi. – Šurp nāk konstebls. Ej! – brīdināja bārdainais džentlmenis. – Neliec man vilties, Ronald.
Vēders no izsalkuma ierūcās vēl sāpīgāk, tāpēc, neticamās veiksmes pārņemts, Ronalds sažmiedza saujā visus piecus dārgos sovrinus un aizjoņoja miglā.
Džentlmenis turpināja iet augšup pa Konstitjūšenhillu, un viņa kabatas pulkstenis rādīja astoņas minūtes pāri pieciem. Viņa līdzbiedru pulksteņi, arī saskaņoti ar Griničas Karaliskās observatorijas laikrādi, vēstīja tādu pašu stundu. Viss norisinājās saskaņā ar paredzēto grafiku.
Nonācis pie Pikadili loka, viņš nogriezās pa labi un devās uz Meifēru, vienu no respektablākajiem Londonas rajoniem. Paredzamo baudu viņš bija gaidījis, šķiet, veselu mūžību. Gatavojoties pasākumam, viņš bija pārcietis neiedomājamas mokas, tomēr soļoja līdzsvarotā gaitā, jo bija apņēmies steigas dēļ nenotrulināt gaidāmo apmierinājumu. Viņš nenomaldījās pat biezajā miglā. Savā atmiņā vīrietis šo maršrutu bija mērojis neskaitāmas reizes. Pa šo ceļu viņš, toreiz izmisuma pārņemts zēns, bija skraidījis pirms piecpadsmit gadiem, kad nogriezās pa labi uz Pikadilistrītu, tad pa kreisi uz Hāfmūnstrītu, pēc tam vēlreiz pa kreisi uz Kērzonstrītu, šaudīdamies šurp un turp, saukdams palīgā.
Kamēr atmiņā skanēja izmisīgā lūgšanās tajā liktenīgajā dienā, džentlmenis nonāca ielā, ko sauca par Česterfīldhillu. Ieraudzījis gāzes laternas gaismā dzelzs margas, aiz kurām pieci akmens pakāpieni veda pie ozolkoka durvīm, viņš apstājās. Klauvēklim bija heraldiskā lauvas galvas forma.
Pakāpieni bija svaigi noberzti tīri. Pamanījis pie margām iestrādāto apavu zoļu skrāpi, vīrietis notrauca netīrumus no zābaku apakšas, lai neatstātu istabās pierādījumus. Saņēmis spieķi ciešāk, viņš atvēra vārtiņus un devās augšup pa kāpnēm. Klauvēkļa belzieni atbalsojās visā namā.
Ciemiņš izdzirdēja kādu nostājamies otrpus durvīm. Uz brīdi gaidpilnajam vīrietim šķita, ka ārpus miglas loka izzūd pasaule, it kā viņu būtu apņēmis visums un laiks būtu apstājies. Tika atšauta bulta, pavērtas durvis, un vīrietis atvēzēja spieķi ar sudraba rokturi.
– Viņa Gaišība negaida apmeklētājus. – Sulainis rādīja samulsušu seju.
Džentlmenis no visa spēka sita kalpotājam pa galvu, nogāzdams viņu uz marmora grīdas. Sirdij apmierinājumā pukstot, viņš iegāja namā un aizvēra durvis. Daži ātri soļi, un viņš nonāca plašā hallē.
Istabene