Šī grāmata ieved mūs neatvairāmi prasmīgi raksturotu personāžu pasaulē. Īpaši jau de Kvinsijs ir izcils tēls – amatieris detektīva lomā, rakstnieks un opija lietotājs, kurš vienlaikus atgrūž un ieintriģē. Izklaide augstākajā līmenī.
No šokējoši brutālām slepkavībām sākumā līdz graujošam nobeigumam – de Kvinsijs un detektīvi cenšas apsteigt laiku un atklāt, kurš slepkavo sabiedrībā labi pazīstamus londoniešus un plāno nogalināt karalieni Viktoriju. Šī grāmata patiks vēsturisko romānu un Viktorijas laikmeta noziegumu aprakstu cienītājiem.
Saistoši! Es dzīvi iztēlojos, ka atrodos 1855. gada Londonā. Šajā valdzinošajā grāmatu sērijā Deivids Morels ne tikai līdz mielēm apraksta Viktorijas laikmeta Angliju, bet arī dzili analizē launuma sakni, nostādot opija atkarības mocīta cilvēka spozmi iepretī sabiedrībai, kur galvenais ir smalka izturēšanās.
Neģēlīgi slepkavas atrodas tuvāk, nekā varētu iedomāties.
Morela stāstījums ir veikls un daudzslāņains. Psiholoģijai un fonam allaž ir atradusies vieta jebkurā Morela romānā, arī slavenajā grāmatā Pirmās asinis . Stāstos par de Kvinsiju šie instrumenti ir izkopti līdz ideālam.
Morels ir uzaudis brīnišķīgu tīklu no meliem, noslēpumiem un viltīgām shēmām, kas rada lasītājos sajūtu, ka viņi patiešām elpo senās Anglijas gaisu. Autors jau atkal pierāda, ka viņa spēja raksturot personāžus ir nepārspējama, un uzturētais temps nelaus lasītājiem doties pie miera, jo gribas taču izlasīt “tikai vēl vienu nodalu”.
Vēsturiski fakti un 1855. gada Londonas atmosfēra vienlīdz ar satriecoši būvētu izdomājumu mežģīni savijas meistarīgi spožā stāstā.
Vēriens ir iespaidīgs. Florensa Naitingeila, Krimas karš, atentāts pret monarhu, dzelzcelš, opijs, nežēlība un izmisums Londonas midzeņos, inovācijas medicīnā un zinātnē, arsēns pārtikā un apģērba ražošanā – šie fakti lauj dzīvi uztvert aprakstīto Viktorijas laikmetu. Tas, kā Morels apraksta Tomasu de Kvinsiju, lauj mums šo galveno varoni iepazīt pavisam cieši, savukārt viņa meita Emilija daudzējādā ziņā ir īsta šīs grāmatas zvaigzne.
Es burtiski iztraucos cauri Nāves inspektora lappusēm un nespēju grāmatu nolikt malā, kamēr nebiju izlasījis līdz galam. Īpaši man patika smalkais kontrasts starp šausmīgajiem noziegumiem un brīnišķīgajām, aizraujošajām Tomasa de Kvinsija attiecībām ar meitu Emiliju, kas raksturota satriecoši dzīvi. Lasāmviela kā īsts baudījums.
Veltīts Robertam Morisonam un Grevelam Lindopam par to, ka bijāt ceļveži manā ceļojumā pa Tomasa de Kvinsija pasauli.
Un vēsturniecei Džūditai Flendersai par to, ka izvadājāt mani pa tumšajām Viktorijas laikmeta ieliņām.
IEVADS
Mūsdienās stingrā pretnarkotiku likumdošana tiek uztverta kā pilnīgi pašsaprotama, un tādējādi fakts, ka gandrīz visu deviņpadsmito gadsimtu gan Britu impērijā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs opijs, no kura iegūst heroīnu un morfiju, bija likumīgi iegādājams, raisa pārsteigumu. Tolaik to varēja iegādāties ij aptiekās, ij miesnieku veikalos, ij pārtikas veikalos; opiju pārdeva pat avīžzēni. Opija pulvera un alkoholiska dzēriena (parasti brendija) maisījumu sauca par opija tinktūru. Pudele šādas tinktūras glabājās vai katrā tālaika saimniecībā – līdzīgi kā šodien mājas aptieciņās parasti ir atrodams aspirīns. Opijs bija gandrīz vienīgais pretsāpju līdzeklis (ja neskaita alkoholu), un to lietoja pret galvassāpēm, menstruāciju sāpēm, gremošanas traucējumiem, siena drudzi, ausu sāpēm, muguras spazmām, zīdaiņu kolikām, vēzi – praktiski jebkuru iespējamo kaiti.
Tomass de Kvinsijs, viens no spožākajiem deviņpadsmitā gadsimta rakstniekiem, kuram bija lemts izpelnīties bēdīgu slavu, pirmoreiz saskārās ar šo zālīti jaunībā, kad cieta no zobu sāpēm. Piedzīvoto eiforiju viņš aprakstīja ar vārdiem “debešķīgas baudas bezdibenis”, “panaceja visam cilvēces postam”, “laimes noslēpums”. Astoņus gadus viņš šo substanci lietoja laiku pa laikam, taču, sasniedzot divdesmit astoņu gadu vecumu, iedzīvojās pieradumā, no kura nejaudāja atbrīvoties līdz pat kapa malai. Deviņpadsmitajā gadsimtā fiziskas un garīgas atkarības jēdziens nebija pazīstams. Opija lietošanu uzskatīja par vienkāršu ieradumu, kuru var pārtraukt ikviens ar raksturu un disciplīnu apveltīts cilvēks. Nespēdams atmest tā lietošanu, de Kvinsijs tika nosodīts par paškontroles trūkumu, kaut arī mēģinājumi atradināties no opija lika viņam “stipri satraukties, locīties mokās, piedzīvot pulsējošas sāpes un sirdsklauves un justies kā sagrautam”.
1821. gadā, trīsdesmit sešu gadu vecumā, de Kvinsijs publicēja darbu “Angļu opija lietotāja grēksūdze”, un pāri Anglijai aizvēlās spēcīgs satricinājuma vilnis. Tā bija pirmā grāmata par narkotiku atkarību, un vaļsirdīgums tajā atnesa autoram nepatīkamu slavu – tajos laikos daudzi cieta no līdzīgas likstas, taču nevēlējās piedzīvot kaunu, atkailinot savu privāto dzīvi sabiedrības priekšā, un publiski to nekad neatzina. Tobrīd narkotiku radītais eliksīram līdzīgais efekts jau bija izgaisis, un de Kvinsijam bija nepieciešams milzīgi daudz šī stimulanta, lai spētu kaut funkcionēt. Ēdamkarote opija tinktūras nepieradušam lietotājam varētu izrādīties nāvējoša, turpretim de Kvinsijs savas atkarības smagākajos posmos, lai justos puslīdz normāli, patērēja sešpadsmit unces dienā un, kā izteicās kāds draugs, “uzkoda opija pilulas, ko glabāja tabakdozē, gluži kā dažs labs grauztu riekstus”.
Narkotiku iespaidā de Kvinsijam rādījās pasakaini vērienīgi murgi, kas ik nakti šķita ilgstam simt gadus. Viņu apciemoja tuvinieku rēgi. No aizmirstības izcēlās visas mūžā piedzīvotās pārestības un zaudējumi un nebeidza vajāt viņu sapņos, un šo murgu dēļ de Kvinsijs atklāja dzelmainu iekšējo pasauli, “milzu aizas, bezdibeņus bez saules, dziļākus par dzīlēm”. De Kvinsijs attīstīja teorijas par zemapziņu, kurām līdzīgas tika izteiktas septiņdesmit gadus vēlāk dižā psihoanalītiķa Freida darbā “Sapņu tulkošana”. Piedevām de Kvinsijs ieviesa terminu “zemapziņa” un aprakstīja prāta dziļos nostūrus, kuros varēja slēpties visiem citiem, pat pašam nezināma “šaušalīga sveša daba”.
De Kvinsijam piemita vēl kādas pārsteidzošas spējas.
Viņš bija slepkavību speciālists.
“Slepkavā, kurš cienīgs dēvēties par mākslinieku, plosās diženas kaisles vētras – greizsirdība, godkāre, atriebe, naids – , kas viņā rada elli.”
PIRMĀ NODAĻA
SLEPKAVĪBU APGABALS
Londona, 1855. gads
Ja neskaita tos, kas devās uz teātri vai džentlmeņu klubu, pasaules lielākās pilsētas viscienījamākie iedzīvotāji pēc saulrieta centās atrasties mājās. Šajā dzestrajā trešā februāra sestdienas vakarā saule nogrima aiz apvāršņa bez sešām minūtēm piecos.
Šādu stundu rādīja sudraba kabatas pulkstenis – saskaņots ar Griničas Karaliskās observatorijas laikrādi – , kuru šņācošas gāzes laternas gaismā ielas malā apskatīja acīmredzami ievērojams, smalkā kārtā ģērbies džentlmenis. Skarba pieredze vairākkārt bija apliecinājusi izskata milzīgo lomu. Kaut prāts perinātu viszemiskākās domas, svarīga bija tikai šķietami cienīgā āriene.
Tovakar viņš stāvēja pie Konstitjūšenhillas un vērās pāri ielai uz Bakingemas pils tumšajām