– Uz kurieni tu iesi? – centos apslēpt savā balsī manāmo nemieru.
– Neuztraucies. Es nekur neiešu. Ne jau tagad, kad man priekšā ir tāds mielasta galds.
Dzirdēju, kā glāzē nošķind ledus. Tad tajā klusi ietecēja šķidrums. No jauna atgriezies, Bleiks nostājās man priekšā un pielika glāzi pie lūpām, aizsedzot smaida ēnu, kas bija pavīdējusi viņa skaistajā sejā. Kaut kas viņa sejas izteiksmē lika noprast, ka mani gaida nesteidzīga spīdzināšana. Manī pulsējošā iekāre divkāršojās. Nu biju pilnīgi atkarīga no viņa žēlastības.
Ritēja sekundes, kas līdzinājās minūtēm. Manas krūtis elpojot cilājās, es gaidīju. Ko īsti? Man nebija ne jausmas, tomēr visas iespējas šķita satraucošas. Bleiks vēlreiz pielika glāzi pie lūpām, iztukšoja to un skaļi nolika uz galda man starp kājām. Tad iebāza glāzē pirkstus, nošķindēja ledus, un manai ādai pēkšņi pieskārās aukstums. Bleiks lēni vilka ledus gabaliņu man pār kāju, atstājot mitras pēdas uz jutīgās ādas stilba iekšpusē. Nodrebēju un saspringu, kad viņš ļāva ledum slīdēt man pār gurniem līdz pat vēderam. Ledus gabaliņš lēni izkusa man nabā. Viņš pasniedzās pēc nākamā.
Tad Bleiks apgāja ap galdu un nostājās man pie sāniem. Nākamais ledus gabaliņš apmeta loku ap maniem krūtsgaliem, pakavēdamies uz katra no tiem. Tas bija gandrīz vai sāpīgi, tomēr es savaldījos, lai nesāktu iebilst. Nedrīkstēju riskēt un izpelnīties vēl vienu sodu, lai neattālinātu brīdi, kad viņš ienāks manī. Bleiks satvēra zobos vienu no maniem piebriedušajiem krūtsgaliem, un tikmēr vēsa roka ieslīdēja man starp kājām un uzmeklēja tieši vajadzīgo vietu.
Viņš dungodams viegli slidināja pirkstu šurpu turpu, kairinot manu klitoru.
– Tev patīk, ka es tevi sasienu, mazā?
Aplaizīju sausās lūpas un aši pamāju. Vai tiešām patika? Nebiju pārliecināta. Zināju vienīgi to, ka nevēlos, lai viņš pārstāj darboties. Negribēju pateikt neko tādu, kas atturētu viņu sagādāt man to baudu, ko spēja sniegt vienīgi viņš. Bleiks turpināja iesākto, novezdams mani gandrīz līdz robežai. Manas sajūtas bija tik saasinātas, jutos tik bezpalīdzīga, ka tas viss kļuva gandrīz neizturami. Mēģināju izrauties no saitēm, un virve iegriezās man ādā.
– Izbeidz pretoties, Ērika.
Viņš izslējās, liegdams man savus pieskārienus un tuvumu.
– Man šķita, ka tu steidzies, – žēli iebildu, pūlēdamās apvaldīt iekāri, kas ar katru minūti dedzināja aizvien kvēlāk. Klusībā lādēju gan Bleiku, gan virvi.
Viņš pasmaidīja.
– Tā arī bija, taču doma par tevis sodīšanu apvaldīja manu dedzību. Tagad es tikai izklaidējos.
Aizvēru acis. Manas krūtis pacēlās dziļā ieelpā, un es ar varu piespiedu sevi atslābināties. Šajā mirklī mani satrieca ledains pieskāriens starp kājām.
Izgrūdu kliedzienu gan no pārsteiguma, gan no sajūtas, kas, šķiet, tomēr īsti nebija nepatīkama. Mans klitors pulsēja pret ledus gabaliņu, ko Bleiks slidināja pār šo maigo izcilni mana klēpja krokās. Strauji izelpoju, kad viņš ļāva ledum aizslīdēt tālāk prom no manas jutīgākās vietas un saudzīgi ievirzīja tā galiņu manī. Kad jau sāka likties, ka viņš beidzot varētu sagādāt man atvieglojumu, gandrīz nemanāmo pieskārienu atkal aizstāja ledus. Cik ilgi viņš spēja man to nodarīt, apvaldot pats savu vēlmi? Cik ilgi es vēl spēšu to izturēt? Biju gatava eksplodēt kliedzienā.
– Bleik, es nevaru… es vairs ilgāk nespēju. Tu mani nogalināsi.
– Kāda ir sajūta, ja tev liek gaidīt… un gribēt?
Cieši sakodu zobus, pūlēdamās nedomāt par briesmīgo smeldzi kājstarpē. Negribot sagrozījos, zinādama, ka tas tikai attālinās brīdi, kad viņš beidzot mani iegūs.
– Tas ir neizturami.
– Vai mums vajadzētu to izbeigt?
– Jā. – Manā balsī bija skaidri dzirdams izmisums.
Bleiks paliecās tuvāk. Viņa lūpas viegli pieskārās mana kakla jutīgajai ādai. Viņa mēle pārslīdēja pāri manas auss izliekumam, un jau tā vien bija lēna spīdzināšana.
– Palūdzies.
Man viscaur pārskrēja saltas trīsas. Izliecos gaisā, tukšumā, jo nu viņš man vairs gandrīz nepieskārās.
– Pasaki man, cik ļoti tu to vēlies. Es gribu dzirdēt šos vārdus.
– Bleik… lūdzu, vienkārši paņem mani.
– Izklausās pēc pavēles. Es gribu, lai tu lūdzies.
Novaidējos, un viņš atrāvās, nu vairs nepieskardamies man nekur.
– Bleik! – Mani pārņēma niknums un izmisums.
– Pakļaujies man.
Satrūkos, izdzirdējusi, cik skarba kļuvusi viņa balss.
– Ja tu gribi tikt līdz galam, Ērika, tev ir man jāpakļaujas. Vairs nekādu spēlīšu. Vairs nekādas ķircināšanās.
Ar grūtībām noriju siekalas, cīnīdamās ar instinktīvo vēlmi sadumpoties pret viņa pavēli. Pakļaujies. Man aizžņaudzās rīkle, it kā šis vārds būtu tur iestrēdzis un negrasītos izslīdēt, kamēr nebūšu ar to samierinājusies. Šis vārds nozīmēja tik daudz. Pakļauties bija vieglāk, ja vajadzēja panākt, lai Bleiks no manis paņemtu to, ko vēlas. Tagad viņš to darīja. Viņš neko nelūdza, un mēs negrasījāmies par to strīdēties.
Aizvēru acis, pūlēdamās saklausīt savā prātā balsi, kas mudināja atslābināties un ļauties.
– Tas nav tik viegli.
Gribēju, lai Bleiks izprot manu pretestību, varbūt pat atstāj to neievērotu. Pat brīžos, kad viņš kļuva pavisam valdonīgs, man tomēr dažkārt tika atvēlēta neliela brīvība.
– Es visu dienu esmu cīnījies ar visādām neatliekamām problēmām. Pārnākot mājās pie tevis, es negribu ikreiz tevi lauzt. Ja man tas būs jādara, es to darīšu, tomēr es negrasos ikreiz pieklājīgi lūgties un neko nesarežģīt. Tāpēc tev vajadzētu pierast pakļauties. Tu esi kaila un piesieta pie galda, un no baudas virsotnes tevi šķir tikai viens pieskāriens. Vai tu gribi sasniegt baudu?
– Jā, ļoti.
– Tad lūdzies.
– Lūdzu… – es vārgi izdvesu.
– Es klausos, Ērika. Ko nozīmē – lūdzu?
– Lūdzu, palīdzi man sasniegt baudu. Es gribu sajust tavu roku pieskārienu. Es darīšu visu… es zvēru.
– Vai nākamreiz, kad es to lūgšu, tu mani sagaidīsi mājās kaila?
– Jā.
Bleika pirkstu gali viegli pārslīdēja pār manu pulsējošo klitoru. Asi ievilku elpu un pacēlu gurnus pretī viņa pieskārienam, taču viņš atrāvās tikpat strauji, kā bija man tuvojies.
– Vai apsoli?
– Apsolu. Ak kungs, es darīšu visu!
– Un man vairs nevajadzēs tev mācīt pakļauties, vai ne?
– Nē, – es apsolīju, sparīgi papurinādama galvu.
Viņa plaukstas siltums bija