– Labi, – es klusi noteicu.
Viņš savilka uzaci.
– Labi?
Es pasmaidīju.
– Jā.
– Vai esi pārliecināta?
Klusi iesmējos.
– Jā, esmu. Es… es gribu būt tava sieva. Es mīlu tevi, Bleik. Ko gan vēl es varētu sacīt?
Bleika sejā atplauka plats smaids. Viņš uzslidināja vizuļojošo gredzenu man pirkstā un noskūpstīja man roku. Tad piecēlās, uzvilka mani sev līdzi un apskāva. Tik cieši, ka es gandrīz nespēju paelpot.
– Es tevi mīlu, Ērika. Tu nemūžam nesapratīsi, cik ļoti, tomēr es darīšu, ko spēšu, lai tev to apliecinātu.
Arī es viņu apskāvu, un mūsu solījuma realitāte mani pārņēma un pamazām viscaur sasildīja. Mūsu mīlestība piepildīja mani tik ļoti, ka šķita – sirds to vairs neizturēs.
Šajā mirklī es sapratu, ka nekad nespēšu nevienu mīlēt tā, kā mīlēju Bleiku.
Piektā nodaļa
Atlikusī nedēļas nogale pagāja nemanot. Devāmies uz tālākām salām, lai gozētos saulē un klausītos okeāna vienmērīgajā šalkoņā, kamēr mūs pārņēma pārāk liels nogurums vai izsalkums, lai turpinātu tur uzturēties. Mēs izpētījām visus salas nomaļākos stūrus. Mēs ēdām, dzērām un mīlējāmies. Mēs sarunājāmies un apmainījāmies ar solījumiem. Katra minūte bija kā maza, atsevišķa paradīze.
Mūsu vienošanās vēl aizvien šķita neierasta, gluži kā sapnis. To pašu varēja sacīt arī par atrašanos uz salas, prom no reālās pasaules. Ikreiz, kad mans skatiens pievērsās vizuļojošajai stīpiņai pirkstā, salēcās sirds. Tas bija spožs un visaptverošs Bleika mīlestības atgādinājums. Kaut arī mani bija pārņēmusi gan sajūsma, gan bažas par to, ko tas viss nozīmēja mūsu nākotnei, bija grūti novaldīties, lai nesāktu fantazēt par mūsu laimīgo dzīvi līdz kapa malai.
– Vai tev patīk šis gredzens?
Paskatījos uz Bleiku, kurš bija pieķēris mani to apbrīnojam. Mūsu lidmašīna tuvojās krēslā grimstošajai Bostonai.
– Ļoti. Tas ir tik vienkāršs.
– Ja gribi, mēs varam izvēlēties kaut ko lielāku. Es riskēju, jo īsti nezināju, ko tu varētu gribēt.
– Nē, es gribu šo gredzenu. Tas ir ideāls.
– Labi. – Viņš pasmaidīja un viegli paspieda man roku. – Drīz tam līdzās uzradīsies vēl viens, un tad es zināšu, ka tu būsi mana uz visiem laikiem.
Iztēlojos vēl vienu gredzenu un pēkšņi sapratu, ko tas varētu nozīmēt.
– Tas būs tāpat kā ar aprocēm.
Viņš pamāja.
– Tu būsi mani iekalis važās un saistījis pie sevis uz mūžu, Bleik. Vai tu tiešām to vēlies?
Viņš paliecās uz priekšu un viegli noskūpstīja mani.
– Tā tam arī jābūt.
Man sažņaudzās sirds. Pakrūtē kaut kas vieglītiņām iekutējās, iedomājoties, ka es varētu palikt kopā ar Bleiku uz visiem laikiem. Kā viņa sieva.
Lidmašīna pamazām tuvojās Logena lidostai, un man kļuva žēl, ka mums vajadzēja jau tik drīz atgriezties. Atpūtas brīdis bija izrādījies brīnišķīgs, tomēr īss. Vēl aizvien jutos pacilāta, taču mūs abus gaidīja nepatīkama realitāte. Lai ar kādām nepatikšanām mums arī būtu jāsastopas, mēs varējām stāties tām pretī abi kopā. Biju apsolījusi Bleikam, ka tā tas būs vienmēr. Vairs nekādas bēgšanas un mēģinājumu vienai pašai tikt ar visu galā. Cīnīties ar savu neatkarīgo raksturu nebija viegli, taču dalīties viņā gan ar visu labo, gan ar slikto, kas notika manā dzīvē, tagad bija daudz svarīgāk nekā jebkad.
Kad ienācām dzīvoklī, Allija mūs sagaidīja ar spiedzienu un ciešu apskāvienu. Es iesmējos un arī apskāvu viņu. Lielie jaunumi kopā ar labākās draudzenes klātbūtni radīja patīkami siltu sajūtu.
Hīts sasveicinādamies skaļi uzsita Bleikam pa plaukstu un paspieda to.
– Apsveicu, vecīt!
Pār Bleika seju pārlaidās viegls smaids.
– Paldies.
Tad Hīts pievērsās man, lai cieši apskautu mani.
– Ērika, mana topošā svaine! Tu pat nespēj iedomāties, kas tevi sagaida kopā ar šo cilvēku, bet lai tev veicas!
Iesmējos un rotaļīgi atgrūdu viņu. Abi vīrieši nesteidzīgi iegāja dzīvojamajā istabā, lai parunātos, bet Allija tikmēr burtiski aizvilka mani uz virtuvi, lai varētu rūpīgi nopētīt gredzenu. Viņa labu brīdi vērīgi aplūkoja briljantus ar dejojošajiem gaismas atspīdumiem. Pasmaidīju, un mani atkal pārņēma saviļņojums. Bleiks bija mani bildinājis, un es biju šo bildinājumu pieņēmusi. Lai gan man nekad nebija radusies iespēja iztēloties, kāds šis brīdis varētu būt, es tūlīt biju sapratusi, ka tieši tādu biju to vēlējusies.
Savilkusi vienu uzaci, Allija pārlaida īkšķi pār gredzena stīpiņu.
– Tas ir neparasts.
Paraustīju plecus, īsti nezinādama, ko sacīt. Nemaz negrasījos viņai stāstīt, ka pirms vairākiem mēnešiem man uzdāvinātās aproces kalpoja arī par roku dzelžiem, un arī šis gredzens nozīmēja kaut ko līdzīgu.
– Neparasts, tomēr mums abiem pa prātam. Man tas ļoti patīk. Un kā gan es varētu visu dienu strādāt pie datora, ja man pirkstā būtu gredzens ar milzīgu akmeni?
Allija atbalstījās pret leti un, lai gan bija pagājis jau krietns brīdis, beidzot pirmo reizi ieskatījās man acīs. Tad viņa mani nopētīja gandrīz tikpat ieintriģēti, kā pirmīt bija aplūkojusi manus briljantus.
– Tātad, ja vien es tevi pazīstu, tavs prāts šobrīd drudžaini darbojas.
Es iesmējos.
– Tā varētu teikt. Es tikai…
– Ko tad?
Es nopūtos.
– Pati nezinu. Laikam vēl aizvien neesmu atguvusies no satricinājuma par to, ka Bleiks vēlas patiešām nopietnas attiecības.
– Viņš tevis dēļ ir kā prātu zaudējis. Tu taču to zini. – Man nebija grūti izlemt. Acīmredzot arī es pati esmu viņā neprātīgi iemīlējusies. Viņš gan nebūtu grasījies samierināties ar atraidījumu. – Es klusi iesmējos, pūlēdamās iztēloties, ko Bleiks būtu gatavs paveikt, lai tikai izdzirdētu kāroto atbildi.
Kamēr biju uz mirkli aizdomājusies, Allija plati pasmaidīja un viegli pašūpojās uz pirkstgaliem.
– Es tik ļoti priecājos par tevi, Ērika! Visu nedēļas nogali man nebija miera. Tiklīdz jūs bijāt aizbraukuši, Hīts man visu pastāstīja, un es nespēju vien sagaidīt, kad atkal tevi redzēšu.
– Man par to nebija ne jausmas, – atteicu, apbrīnodama Bleika dāvanu un viņa solījumu.
– Nevar būt, ka tā bija pirmā reize, kad jūs runājāt par laulībām.
Izbrīnā