“Labi, Vasīlij Andrejevič, nāc iekšā, apsēdies,” Pāvels Dmitrijevičs norādīja uz mani uz krēslu rindu pie sava galda.
– Paldies, Jurij, – tas ir jauns vīrietis. Tātad Jurijs, simboliski. Jurijs nekavējoties atkāpās.
Pāvels Dmitrijevičs atvēra mapi ar manu vārdu un fotogrāfiju. Un tieši tad, kad viņiem bija laiks. Pāršķirstīju to vēlreiz. Es paliku dažas lapas. Gaidīšanas lika man sākt nervozēt, manas plaukstas pārklājās ar lipīgiem sviedriem. Es mēģināju diskrēti noslaucīt rokas uz bikšu stilbiem. Beidzot Pāvels Dmitrijevičs paskatījās no manas mapes un paskatījās uz mani.
– Sakiet, Vasīlij Andrejevič, vai jūs vēlētos lidot kosmosā? – viņš uzreiz paņēma vērsi aiz ragiem un jautāja.
– Godīgi? – atbildot jautāju
– Dabiski.
– Nē.
– Un kāpēc? Tagad gandrīz visi vēlas lidot kosmosā,” izbrīnu pauda Pāvela Dmitrijeviča balss.
– Nu, te es esmu, praktiski tas pats. Atbildi man uz jautājumu – kāpēc?
– Ko, kāpēc? – viņš nesaprata jautājumu.
– Kāpēc man, parastam cilvēkam, būtu jādodas kosmosā? Tagad man nav darba, bet dzīvoju ērtā, labiekārtotā pilsētā, kur ir daudz iespēju pašrealizācijai, atpūtai un izklaidei. Ko es iegūšu kosmosā? – sāku skaidrot savu nostāju.
"Nu, kā ar romantiku, iekarošanu, ābelēm uz Marsa," viņš turpināja jautāt.
– Atstājiet šīs pasakas pusaudžiem pubertātes vecumā un ar dzīves marginālu stāvokli, kuri visos laikos uzskatīja, ka pieaugušie viņiem tikai melo un tagad viņi darīs visu, kā nākas un pareizi. Un man ir divas augstākās izglītības un milzīga grāmatu kaudze, ko esmu izlasījis, – es centos pēc iespējas skaidrāk izskaidrot savu dzīves pozīciju.
"Mūsdienās nav bieži sastopams jauns vīrietis, kuram patīk lasīt."
– Kāpēc tu esi pārsteigts? Dzīve ir iemācījusi cilvēkam mīlēt lasīt.
– Kas tev ir prātā? – šķiet, ka manas atbildes viņu pārsteidza
– Nu paskaties. Bija Padomju Savienība – lasošākā valsts pasaulē.
"Kā jūs sākāt ekskursiju vēsturē no tālienes," viņš turpināja būt pārsteigts.
– Tā tam ir jābūt. Kāpēc Padomju Savienībā bija lasīšanas kults? Padomju Savienība veidoja jaunu sabiedrību. Radīšanas, attīstības, radošuma sabiedrība. Un viņam vajadzēja jaunu vīrieti. Lai cilvēks radītu sabiedrībai noderīgas un svarīgas lietas, viņam bija jābūt kulturāli attīstītam. Tikai lasīšana ļauj atrisināt šo problēmu.
– Bet Padomju Savienība ir nogrimusi aizmirstībā? – viņš man jautāja.
– Tieši tāpēc, ka šī ideoloģiskā paradigma nav realizējama vienā valstī. Īpaši divdesmitajā gadsimtā. Kāpēc, jūsuprāt, Padomju Savienība gribēja doties kosmosā? – es jau viņam jautāju.
– Par ko?
– Tikai uz atsevišķas planētas bija iespējams izglītot cilvēkus šīs ideoloģiskās paradigmas ietvaros. Izvēlieties laipnākos, altruistiskākos un gādīgākos. Novietojiet tos kuģī. Tur tiek ievietoti embriji un nosūtīti dziļā kosmosā prom no Zemes, lai izaudzinātu jaunu padomju komunistu rasi, kas sabiedrības intereses izvirza augstāk par savām. Radītāju, altruistu, meklētāju rase. Vispār tīri un gaiši cilvēki – ceru, ka mans skaidrojums bija pietiekami skaidri izteikts.
– Un kā dzīve atradināja cilvēku no lasīšanas?
– Kā jūs pareizi atzīmējāt, Padomju Savienība sabruka. Turklāt tas sāka jukt no iekšpuses, kad virzību uz priekšu nomainīja mēģinājums saglabāt sasniegtās pozīcijas un rezultātā totālu valsts kontroli visās dzīves jomās. Daudzi vēl pēc inerces ticēja spilgtiem ideāliem, bet Rietumu samaitāšanas ietekme jau tuvojās. Tagad es, protams, runāju klišejās, bet, ja atmetam patosu, cilvēki aizkrita uz vienkāršu ideju: “Man četros gados nevajag dārzu pilsētu, ierīko elektrību, gāzi, centrālapkuri un televizoru. antena zem maniem netīrajiem ratiem, un es būšu laimīgs.
– Cik interesanta ir jūsu dzejoļa “DņeproGES” pārinterpretācija. Interesanta doma,” viņš atkal bija pārsteigts.
– Kāpēc cilvēkam, kurš ir apmierinājis savas pamatvajadzības, gribētos ko citu?
– Nu, kā ar Maslova piramīdu? – viņš mēģināja mani noķert.
– Viena no daudzajām Rietumu domātāju kļūdām un maldiem. Lai gan ne gluži taisnība. Tas darbojas tikai bagātiem cilvēkiem, kuri vēlas varu. Tad, apmierinājuši savas pamatvajadzības, viņi domā, kā iegūt un saglabāt šo spēku. Un te viņiem ir jāpaceļ savs kultūras līmenis vai jāizliekas. Bet parastam pilsonim pietiek paēst, pagulēt un izklaidēties. Nu tad pavairot. Ne velti par šo tēmu ir daudz sakāmvārdu,” es turpināju savu argumentu.
– Piemēram?
– Talants noteikti ir izsalcis. Grūti laiki rada spēcīgus cilvēkus, spēcīgi cilvēki rada vieglus laikus, viegli laiki rada vājus, vāji cilvēki rada smagus laikus – ar pāris piemēriem, manuprāt, pietiks.
– Un kādi tagad ir laiki?
– Savādi, ka cilvēki ir viegli un attiecīgi vāji.
–Vai tu esi par to tik pārliecināts? Ir tikpat daudz dažādu problēmu: globālā sasilšana, dabas resursu izsīkšana, pārapdzīvotība,” viņš atkal mēģināja atrast trūkumu manā pasaules attēlā.
– Un kas? Kā tas traucē parastam cilvēkam dzīvot? Globālā sasilšana – es nopirkšu gaisa kondicionieri, dabas resursu izsīkums – tas ir pilnībā pagājis, pārapdzīvotība – tas arī nav manāms. Neironu tīkli, mākslīgais intelekts, roboti, droni. Kāds jau dara smago, vieglo, radošo darbu cilvēka vietā. Valsts pabalsti ir pietiekami, lai apmierinātu pamatvajadzības. Kāpēc attīstīties? – Es turpināju ievērot savu līniju.
– Bet jūs pats nesen teicāt, ka jums ir nepieciešama attīstība, pašrealizācija?
– Bet es teicu, ka esmu parasts, bet ne visi. Vai jūs piekristu pārcelties no lielas pilsētas uz tuksnesi taigā?
– Noteikti nē.
– Un kosmoss ir tikai taigas tuksnesis.
– Zini, Vasīlij Andrejevič, tu esi mums piemērots.
– Pēc visa, ko es šeit teicu? – tagad ir mana kārta pārsteigt.
– Tieši pēc šī. Sākumā nedaudz šaubījos, bet tagad esmu pilnīgi pārliecināts.
"Bet es nevēlos doties kosmosā," es izteicu savas šaubas.
“Mums ir vēl viens projekts, kuram tu esi ideāli piemērots,” man atbildēja Pāvels Dmitrijevičs.
– ieinteresēja.
– Vai esat kaut ko dzirdējuši par projektu “Maija zieds”?
– Vai tas ir kā svētceļnieku kuģa nosaukums?
– Jā. Jūsu vārdi par to, ka esat labi lasīti, gūst negaidītu apstiprinājumu," viņš iesmējās.
– Nekas.
"Tad klausieties," viņš pat nedaudz paliecās uz priekšu. Šķiet, ka šis projekts viņam ir īpašs.
– Ceru, ka