– Baronese Matilda van Klīfa, – es nedaudz noliecu galvu un pastiepu viņam roku.
Viņš pievilka viņu pie lūpām, paskatījās uz mani no zem uzacīm, neslēpdams pazīstamos smieties, un noskūpstīja manu roku.
Oho! Tas viens viņa skatiens caururba manu nabaga sirdi! Bet es joprojām labi atcerējos, ko un kā viņš man nesen piedāvāja, un mana sirds un viss pārējais noteikti nespīdēja šim dāmu vīrietim!
Tak paņem savu roku… Hei, es teicu, paņem! Kāpēc viņš viņu nelaiž vaļā?! Turpina piespiest to pie lūpām un apmierināti šķielēt. Tas ir izslēgts! Mēs esam krodziņā, kas pilns ar cilvēkiem, un viņš…
"Jaunekli," mana tante palīdzēja man izkļūt no situācijas, "manuprāt, labāk apsēsties." Mēs neesam pie balles, lai turpinātu jaukties apkārt.
"Jā, protams," viņš ar redzamu neapmierinātību atlaida manu roku. Viņš uzreiz galanti izvilka man krēslu un apsēdās man blakus. – Ļaujiet man šodien pacienāt jūs ar vakariņām. Tomēr tu man iedevi pajumti pie sava galda,” viņš burvīgi uzsmaidīja tantei un sauca apkalpotāju.
Ieraugot, kas viņai zvana, viņa gandrīz izlēca no kleitas un tik vilinoši pasmaidīja, ka es gandrīz izlocījos. Un šis… šis… un es priecājos! Viņš ieskatījās iespaidīgajā dekoltē, kas laipni novietota tieši blakus degunam un atkal pasmaidīja. Oo, suns!
Neviļus viņa paskatījās uz savu krūšutēlu, kas bija klāta tumši zaļā ceļojuma kleitā. Protams, es nekad nesūdzējos, bet noteikti esmu tālu no viesmīles.
Man pat izdevās viņu apskaust, un tad es iedomājos viņas bagātību un nodrebēju. Mana mugura noteikti neizturēs tādu svaru. Nē, es esmu ļoti apmierināta ar savām krūtīm, bet, ja dažiem suņu tēviņiem tas nepatīk, lai viņš paskatās…
Es paskatījos uz augšu un paskatījos uz Van Dragu. Un kāpēc viņš skatās uz manām krūtīm?
"Tev ir tik dzīva sejas izteiksme," viņš pēkšņi sacīja, palūkojoties uz mani ar acīm, kurās dejoja mazi velniņi.
Kāda sejas izteiksme?! Vai viņš to redzēja uz manām krūtīm?
"Vakariņas," es samiedzu acis. "Ja jūs to nepasūtīsit tagad, viesmīle jūs sagraus ar viņu… vēlmi palīdzēt."
Paskatījos uz sāniem uz meiteni, kura tik aktīvi centās ar savu seju demonstrēt preci, ka piegāja pārāk tuvu grāfam.
"Tiešām," viņš pagrieza galvu un iztīrīja rīkli, praktiski apglabājot sevi meitenes demonstrētajos īpašumos. – Kas šodien ir jūsu ēdienkartē?
Ēdienkartē bija kartupeļi ar sprakšķiem, karbonādes, zivju izvēle un svaigi dārzeņi.
"Nu, tad vēl dārzeņus, trīs porcijas kartupeļu un gaļas man, un zivis dāmām," viņš pasūtīja, mums pat nejautājot. – Vēl sagrieztas gaļas un siera un… Kādas sulas vai augļu dzērieni jums tur ir?
"Es negribu zivis," es saraucu pieri, un vīrieša uzacis nedaudz pacēlās.
– Vai jums būs tikai salāti?
– Man būs kartupeļi, salāti un gaļa.
Ko viņš domāja? Es visu dienu esmu ceļā! Protams, es gribu ēst pareizi. Un jā. Man garšo gaļa.
"Parasti meitenes ēd zivis un salātus," viņš klusi iesmējās.
Vai tas ir ziņkārīgs? Kāpēc tas provocē? Nu, lai viņš to dabū!
– Parasti meitenes ēd pasaku ziedputekšņus, dzer nektāru no rožu ziedlapiņām un nekakā. Un vīrieši neuzdod netaktiskus jautājumus.
– Matilde! – tante bija sašutusi, un vīrietis atmeta galvu un sirsnīgi iesmējās.
"Es atcerēšos," viņš beidzot teica, kaut kā jaunā veidā palūkojoties uz mani. – Un tu esi interesanta meitene.
– Nu tu esi visparastākā. "Kādu iemeslu dēļ es samulsu zem viņa skatiena, un tāpēc es kļuvu vēl dusmīgāka." – Tātad jūs veiksiet pasūtījumu?
"Protams," un paskatījās uz manu tanti. – Lūdzu, piedodiet par manu patvaļu, man šķita, ka esmu jau pētījusi sieviešu vēlmes, bet tagad sapratu, ka esmu ļoti kļūdījies. Vai jūs arī dodat priekšroku gaļai?
Viņa labprāt būtu nogaršojusi gan gaļu, gan zivis vienlaikus, taču brunetes skatienā viņa paskatījās uz leju un pieticīgi piekrita makšķerēt. Tajā pašā laikā viņa jautājoši paskatījās manā virzienā – viņa gribēja iegūt dārgo zāļu pudeli.
Nu nē, tagad viņa man palīdzēs ieliet viņam van Draga dziru. Atlika tikai kaut kā viņai par to dot mājienu.
Es pamāju ar galvu, un tante pārsteigta pacēla uzacis. Tikmēr vīrietis pabeidza pasūtījumu un paskatījās uz mums:
– Kaut kas notika?
– Nē…
– Jā! – es pārtraucu sievieti. "Tantīte nevēlas to atzīt, bet viņai uz ceļa gadījās nelielas nepatikšanas, un tagad viņai jāiedzer zāles." Viņa gribēja to darīt pēc vakariņām, bet es precīzi atceros, ka daktere teica, ka jālieto pirms ēšanas. Vai jūs varētu viņu parādīt mūsu istabai? Es domāju, ka viņai pietiks ar pāris minūtēm, lai atrastu īstās zāles.
Tante Cecile nebija stulba, lai gan lielākajai daļai viņas paziņu bija tieši tāds viedoklis par viņu, un viņa saprata, ka man nez kāpēc vajag vīrieti izvest no zāles uz laiku. Viņa arī zināja, ka, ja viņa man nepalīdzēs ar šo dīvaino kaprīzi, viņa neredzēs dziru. Jā, dažreiz es varu būt ļoti strīdīgs.
Un tā viņa paskatījās uz leju un apmulsusi sacīja:
"Kungs van Drags, Tildai ir taisnība, man jāiedzer zāles, un man ir bail šajā stundā vienatnē klīst pa krogu." Tas neaizņem daudz laika.
– Protams, es tevi pavadīšu. “Tas Kungs piecēlās un palīdzēja viņai piecelties un aizdomīgi paskatījās manā virzienā.
Es pieņēmu nevainīgu skatienu, un vīrieša skatiens kļuva domīgs.
Kad viņi vairs nebija redzami, es sāku skatīties uz oficianti ar pasūtīto augļu dzērienu. Un es atviegloti nopūtos, kad ieraudzīju viņu nesam krūzi pie mūsu galda. Augļu dzērienu viņa ielēja krūzēs, vienā glāzē ātri ielēja mīlas dziru, bet otrā – dziru pret gremošanas traucējumiem.
Laikā. Es tikai tikko paspēju noslēpt flakonus kabatā, kad mana tante un Van Drags parādījās zālē. Es sakārtoju brilles un ieteicu:
– Iedzersim, lai iepazītos!
– Morze? – vīrietis pasmīnēja.
– Kāpēc ne? – es pasmaidīju atbildē.
Arī tante jautājoši paskatījās uz mani, un es viņai pamāju ar galvu, ļaujot viņai saprast, ka zāles jau ir krūzē. Tad viņa paskatījās uz Van Draga krūzi un uz viņu. Es sastapos ar viņa domīgi aizdomīgo skatienu. Viņa neizpratnē pacēla uzacis. Mans tēvs vienmēr teica, ka, ieraugot šo manu skatienu, viņš vienmēr sāk nervozēt un skatīties apkārt, meklējot manas nākamās palaidnības sekas. Bet van Drags mani tik labi nepazina. Vai arī viņš joprojām kaut ko uzminēja?
Pēkšņi viņš… paņēma manu krūzi! Un, turpinot nejauši