Man galvā pazibēja neskaidrs minējums un pēkšņi parādījās nesaprotama priekšnojauta. Es trokšņaini noriju noriju un, nespēdama strīdēties, vienkārši nospiedu galu un skatījos viedtālruņa ekrānā.
Tad telefons atkal atdzīvojās un es ieraudzīju brīdinājumu.
Ienākošā ziņa:
"MELIS"
Tava māte!
Es nezināju numuru, no kura tas nāk. Bet es precīzi zināju, no kā bija šī ziņa.
Mana elpošana pēkšņi iekrita kaklā, un asaras dzēla acīs, mani pirksti neveikli saspieda melno korpusu, tas izslīdēja no manām rokām un skaļi atsitās pret akmens grīdu, pēc kā pāri ekrānam uzreiz pārmeklēja šķelto stiklu tīkls. viedtālrunis vairs nerādīja dzīvības pazīmes.
Bet man bija vienalga. Manas domas bija tālu.
Bilde ieguva formu un kļuva skaidrs, ka esmu pieķerta.
Trešās reizes nebūs.
Intelektuāli es sapratu, ka sākotnēji Dāvidā nebiju izraisījusi neko citu kā vien dzīvniecisku vēlmi, un pēdējo trīs mēnešu laikā viņš, visticamāk, par mani gandrīz aizmirsa. Ja viņš toreiz būtu dabūjis to, ko gribēja, diez vai viņš mani atcerētos, un es paliktu viņa dzīvē kā vēl viena skaista seja, bet tagad viss bija savādāk.
Viņš atkal mani ieraudzīja un atcerējās. Galvenā loma jaundzimušā interesē vispirms bija Vadima komentāriem, kas atklāja manu maldināšanu, un pēc tam maniem jaunajiem meliem…
Es bez jēgas par viņu izraisīju nopietnu interesi.
Kāds vīrietis ļautu meitenei pateikt dubultus melus?
Ne gluži Zafirovs.
Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas neļaus sevi apmānīt. Un ikviens, kurš mēģinās to izdarīt, tiks bargi sodīts. Dzīvnieks, kurš smaržo laupījumu, neapstāsies, kamēr nesasniegs savu mērķi, un jo grūtāk tas būs, jo vairāk alks uzvaras.
Viņa mērķis biju es.
Ja es neizdomāšu, kā sevi glābt, agri vai vēlu nokļūšu gultā ar zvēru. Tagad es nožēloju, ka devos uz šīm kāzām un iekritu viņa acīs, jo varēju atsaukties uz slimību un neiet uz šo sasodīto restorānu. Varbūt viņš bija dusmīgs un vēl vairāk iekaisis par to, ka tagad man jau bija līgavainis, kas nozīmē, ka Zafirovs nolēma, ka es vairs neesmu jaunava.
Sergej, mans mīļais, kur tu esi, kad man blakus ir vajadzīgs stipra vīrieša plecs?
Ja viņš tagad būtu mājās, es nekavētos viņu apprecēt bez kādām kāzām, lai tikai Zvērs atstātu mani mierā. Lai gan, ja viņu apturēja meli par grūtniecību, tas nenozīmē, ka kāzas ar kādu citu būtu šķērslis. Beigās viņš gribēja mani spīdzināt un izdrāzt, nevis aizvest pa eju.
Jebkurā gadījumā tagad Zafirovs zināja manu numuru un to, ka esmu melojis, ka esmu slims un stāvoklī… Tas nozīmēja tikai vienu: man vajadzēja slēpties un mēģināt nogaidīt maksimāli daudz laika, lai sevi pasargātu.
7. nodaļa
Es jau desmito reizi pacēlu kleitu pie sejas un ieelpoju aromātu.
Tartīga, garšīga ar izteiktu tabakas noti. Bagāti vīrieši valkā šīs smaržas. Tādi cilvēki kā Deivids Zafirovs. Tomēr smarža ir lieliska, lai gan man ar to ir briesmīga asociācija.
Nez kāpēc es atcerējos, kā tajā pašā ceturtā marta naktī es ilgu laiku berzu savu ķermeni ar mazgāšanas lupatiņu, lai nomazgātu Viņa smaržu, kas, šķiet, ir iespiedusies manā ādā. Viņš man toreiz likās visur, biedējošs un izraisot bailes. Kā es raksturotu šo dārgo smaržu? Man tas asociējās ar paniku. Nē, viņš nebija šķebinošs, bet viņš mani izbiedēja.
Kad es atgriezos mājās pēc Leras kāzām, es atkal sajutu viņa smaržu kā mātīti, kuru iezīmējis dzīvnieks. Mana vienīgā vēlme bija izmest šiko vakarkleitu pa logu un ar veļas lupatiņu noberzt ādu līdz kaulam, lai tikai atbrīvotos no viņa neredzamās klātbūtnes, bet sāpošā kāja un pilna māja ar radiem neļāva man palikt iekšā. vannas istabā uz ilgu laiku. Varbūt tāpēc naktī es redzēju tik reālistisku murgu, ko atbalstīja patiesais Viņa smaržu aromāts, kas lidinājās pa istabu? Mani tuvinieki, ko pamodināja mans kliedziens nakts vidū, nolēma, ka tieši sāpes kājā lika man ik pa brīdim raudāt un elpot. Vecmāmiņa vaimanāja, ka izmetīs visas manas augstpapēžu kurpes, un mamma mēģināja izsaukt ātro palīdzību, taču slepus iedzertās tabletes visu atrisināja un es aizmigu.
Tagad negribēju par to domāt, tāpēc iemetu kleitu veļasmašīnā un pievērsos vibrējošajam telefonam – zvanīja Sergejs. Es smaidot skatījos uz pazīstamo numuru un domāju, cik man ir paveicies ar to. Mans līgavainis un mans drošais patvērums, labākais, mierīgākais un uzticamākais. Tādam ir jābūt vīrietim.
– Sveika dārgā!
– Sveika mazā! Beidzot es tiku līdz jums! Es biju pilnībā izsmelts šajās trīs dienās, kuru laikā tu biji nepieejama!
"Es salauzu savu tālruni Leras kāzās un tikai šodien atguvu to no remonta." Kā iet ar darbu?
– Tiklīdz es ieradīšos, mēs jums tūlīt nopirksim jaunu viedtālruni! Darbs ir daudz grūtāks nekā biju gaidījis, liela finansiālā atbildība, bet atalgojums atbilstošs. Tāpēc man patīk viss līdz šim. Kā gāja kāzās?
– Tev nekas man nav jāpērk! Nāc pats ātri! Kāzas noritēja labi, izņemot to, ka nokritu un stipri sastiepu kāju, tāpēc visu šo nedēļu sēdēšu mājās, tikai eju uz vienu pārbaudi.
Mēs ar Sergeju runājām vēl četrdesmit minūtes, negribēdami šķirties, un tad es, mierīga, cieši aizmigu. Nakts vidū es atkal kliedzu, jo man bija jauns murgs. Manā sapnī bija mans līgavainis Sergejs, viņa seja bija asiņaina, un viņš skaļi smējās un kliedza man: "Melis! Melis! Melis!"
Auksti sviedri, asaru un šņukstu straume un pēc tam nomierinošie līdzekļi pēc vecās shēmas atgrieza mani adekvātu cilvēku pasaulē un jau trijos naktī gulēju kā mazulis. Lieta tāda, ka tad, kad tu pats zini savas problēmas un pierodi pie tām, tad parastie risinājumi pārbaudīta rīcības plāna veidā vairs nav biedējoši. Vienkārši katrs murgs ir kā atgriešanās mājās pie sevis, un jūs noteikti nevarat paslēpties no sevis.
Atlikušo nedēļu pavadīju mājās, pildot mācību grāmatas. Sliktas kājas dēļ man uzlika automātisko ieskaiti, jo biju viens no obligātākajiem studentiem. Piektdien bija saplānota visa diena: pabeidzu pēdējo kursa darbu un savedu sevi kārtībā, gatavojos rītdienas tikšanās reizei ar Sergeju.
Iepriekšējā vienatnē pavadītā nedēļa ļāva vēlreiz pārdomāt pašreizējo situāciju. Sākumā baidījos, ka Deivida ziņai sekos tālākas darbības, bet viņš acīmredzot par mani aizmirsa. Tas bija pārliecinoši un pārliecinoši, ka tagad esmu brīvs no vajāšanām.
Tiklīdz Sergejs ieradīsies, es uzaicināšu viņu palikt pie manis, ar visiem no tā izrietošajiem apstākļiem, es nolēmu. Joprojām nejutos gatavs vairāk, es negribēju gaidīt ilgāk, jo īpaši ņemot vērā nesenos notikumus. Galu galā, es esmu iemīlējusies savā līgavainī, tad kāpēc gan mums beidzot neizgulēties kopā?
Es nevarēju iztēloties Sergeja šoku, ja viņš uzzinātu, ka mani uzmāca viens no lielajiem uzņēmējiem, kurš uzvedās kā īsts psihopāts un maniaks.
Gribēju fantazēt un mēģināju iztēloties, kā Sergejs paķer ieroci un aukstasinīgi nogalina Zafirovu manā vietā, taču bilde kaut kā nepielīpēja. Blondmatainais Emeljanovs,