Es sastingu pie durvīm. Likās, ka manas kājas būtu sakņotas līdz grīdai.
"Nāc iekšā, Anna Vladimirovna," vīrietis saka, uzmanīgi un plēsonīgi skatīdamies uz mani. – Nebaidies, es tevi neēdīšu.
12. nodaļa
Kāpēc tad izskats ir tik izsalcis?
Es joprojām nesaprotu, kāpēc es esmu šeit, joprojām ir biedējoši, manas kājas joprojām ir vājas. Kaut kā viņa gāja uz priekšu un apsēdās uz krēsla malas. Ģenerālis… viņš joprojām ir ģenerālis vai kā? Kāpēc mani sauca pie viņa? Vispār vīrietis turpina uzmanīgi uz mani skatīties.
“Oho, šodien tu izskaties un radi par sevi pavisam citu iespaidu,” viņš domīgi saka… hmm.
– Es atvainojos, lūdzu, paskaidrojiet, kas jūs esat, kā jūs sauc, un kāpēc mani šodien uz šejieni sauca? – es kautrīgi jautāju.
Vīrietim pārsteigumā paceļas uzacis, un viņa acīs dzirkstī jautrība.
– Mani sauc Suvorovs Renāts Džorjevičs. Es vēl neesmu oficiāli iepazīstināts, bet esmu šī uzņēmuma jaunais izpilddirektors. Šobrīd izvēlos savu komandu. Konkrēti šodien – personīgais asistents. Ko jūs esat gatavs man piedāvāt kā personīgo asistentu? Kāpēc man vajadzētu izvēlēties jūs, ņemot vērā daudzās izvēles iespējas?
"Ahh…" es biju galīgi apmulsusi. – Varbūt tu mani jauc ar kādu? Es nepieteicos uz interviju ar tevi. Pareizāk sakot, es pat nezināju, ka tas notiks šodien.
– Voroncova Anna Vladimirovna, tas ir jūsu vārds, vai ne?
Spriežot pēc ģenerāļa izskata, es turpinu viņu ar kaut ko uzjautrināt, bet man tas nav smieklīgi.
– Jā.
"Tad es kaut ko nesaprotu." Vai tu tagad spēlē? Par ko?
Murgs. Man šķiet, ka mums ar šo vīrieti ir kaut kāds mežonīgs pārpratums.
– Nē, es nespēlēju.
"Jūs atnācāt pie manis nedēļas nogalē, bijāt gatavs burtiski darīt visu, lai iegūtu vietu, un tagad ir tā, it kā jūs redzētu mani pirmo reizi." Lūdzu, paskaidrojiet.
Man iekšā viss atdzisa, nogrima… un vispār. Vai es varu drīzumā tikt prom no šejienes?
Es šausmās skatos uz vīrieti.
– Vai es tevi kaut kā nokaitināju? Redzi… Es pilnībā neatceros nedēļas nogali. Korporatīvās nakts notikumi ir ļoti pēkšņi. Lai nu kā, es atvainojos par neskaidrībām, tas noteikti nebija paredzēts. Es nezināju par tevi vai tavu stāvokli.
Viņa ievilka galvu plecos un sarāvās. Kāda nelaime.
Ģenerālis šokā klusē. Es nožēlojami paskatos uz viņu.
– Vai varu iet?
– Apsēdies.
Renāts Džordževičs par kaut ko domā, skatās uz mani un aizkaitinoši bakstīja ar pirkstiem pa galda virsmu.
– Pieņemsim, ka tu mani nepazini. Pie kā jūs toreiz vērsāties ar mērķi, hm, iegūt paaugstinājumu?
"Am, man vispār nebija mērķa iegūt paaugstinājumu," es atbildu nosarkusi.
– Ar ko tu grasījies gulēt? – šoreiz ģenerālis jautā tieši, ar uzsvaru. Man liekas, ka mani pratina.
"Anija, neieslēdzies, ej bezsamaņā!" – mana zemapziņa burtiski kliedz uz mani.
"Ne ar vienu," es atbildu, sita ar skropstām. Viņa vēl nedaudz pavirzījās uz krēsla malu, gatava jebkurā brīdī izlēkt no šī kabineta.
"Tu melo," pārliecinoši un smaidot saka ģenerālis.
"Man tas nav vajadzīgs," es atbildu, nolaižot skatienu un nosarkstot dziļāk. – Man no tevis neko nevajag. Tātad… vai es iešu?
– Tu nepārtraukti centies kaut kur doties. Kad nolemšu, ka saruna ir beigusies, es tevi atlaidīšu pats. Labi, izlaidīsim jautājumu par to, pie kā jūs tagad vērsāties. Cits jautājums. Jūs atnācāt pie manis ar ļoti konkrētu piedāvājumu un nosacījumiem, es tiem piekritu. Jūs vakar vakarā izdarījāt man labvēlību un apsolījāt to turpmāk pildīt par to, ka es jūs aizvedīšu pie sevis. Esmu ar jums apmierināts, un principā esmu gatavs turpināt iesākto sadarbību. Izrādās, karjeras izaugsme, algu paaugstināšana un darbs centrā Tevi nemaz neinteresē?
Šausmās viņa pielika plaukstas pie degošajiem vaigiem.
– Gribi teikt, ka es atnācu pie tevis naktī uz korporatīvo ballīti un… mēs gulējām kopā?
– Kā tu domā, ko mēs naktī darījām manā gultā? – ģenerālis plati pasmaida. – Mēs vienkārši parunājāmies, apskāvāmies un devāmies gulēt? Tu ienāci manā istabā ar ļoti noteiktiem nodomiem un tad uzvedies daudz pārliecinošāk, vismaz zināji, ko vēlies.
"Es neticu," skumji nočukstu. – Es nevarēju atnākt pie tevis. Es nezināju ne tevi, ne tavu numuru, un kā es varēju aizbraukt pie tevis? Tu mani joko, vai ne?
– Un šķiet, ka tu mani apvaino. Nekad agrāk nav gadījies, ka sieviete aizmirstu par nakti ar mani.
Renāts pieliecas. Spriežot pēc skaņas, viņš atver atvilktni galdā un izņem…
Pazīstama melna kurpe, kas atbilst tai, kas man joprojām ir, ar skaļu būkšķi piezemējas uz galda virsmas. Arī mana sirds tagad stipri dauzījās.
– Tavs?
Protams, es viņu atpazinu, es pazudīšu zemē!
"Nē," es negatīvi pakratu galvu, es nenoliedzu, ka kurpe ir mana, es noliedzu šo apkaunojošo realitāti.
– Un izmērs, šķiet, ir tavs. Vai man to vajadzētu pielaikot jums? – ģenerāldirektors iesmējās.
"Nevajag," es turpinu negatīvi kratīt galvu. – Man ir otrs. Kurpes ir manas, bet tas neko nepierāda. Es varētu… – sāpīgi nodomāju. – Nejauši ieejiet savā istabā un aizmigt. Iespējams, jūs tur nemaz neesat bijis.
"Un tas jums vispār neatgādina notikumus, kas notika starp mums?" – no galda apakšas Renāts Georgijevičs raiti paceļ aiz siksniņas manu pavisam jauno krūšturi, kuru paspēju uzvilkt tikai vienu reizi.
Viņa aiz kauna aizvēra acis. Es joprojām cerēju, ka esmu viņu pazaudējusi kaut kur citur. Vai varbūt tas ir labi, tad būtu jautājumi par citu vietu, un ko es tur darīju, lai viņu pazaudētu.
Manu prāta acu priekšā parādās karsta aina ar karstu skūpstu, ciešs apskāviens un veiklās, prasmīgās rokas noņem manu kleitu. Viss notiek tumsā, bet izmēra ziņā vīrietis jūtas liels, noteikti ne kā Iļja.
Es atveru acis un paskatos uz ģenerāli. Plēsīga, gaidoša šķielēšana, kas nenolaiž acis no manis.
– Vai drīkstu tagad iet?
13. nodaļa
"Es tevi neturēju ar varu."
ES pieceļos.
– Pasteidzies, atgriezies savā brīnišķīgajā darbavietā, iespējams, jau tevi tur gaida tavi kolēģi, sirsnīgs kolektīvs, kuru neesi mainījis gadiem ilgi, acīmredzot tāpēc, ka tev ļoti patīk. Vai arī tava alga vai kādas īpašas izredzes tevi tur