Rūķis vēl mazliet padomāja.
«Tu to paņēmi, pasaki man atbildi,» viņš drūmi sacīja, gandrīz lemts.
– Atoms!
– Kas tā par gaisotni?! – Rūķis apmulsis sarauca pieri, sasprindzinādams prātu.
– Atoms ir mazākā vielas daļiņa, no kuras veidojas molekula. – Ērnijs sāka saprast, ka rūķītim ir maz zināšanu par mūsdienu fiziku.
– Tātad jūs esat alķīmiķis? Bet tā neizskatās.
– Nē, es esmu mūziķis. Vienkārši zināt, zinātnē kaut kas ir mainījies kopš viduslaikiem.
Rūķis sarauca pieri, kasīdams pakausi.
Ērnijs mēģināja izdomāt kaut ko, kas viņam varētu patikt. Tas, iespējams, ir apmēram tas pats, kas mēģināt izklaidēt mūsdienu, apmēram sešus gadus vecu bērnu.
– Kas paliek uz karotes pēc tam, kad no tās viss ir apēsts? – Ernijs tika atrasts.
Rūķis atkal sarauca pieri.
– Atkal bankomāts? – viņš kautrīgi ierosināja.
– Nē, šai «vielai» jums vajadzētu būt pazīstamai.
Rūķis kādu brīdi kasīja pakausi un noglāstīja saīsināto bārdu. Viņš šķita nopietni satraukts.
«Es nezinu,» viņš beidzot klusi teica.
– Sālēja!
Rūķis iesmējās, ripinādams no vienas puses uz otru.
«Siela, sela…» viņš atkārtoja žagas.
Toms piemiedza Ērnijam, paceļot viņam īkšķi.
– Kā ar pēdējo mīklu? – Ērnijs ierosināja. «Esmu pārliecināts, ka šoreiz jūs to sapratīsit.»
«Nāc,» sacīja tagad apmierinātais rūķis, noslaucīdams asaras, kas bija parādījušās.
– Kas vienmēr pāriet, bet nekad neatgriežas?
– Laiks! – nu jau absolūti laimīgais rūķītis bez vilcināšanās izpļāpājās.
Toms apskāva Ērniju un noskūpstīja viņa pakausi.
– Mans dēls ir ģēnijs. Tu arī! – Toms maigi noglāstīja rūķītim pa galvu, viņš izskatījās pēc apmierināta kaķēna.
Izlecot no krūtīm, viņš no smieklīgo bikšu kabatas izņēma apzeltītu stropu ar ķēdi un riteņiem, kas atgādināja hronometru. Atvēris to, viņš sāka griezt mehānismu – it kā iedarbinātu modinātāju.
– Kas tas ir? – Toms jautāja.
– Laika pārtvērējs!
Toms un Ernijs kaut kur krita, griežoties kā daiļslidotāju pāris, kas dejo ledus deju.
3.NODAĻA. Andalūzijas rozes un riekstu rullītis
Ērnijs atsitās ar kājām pret flīzēm un ar pieri Toma virzienā. Viņu pagātnes figūru caurspīdīgie silueti, nedaudz viņiem priekšā, izšķīda. Ņina sarauca pieri un pagriezās. Viņai izdevās kaut ko pamanīt, bet viņai nebija laika kaut ko saprast un tagad berzēja acis un deniņus.
– Kas tur notika?
– Nekas. «Nekā pārdabiska,» Ērnijs klaji meloja.
– Tā ir patiesība? – Ņina joprojām sarauca pieri.
«Tā ir taisnība,» Toms atbalstīja Erniju. – Ātri iesim uz zāli, citādi kavēsimies iekāpšanā. – Toms nekavējoties mainīja tēmu. Aplicis roku ap abiem, viņš piesteidzās pie bīdāmajām caurspīdīgajām durvīm.
Ieraudzījis Anreju, kurš joprojām stāvēja pie letes ar pakausi pret viņiem, Toms apsēdās, paslēpies aiz Ernija.
Anrejs, viņu īsti nemanot, drīz vien devās uz durvīm ar uzrakstu «Tikai darbinieki» lieliskā izolācijā.
Visi apsēdās krēslos un gaidīja, kad sāksies iekāpšana. Toms uzlēca uz vietas: viņa telefons vairākas reizes pēc kārtas spēcīgi vibrēja. Tas notika, kad viņa sieva Daļa nedaudz zaudēja savaldību. Toms dziļi ievilka elpu un izlasīja ziņas. Ātri uzrakstījis kaut ko atbildi, viņš izslēdza telefonu un ielika to ceļojuma somas iekšējā kabatā.
– Tom, vai esi pārliecināts, ka tev tas tūlīt jāizslēdz? – Ērnijs uztraucās.
«Tā vai citādi, es joprojām esmu laipni gaidīts.» Pāris stulbi ziņojumi neko neatrisinās.
– Nu, kā jūs zināt… kas, ja nav noslēpums, notika? – Ērnijs gandrīz čukstus jautāja.
«Mūsu mantojums… uzkrita… nokrita no… nu… tas tagad atrodas Dālijas pagalmā…» Toms beidzot čukstus paskaidroja, cik vien spēja.
Nina skaidri sāka kaut ko aizdomāties. Atkal saraukusi pieri, viņa nopietni vēroja Ērniju un Tomu, skatoties pāri solfedžo skolotāja plecam, kurš bezrūpīgi šķirstīja žurnālu ar skandāliem un jokiem.
– Mēs gribam palīdzēt Daliai ar ziediem pagalmā! – Ērnijs jautri meloja, smaidīdams no visiem trīsdesmit diviem.
– Labi. – Pretēji Ērnija cerībām Ņina «aprija» šo atjautīgo muļķību un izņēma no pleca somas žurnālu ar tamborētiem rakstiem.
Toms noslīdēja lejā no krēsla, izstiepa savas garās kājas tā, lai tās izlīstu no krēsla apakšā nākamajā rindā (par laimi, tagad neviens tur nesēdēja), un salika rokas uz krūtīm, aizverot acis. Viņa vaļīgie mati karājās pār krēsla atzveltni kā vilnas šalle, ko uz krēsla bija atstājusi kāda vecmāmiņa.
– Es esmu līķis. Mana sieva mani nogalinās,» viņš lemti čukstēja.
Ērnijs maigi iespieda viņam sānos ar elkoni.
– Beidz, tu vienmēr samierinies.
– Vai mums būs laiks iedzert kafiju? – Toms tagad apsēdās un meklēja automātu ar karstu kafiju. «Es biju šausmīgi noguris un izsalcis, kamēr jūs un es… nonācām šeit.»
«Ja tikai mūsu jaunais draugs nepaliks izsalcis,» čukstus sacīja Ērnijs.
«Ak, nesaki man…» Toms atkal noslīdēja lejā, aizverot acis, it kā viņš būtu aizmirsis par kafiju.
Ērnija telefons vairākas reizes pēc kārtas skaļi vibrēja.
«Dālija,» Toms lemti noteica.
Ērnijs klusi iesmējās, lasot dažus spēcīgus vienzilbiskus izteicienus spāņu valodā.
«Pastāstiet viņai, ka es viņai sūtu franču skūpstu un Andalūzijas rožu pušķi.»
«Toms sūta franču skūpstu un Andalūzijas rožu pušķi,» Ērnijs paklausīgi atklāja.
«Idiota,» Daļa atbildēja mazliet mierīgāk.
«Es domāju, ka viņa jums gandrīz piedeva.»
«Paziņojums par iekāpšanu lidojumam uz Madridi! Paziņojums par iekāpšanu lidojumam uz Madridi!
Ņina un solfedžo skolotājs ielēca savās vietās, skatīdamies no žurnāliem.
Izspiedušies cauri «zarnai», kas veda no ēkas uz rampu, visi beidzot atradās mazajā, bet ļoti mājīgajā minilidmašīnas salonā un ieņēma vietas.
Ērnijs un Ņina sēdēja perfekti, atzveltnes bija nedaudz noliektas, un Toma saliektie ceļgali balstījās uz blakus esošā krēsla priekšā. Kad tajā sēdošā meitene nolēma apgulties, viņš sāpēs saviebās.
– Vai