Es aizeju no tualetes un dodos atpakaļ uz verandu. Tieši tad es sadzirdu un ieraugu, ka Griša un Alīna no visiem atvadās. Aizbraucam? Tieši tā! Ejiet prom!
Kad pāris Karima pavadībā dodas izejas virzienā, Aņa pieiet pie manis.
– Taņa, vai ar tevi viss kārtībā? – satraukta jautā draudzenei.
– Jā, ar mani viss kārtībā, – es klanos un nevērīgi sakārtoju matus. – Kāpēc?
– Kad tu aizgāji, arī Griša iegāja mājā. Un, kad viņš atgriezās, viņš bija dusmīgs un lika Alīnai ātri pulcēties mājās. Viņš bija kopā ar tevi? Kas notika?
Kā es negribu stāstīt par "incidentu" Anya …
– Nē, es viņu neredzēju. Es iznācu no tualetes un taisnā ceļā šurp, – un es beigu beigās meloju, cenšoties izlikties pārsteigta.
– Ak… Nu labi, tad labi, – mana draudzene māj ar galvu un, smaidot, paņem mani zem elkoņa. – Ejam. Tu vēl neesi nogaršojusi jēra gaļu. Karims to lieliski pagatavo.
* * *
Drīz vien pārējie aiziet. Anya aizved mani uz viesu guļamistabu. Viņa iedod man dvieli un drēbes, lai es varētu gulēt, un aizsūta mani dušā, kamēr viņa iet ievīstīt savus zēnus.
Viņu dēli ir tik mīļi! Melnmataini un brūnām acīm. Man šķiet, ka viņi salauzīs ne vienas vien meitenes sirdi, kad izaugs. Vecākajam dēlam Ajazam ir četrarpus gadi, jaunākajiem dvīņiem – Danisam un Iljasam ne tik sen apritēja gads. Un kā viņa tiek galā ar trim?
Es atceros savu grūto laiku ar Miju. Es biju viena. Dima vienmēr bija darbā. Vecvecāku nebija tuvumā. Tikai nesen Razumovskis pārcēla vecākus uz Romu. Un es nekad neatpazinu aukles. Es nevarēju uzticēt savu meitu svešiniekam. Lai gan tagad, esmu pārliecināta, Mija ir aukles aprūpē, tāpēc man vēl vairāk sāp sirds.
Man vienai ar viņu bija grūti! Un tagad trīs!
Es ieeju dušā, ieslēdzu karsto ūdeni un svētlaimīgi izelpoju. Man gribas tvaicēties. Ārā kļuva arvien vēsāks, un es savā kleitā biju sasalusi.
Atceros tumšo skatienu un ķermeni ēdošās zosādas. Verandā Griša skatījās uz mani ar kodīgu naidu. Ar dedzinošu nepatiku.
Bet, kad viņš stāvēja tik tuvu man vannas istabā un es varēju ielūkoties viņa acīs, es noķēru tik pazīstamā iekāres mirdzumā. Viņš mani savulaik tracināja. Viņa neapturamā iztēle un nenogurstošais potenciāls. Mēs ar viņu nodarbojāmies ar seksu vairākas reizes pēc kārtas. Praktiski nepārtraukti. Un mums nekad nebija gana. Un katru reizi tas bija satriecoši. Neatkārtojams.
Un tieši tad manā sāpīgajā galvā uzplaiksnīja sen noglabātās atmiņas. Un tas jau deg man starp kājām.
"Nē, būs tikai sliktāk…" – Es mēģinu sevi apturēt.
Bet mana roka, nepakļaujoties smadzeņu kliedzieniem, pati slīd lejup. Noslīd no mana vēdera un ienirst starp kājām pie mana pulsējošā klitora, pie manām elpojošajām lūpām.
Es jau smagi elpoju, atspiedusies pret sienu un nedaudz izstiepusi kājas. Aizsedzu acis un sākumā lēnām kustinu pirkstus, atdzīvinot tēlu acu priekšā. Tas ir viegli, viņš nekad nav tālu, vienmēr ir tur, it kā tikai gaidītu brīdi. Viņš. Tik spēcīgs, ciets un reizēm maigs.
Es palielinu pirkstu spiedienu, vairāk apļveida kustību.
Atkal un atkal. Atkal un atkal, izzīmējot vēlamos simbolus uz jutīgās ādas.
Viņa stingrais dibens manās rokās. O, jā. Man vienmēr patika tajā iekniebt nagus, kas vienmēr paātrināja viņa jau tā trako ritmu.
Divu pirkstu iegremdēšana iekšā.
– Srāga! – es čukstu, ar muti ķerot gaisu, sajūtot savu iekšējo karstumu, mīksto miesu. Un izdziest ar vēl vienu konvulsīvu atvilkumu. Es glāstu savu klitoru, izsmidzinot sulas. Un atkal iekšā. Mani ceļgali saliecas, un ar katru jaunu kustību es arvien mazāk un mazāk jūtu grīdu zem savām kājām.
– Ahhhhhh… – es stenēju, bet sakodusi lūpu, savaldīju sevi, paātrinoties.
Es uzņemu ātrumu, gluži kā Griša no atmiņām manas aizvērtās acs priekšā. Es gandrīz jutu, kā viņa pirksti ieurbjas manos augšstilbos. Tālumā es dzirdēju skaļus šļakstus, viņa rūkšanu. Pilnīgā pilnība. Es aizvien vairāk un vairāk vicinos, ar otru roku saspiežot viņa krūti, savelkot krūtsgali. Stingri, nebūt ne maigi, atkārtojot to, kā viņš rīkojas ar manu ķermeni. Un es mīlēju viņa metodes līdz pat kliedzošam neprātam.
Mana vēdera lejasdaļa sasprindzinājās arvien vairāk, elektriskā strāva ceļoja no pirkstu galiem uz pirkstgaliem un plaukstām, koncentrējoties pašā visuma centrā, tad spridzināja mani no iekšpuses uz āru. Satricinot manu ķermeni, pārklājot smadzenes ar baltu eiforijas segu, izsaucot gandrīz vai kliedzienu, ko cenšos savaldīt, cieši saspiežot žokļus un aizspiežot acis.
– Mm-mm!
Un vienīgais, kas skanēja manās ausīs, bija viņa stenēšana, kad viņš nāca. Un viņa beigas vienmēr bija iespaidīgas. Viņš ar zobiem iekost man kaklā un iebāzt manī līdz pēdējam pulsam, līdz pēdējai spazmai. Un tad vēl vienu. Un vēl pāris reizes, pagarinot manu baudu. Un tikai tad viņš iznāca un ar skaļu izelpu nokrita man blakus.
Mēģinot atvilkt elpu, es noslīdēju lejup pa sienu un apsēdos uz grīdas. Baltie punktiņi vēl aizvien drudžaini lēkāja man acu priekšā, un sirds plosījās krūtīs. Es melotu, ja teiktu, ka šī ir pirmā reize, kad masturbēju ar viņa tēlu galvā. Bet man šķiet, ka pēdējo reizi es to darīju pirms vairākiem gadiem. Un es nekad… nekad neesmu to izbaudījusi tik ļoti kā tagad. Jo tēls ir svaigs. Tāpēc, ka šodien viņš atkal iededza manī šo uguni ar savām acīm. Lai gan es to ienīdu.
Tu esi muļķe, Taņa! Tavas atmiņas tev neko labu nedos! Tas tikai pasliktinās situāciju, jo es atkal gribu viņu. Es vēlos viņu pa īstam.
Es izkāpju no dušas, apģērbos un nogūlos uz gultas.
Es nolemju piezvanīt meitai. Viņai ir telefons, un, paldies Dievam, es varu viņai piezvanīt jebkurā laikā. No Romas ir trīs stundu starpība, tāpēc vēl nav par vēlu. Ir tikai septiņi vakarā…
Telefona klausulē atskan meitas priecīgais pīkstiens, un es plaši pasmaidu.
– Ciao figlia!
– Mammina! * – izsaucas Mia, un es, dzirdot viņas šādu uzrunu, uzreiz vēl vairāk izkaltu. Šķiet, ka es to nebiju dzirdējusi jau sen! Mia zina krievu valodu, bet, tā kā mājās sarunas pārsvarā nenotika tajā, viņa labāk runā itāļu valodā. – Jūs jau esat šeit?!
– Es atlidoju pagājušajā naktī, – es aizkaitināta saraucu degunu, – atvainojos, ka uzreiz tev nepazvanīju. Mammai šeit ir daudz darāmā! – Man kļūst kauns meitas priekšā. Vakar ar šo dzīvokli un viesnīcu. Šopēcpusdien viss iegrimis domās un raizēs par gaidāmo tikšanos ar draugu un… Es pakratīju galvu un ar smaidu pajautāju: – Ko tu dari, mīļā?
– Es kolekcionēju rotaļlietas. Lolita atbildēja, kamēr es kolekcionēšu, man nekādas multfilmas! – Mia aizvainota iesmūkšķ telefonā.
Nu, kas ir Lolita, man ir ļoti interesanti!
– Kāda Lolita? – piesardzīgi jautāju.
– Tā ir mana auklīte! Bet dažreiz viņa guļ mana tēva guļamistabā…
Kurva Čeburāška! Ko, pie velna, viņi tur dara?!
Es izelpoju un mēģinu mierīgi