1. nodaļa
Sēdēju lidmašīnas biznesa klasē savā iecienītākajā firmas kleitā, baudot pēdējās "luksusa dzīves" stundas. Nu, baudot kā? Es slīstu vilšanās un dusmās.
Lidojums Roma-Samara. Kā var nojaust pēc maršruta – ne viss manā dzīvē ir tik krāsains, kā man gribētos. Septiņus gadus dzīvoju Itālijā, savā villā ar kalponi, vairākiem sapakotiem skapjiem un privātu autostāvvietu.
Vai tas nav tas, ko es vēlējos? Jā, pasakaini un brīnišķīgi, ja vien nebūtu viena trekna ALE! Mans vīrs. Bijušais vīrs.
Un "trekns" tas ir burtiski. Razumovskis Dmitrijs Andrejevičs Razumovskis septiņu laulības gadu laikā kļuva patiešām trekns. Kad mēs iepazināmies un apprecējāmies, viņš bija pati pilnība! Pievilcīgs, neliela auguma, bet slaids un muskuļots. Ne džeks, bet normāls! Itāļu celtniecības biznesmenis, cienījams cilvēks!
– "Fottuto bastardo!" es izspļāvu, uz ko saņēmu slīpu skatienu no blakus sēdošā lielgabarīta. – Uz ko tu skaties?! – Es nespēju atturēties krieviski.
Tagad es esmu ļoti dusmīgs! Viņi ir kaitinoši! Itāļu muļķi!
Vīrietis, acīmredzot, saprot, ka turpināt skatīties uz trako sievieti ir dārgāk, tāpēc steidzas novērsties. Es smaidu. Tieši tā. Ļauno Tanju labāk neaiztikt! Un neskaties.
Septiņi Itālijā nodzīvotie gadi ir atstājuši savas pēdas. Es brīvi runāju itāļu valodā, un man īpaši labi padodas zvērēšana. Man patīk tā skanēt! Tu vari ļoti skaisti apkliegt cilvēku, un viņš tevi lieliski sapratīs, pat nezinot valodu. Ar bijušo vīru mēs sazinājāmies tikai tajā, no kuras mana krievu valoda tagad skan ar nelielu akcentu.
Bet es novirzījos no "tēmas", kur garīgi gribas savilkt bijušo vīru, vai vēl labāk sadedzināt. Tagad man tas vismaz mentāli ir jādara, jo domāju, ka es iznākšu traki! Ierodoties manā galvā jābūt brīvai no šīm domām, kuras man tā arī nebija laika pilnībā sagremot.
Tātad, bijušais vīrs. Tas āksts man pēc šķiršanās neko neatstāja! Protams, ka viņš ir saistīts! Viņš radīja iespaidu, ka es esmu slikta sieva, krāpniece. Nē! Protams, ka esi. Es nekad neesmu bijusi laba sieva, un man ir bijuši mīļākie. Bet viņš taču arī nav baltais vīrietis, kaut arī viņš ir kažociņš. Visu mūsu kopdzīvi es zināju, ka viņš mani krāpj, un Razumovskis to neslēpa. Tas suns! Viņš bija labs vīrs tikai pirms kāzām un mūsu kopdzīves pirmo gadu. Un tad viss aizgāja uz vienu un to pašu vietu.
Es viņu nekad nemīlēju. Mani, protams, piesaistīja viņa izskats. Un nauda. Bet es nekad nespēju viņu mīlēt. Es mīlu seksu, un ar viņu tas bija trīs no desmit.
Tikai viens vīrietis visā manā dzīvē ir uzspridzinājis manu seksuālo prātu. Bet tieši tur es vienmēr sevi norobežoju, bloķēju savas atmiņas par viņu. Es izdarīju savu izvēli toreiz, pirms septiņiem gadiem, un man nav burvju nūjiņas, lai visu mainītu, tāpēc mēs neko nenožēlojam un ejam tikai uz priekšu! Vai drīzāk mēs lidojam. Un nevis uz priekšu, bet uz Krieviju!
Nedomājiet!
Tas dullis, tas bijušais vīrs, pēc gada kopdzīves viņš ir pilnīgi izjucis! Viņš pārtrauca pievērst man uzmanību, es viņam kļuvu par neko. Dima nekad nepalaida garām izdevību mani apvainot, mēs pat izcēlāmies. Viņš man trāpīja pa seju, nu, un es nepaliku parādā un trāpīju viņam pa kazu bumbām! Vau, tas bija ļoti gandarījuma pilns brīdis. Es to joprojām atceros. Bet tas nav galvenais. Es zināju par viņa piedzīvojumiem, un es viņu reiz biju redzējis. Tāpēc man nekas cits neatlika, kā arī man bija afēras.
Manas seksuālās vajadzības joprojām bija aktuālas. Un mums nebija seksa. No vārda "bez sūdiem".
Itālijā man bija savs mazais bizness, skaistumkopšanas studija, mans noieta tirgus. Es mīlēju savu biznesu un savas meitenes, kas tur strādāja. Es pilnveidoju savas grima mākslinieces prasmes līdz pat goda pjedestāla augstumiem. Un, tā kā mans vīrs man nežēloja naudu, un tas ir vienīgais pluss mūsu kopdzīvē, man bija iespēja mācīties no labākajiem, ko patiesībā arī darīju. Mans salons darbojās trīs gadus, bet pirms pusgada to pārdeva. Mans draņķīgais vīrs! Viņš arī to man atņēma!
Bet vissvarīgākais, ko viņš man atstāja, ir mana meita. Mūsu meita Mia.
Mana mazā princese palika ar viņu. Tiesa nolēma, ka bērnam nav nekāda sakara ar bezdarbnieci un bezpajumtnieci Itālijā. Un krāpjošu māti. Un viņa dārgie advokāti darīja visu iespējamo… Maita!
Nākamnedēļ ir viņas dzimšanas diena. Un es nevaru pat noskūpstīt savu meitiņu! Nākamgad viņa būs skolniece. Viņa ir liela meitene.
Cik ātri ir paskrējis laiks. Šķiet, ka vēl pavisam nesen es biju agonijā, gandrīz mirstu no sāpēm, dzemdējot viņu. Ne tik sen es naktīs nomodā mierināju un šūpoju savu Miju, un ir pagājuši vairāki gadi.
Un atkal ilgas grauž manu sirdi, un es, lai mazāk izjustu šo salauztību, malkoju viskiju no glāzes, ko pirms dažām minūtēm man tik dāsni piedāvāja stjuarte.
Dima bija draņķīgs vīrs, bet viņš izrādījās labs tēvs. Viņš dievina mūsu meitiņu. Un vismaz par vienu lietu es varu būt droša. Mia nebūs nelaimīga ar viņu, kad mammas nebūs blakus.
Kāpēc tas tā ir?! Vai tā ir atriebība par manām kļūdām un maldiem?! Tu gribi to, ko gribi, un saņem to, ko saņem?!
Viss, kas man ir palicis, ir manas dizaineru drēbes un desmit tūkstoši eiro kontā.
– Merda! Es nolieku glāzi uz galda ar troksni. Es saņemu vēl vienu skatienu no tā lielinieka. Bet tagad man ir vienalga, es viņam nepievēršu nekādu uzmanību, jo mani apstulbina aptuvenā doma par to, kāda dzīve mani gaida tuvākajā nākotnē!
Šobrīd mans galvenais mērķis ir iegūt meitu. Un paldies Dievam, ka mēs viņai dabūjām dubultpilsonību. Būs iespējams izsaukt blēdi uz Krievijas tiesu, un tur es darīšu visu, lai atņemtu viņam manu Miju.
Bet vispirms man ir jāatrod darbs un pienācīga dzīvesvieta. Sazinies ar advokātu. Un te es saprotu, ka ir vēl viena neliela problēma. Es zinu, ka mūsu pilsētā pirmās klases advokāti ir Anjas ģimene. Bet ko darīt, ja es savu draudzeni neesmu redzējusi septiņus gadus? Mēs attālinājāmies, un mūsu saziņa aprobežojās ar apsveikumiem svētkos. Sociālajos tīklos.
Es zinu, ka Anja un Karims, tāpat kā Lera un Šamils, dzīvo labi. Ģimene, bērni… kurus esmu redzējusi tikai fotogrāfijās. Agrāk es neko tādu nevarēju iedomāties. Ka es redzēšu savu labāko draugu bērnus tikai bildēs. Bet es to redzēju.
Es gribēju pārgriezt saites ar savu iepriekšējo dzīvi, precīzāk, saites ar kādu konkrētu cilvēku. Bet līdz ar to man nācās upurēt savas draudzības.
Un tagad man draugi ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad agrāk. Ānijas vecāki ir vislabākie savā darbā, bet vai viņi gribētu palīdzēt kādam, kurš ir atteicies no visa un visiem?
Man viņu briesmīgi pietrūka, un to es sapratu tikai tagad.
Es aizbēgu, bet nebiju laimīga. Tiešām laimīga. Ānijai bija taisnība, ka apprecēju Dimu. Un mana mamma arī, kas teica, ka es nevaru būt ar viņu, ka viņš nav mans vīrietis.
Mamma.
Mana mīļotā mamma nomira pirms diviem gadiem, atstājot mani pilnīgi vienu.
Tagad es esmu pilnīgi viena, mamma.
Es iedzeru otru malkoša šķidruma malku, lai attīrītu kaklā ieplūdušo kunkuli.
Pirmos četrus gadus pēc tam, kad apprecējos, mamma bieži nāca mūs apciemot. Viņa mīlēja Miju. Vienīgā mazmeita! Viņas mīļākā!
Bet drīz vien mammai tika diagnosticēts trešās pakāpes smadzeņu vēzis. Gandrīz par vēlu.
Mēs nekavējoties pārcēlām viņu pie mums. Ārstēšana labākajos centros, dārgi medikamenti un operācijas. Nekas nepalīdzēja.
Mums nācās viņu apglabāt Itālijā. Vai drīzāk izkaisīt viņas pelnus. Viņa mīlēja jūru.
Man vairs nav neviena cita, izņemot meitu. Nu, Tānija? Kāda tu esi skaista! Mani draugi pat nezina, vai vēlas mani redzēt. Un neviens pat nezina, ka es ieradīšos.
Ir mūsu vecais dzīvoklis Krievijā, kuram steidzami nepieciešams