«Dārgie,» viņa sauca viņus, viens no viņiem atbildēja un pagriezās pret viņu, «vai jūs varat man pateikt, kur atrodas piemineklis Gogoļa NOS?»
– Un šeit, – darbinieks savita galvu, – kaut kur šeit. -un norādīja uz neapbruņotu sienu un ofarellu: no plāksnes uz sienas bija tikai caurumi un nekrāsots trafarets, kas bija nozagtas plāksnes izmērs ar izliektu cilvēka degunu. Vecenīte nekavējoties nomira sirdslēkmes traucējumu dēļ. Pēc tam mūsu pārsūtīšana beidzās. Visu labāko. Uz
Ottila izdzēra vēl glāzi un devās gulēt.
Tumsā pie gultas viņš izģērbās un uzkāpa, lai pārvarētu sievas, kas krākdama aizrīties, pusi. Viņa pat nekustas. Kad viņš uzkāpa pāri sievai un atradās starp sienu un sievu, viņu apdullināja krākšana un vējš no jaukās pusītes lūpām. Ottila dziļi elpoja gaisu un pacēla krūškurvja augšdaļu, nedaudz lielāku par galvu, un galvas aizmugurē iesprauda sievas miegaino pinumu. Viņš nolika ausi uz apakšējās un ar augšējo krūtīm pārklāja augšējo ausu. Krākšana izzuda, un viņš siltumā un mierināšanā izdalījās kā mazulis.
No rīta viņš pamodās salocīts uz spilvena. Sievas nebija. Viņš devās uz izlietni un, nomazgājies pats, saģērbās pilnā kleitā. Viņš devās pie Strongpoint ieejas durvīm, paņēma rokturi un… Durvis šajā situācijā no viņa atvērās un saraustīja, brīdī, kad viņš nospieda durvju rokturi, ievilka Otilu Strongpoint telpā, it kā bez svarīgas gaisa radības. Viņš ielidoja un ietriecās sievas kalnā. Vēders ar krūtīm piesprādzējās un iemeta priekšpusi atpakaļ.
– ko tu? Izoldushka!? – viņš pārsteigumā jautāja lidojot un pēc tam sajuta sāpes galvas aizmugurē, sitot pa grīdu.
– Noslaukiet kājas, es tur mazgājos. viņa rieda un turpināja slaucīt grīdu, noliecoties muguras lejasdaļā, viņam pretī. Policists apgāja viņai pakaļ, noslaucīja kājas, apņēma čības ar truša ausīm un ienāca kabinetā. Pirmais, ko viņš izdarīja, uzkāpa krēslā, tad piegāja pie telefona uz galda un pievilka viņu pie savas malas. Viņš paņēma tālruni, apsēdās uz galda malas un pielika to pie auss. Viņš iezvanīja sava priekšnieka tālruni un, pakratījis kājas, gaidīja, skaitot pīkstienus.
– Ulla! – dzirdēja stieples otrā pusē pēc piecdesmitā signāla.
– Biedrs maršals? To sauc par apgabala ģenerāli Klopu.
– Ahhhh… vai tas esi tu? – Biedrs Maršals nepatika, – kā lietas notiek jaunā vietā? Jūs ilgi nezvanījāt, jūs sākāt aizmirst, kas jūs baro.
– Nē, kāds tu esi, Eximendius Jānis oglu Snegiryov. Vienkārši nebija iemesla veltīgi traucēt vecākajam galvu.
– Baska, jūs sakāt, punduris?
– Uh… nē, piedod, dodies prom.
– Labi, izdomāsim vēlāk, par padoto un īpašnieku ētiku. Nu, ko jūs esat ieguvis, kaut ko svarīgu?
– Jā!!!
– Ko tu kliedz, pigmejs nav krievs?
– Piedod, jā.
– Labi, mēs runāsim arī par skaļās pieņemamās telefonsarunu likmes robežām, kuras tika pieņemtas Maskavas un Krievijas likumdošanas asamblejas pirmajā lasījumā. Un kā tad ir ar jums, Sneak Bug? Un nāc ātri, es kavējos uz tikšanos.
– Vai jūs vakar skatījāties nākamo Zvanu centra numuru?
– Nē, man ir DiViDishka. Un ko?
– Sanktpēterburgā degunam tika nozagts piemineklis.
– Un kas?
– Es gribētu izpētīt šo lietu, ja jūs atļausit, ak, goda kungs, Maršala kungs.
– Kas vēl deguns, neviens man nav ziņojis, runā skaidrāk. Kurš piemineklis viņiem bija nogriezis degunu?
– Nu, ar Gogolu..
– Gogolam deguns nogriezts?
– Nē, Gogolam ir stāsts par FNL.
– Un kas?
– Par godu šim stāstam Sanktpēterburgā tika uzstādīta piemiņas plāksne, un tā tika nozagta. Un es rupji zinu, kas to izdarīja.
– bez pajumtes vai kas? Neviena cita. Viņš ir varš. Un ko tu no manis gribi?
– Risiniet šo biznesu, kārtridžu.
– Tātad apņemies, kas par lietu? Bet tikai brīvajā laikā.
– Bet man būs nepieciešami izdevumi, ceļa izdevumi, ēdināšana, izmitināšana viesnīcā, taksometra braucieni.
– M-jā. Bija jāsāk ar to. Tas ir tikai nokļūšanai Sanktpēterburgā, un jūs varat arī zaķi ņemt ar vilcienu, Bomzhovskoe lietu, tāpēc viesnīcai ar to nav nekā kopīga. Jūs to varat mainīt stacijā vai sliktākajā gadījumā bez pajumtes pagrabā. Ar viņiem jūs saēdīsities. Un pilsētā, un ar kājām var pastaigāties kopā ar Sanktpēterburgas apskates vietām. Budžetā nav naudas, kamēr es nepabeidzu kotedžas celtniecību. Nu, vai tu mani saproti?
– Un no mana Strongpoint kases? Es šeit nedaudz izvēlējos naudas sodus no kolhozniekiem.
– Un daudz?
– Jā, ar to pietiek pirmo reizi.
– Labi. Paņemiet to no konta. Ja jūs atrisināsit problēmu, es atmaksāšu pārdošanas kvīšu izmaksas, bet nē?! Man tas nav jāizlemj, jo nauda ir publiska.
– Labi, Eximendius Jānis oglu Snegiryov. Protams, man ir maz laika, bet es kaut ko izdomāšu. – Ottila nolika tālruni un apmierināti gulēja uz galda, izstieptas rokas.
– Lūk, tas ir jauns bizness! Tagad viņi par mani uzzinās Petrovka 38.
Durvis sabojājās, un parādījās viņa galvenās puses Isoldes Fifovnas milzīgās dimensijas.
– vai tu ēdīsi? – viņa lēnprātīgi vaicāja, – un nelienot uz galda, es arī to noslaucīju.
– Es šeit paēdīšu brokastis!
– Ko tas nozīmē ŠEIT? Vai es esmu kā viesmīle vai kaut kas tāds? Ej uz virtuvi un ēd tāpat kā visi citi. Es nenesīšu.
– Es labprāt to darītu, bet Maršals man vajadzētu piezvanīt.
– maršals? Es tā teiktu. Tad pagaidiet. Dēls tagad atnesīs to, kas palicis pāri. Un izkāpiet no galda, Šerloks Holmss… Hahaha … – viņa iesmējās un iegāja būdiņas otrajā pusē.
Priekšējās ielas durvis aizsprostojās, un durvju ailē parādījās kaprālis Incephalopath.
– Vai man var būt kārtridžs?
– Ienāc un apsēdies… Mums ir bizness… Rīt mēs dodamies uz Sanktpēterburgu. – Ottila piecēlās, pagriezās un apsēdās krēslā.
– Kāpēc?
– Nozagtais piemineklis degunam Gogolam meklēt.
– Aaaaa … – encefalopāts ienāca un apsēdās padotajiem un apmeklētājiem paredzētajā krēslā, iemetis kāju pa kāju. – Es paturu prātā, Bos…
APULAZS 2
Harutūns Karapetovičs izskatījās plāns un garš. Seja bija tipiska kaukāziete. Mati ir pelēki, līdz pleciem gari, pat kā salmi.