– Nē, es atcerējos. Garām gāja gans. Viņš paņēma maisu vai noberza to un aizgāja. Un ko? Tas ir populārs, bez apsardzes, bet par zvēlieniem nav naudas. Un tāpēc es gribu aizmirst. Tā gans iebrauca iekšā.
– Jāšanās, tu saki? – Bug uzkāpa krēslā. – Nav grūti pārbaudīt klīnikā no rīta.
– Kam jūs klausāties, boss, apchi, – Harutūns smīnēja. – Tas bija šādi: vecmāmiņa Kļava ir kaila, visu nosmērē ar vazelīnu, tu, jo viņa nevarēja nosmērēt muguru? Es skrēju ap miskasti, apmaldīdamies kaņepju krūmos.
– Skrien? – smīnēja vecais vīrs.
– Sākumā jūs viņai parādījāt, bet jūs esat smirdoša, un viņa joprojām ir sieviete, kaut arī veca. Un krūmos jūs neraudājāt, un jūs berzējāt svētlaimīgos putekļus, kas bija iekrājušies ar nazi no viņas ķermeņa, iestrēdzot to bumbiņā. Un jūs iemetāt nazi tur, un no rīta mēs to atradīsim un jūsu pirkstu nospiedumus, un uz naža dzeloņains – gash, tas ir, dope.
Vecais vīrs klusi gulēja un pārsteigti paskatījās. Galu galā viss bija tā, kā ieteica Harutun versija?!
– Un kā viņa joprojām nav sadūrusi kāju, veca muļķe. Galu galā tur visi ciema sūdi ir bijuši no pūču depo laikiem.
– Vo teica! – Bedbugs kļuva lepns par saviem padotajiem. – un no kurienes jūs to aprēķinājāt, kolēģi?
– Viņš, es pats to redzēju, es gribēju to noņemt no sava mobilā, bet akumulators bija miris.
– Piedod. – Klops nopūtās.
– Kas tieši? Apchi. jautāja Klefs.
– Žēl, ka akumulators ir izlādējies. – Es izmetu asaras no sava krēsla un staigāju pa istabu. – Man nav jāpārvieto savas smadzenes.
– Jā, visas šīs muļķības, priekšniek. Sūdi ir zirgu stiepti, un ja nē, tad es neesmu pieķēries sarkanām rokām, un šeit viss ir tikai pārsniegums apbalvojuma ceturkšņa pārskatam. – secināja vecais vīrs un sāka piecelties.
– Sēdies, apchi, bastard! – iesaucās Harutūns vecais vīrs. – ko mēs darīsim, patron?
– Tā ir varas ļaunprātīga izmantošana! – vecis sašutis sacīja.
– Un tu klusē! Ottila iesaucās. – Eksperts parādīs. Jūs esat vainīgs, un, ja vēlaties doties uz zonu, sēdēsit līdz rītam, kad ieradīsies ekspertu laboratorija. Vai arī es jums piešķiru simts darba stundas mājsaimniecībā. pagalma cietoksnis.
– šur tur? – vaicāja sirmgalvis, kurš gulēja uz virtuves grīdas.
– piecelties un pakratīt, aizturēts. Harutuns visu paskaidros. Jā, Harutun, es gandrīz aizmirsu: paņem no viņa tīri sirsnīgu atzīšanos gadījumā, ja jūs neieradāties darbā, atrodiet nazi, vienkārši nepieskarieties tam ar rokām, neiesaiņojiet to maisiņā. Un jūs, vecais, ja jūs godīgi trenēsities, jums būs jāmaksā tikai par centa centu.
– In, vēl? – vecis sašutis sacīja. – Kur es to dabūšu?
– Aizverieties, apchi, kad boss izdod spriedumu.
– Uh, starp citu, jūs varat to sagriezt. Ejiet, rīt pulksten sešos pulksten sākusies ieguve. Jā, un paņemiet sev līdzi zobu birsti, un es tev atradīšu bļodu. Skaties, jūs ēdīsit pēc kārtas ar suni. Ja Polkāns atļauj. Jūs gulēsit pirtī.
– Un vai pēdējais vārds var būt? jautāja vectēvs.
– ej tālāk!
– Un kurš pavēlēs?
– Tikai es. Turpini. Un neaizmirstiet par kuili…
Ancefalopāts veco vīru veda uz izeju no cietokšņa un ātri devās uz Bosu.
– Ko, mēs darīsim? apchi!
– Ko? Vai jūs esat kolēģis, narkomāns?
– Nē, ko tu. Bet es domāju, ka, apchi, ir nepieciešams veikt pārbaudi?! Un tūlīt.. Un tad … – Harutūns vilcinājās.
– Un kas tad? Skābais? – izpētot basu no visām pusēm, jautāja Ottils.
– Nē Bet ekspertīze. Galu galā spriedums jau ir pieņemts?!
– Kam? Tiesnesis?
– Nē, apchi, jūs to darāt, bet jums ir tiesības uz pirmstiesas spriedumu par īpaši sīkiem pārkāpumiem, it īpaši pirms gulētiešanas tieši…
– Nu, nāc, bet tikai darba secinājuma dēļ.
Viņi sita cigareti un apsēdās smēķēt.
Rīts tuvojās, un viņi sēdēja pie galda un sprieda tāpat kā Holmss un Vatsons, vēl jo vairāk tāpēc, ka Holmss smēķēja opiju, un tas viņu neatturēja no deduktīvu secinājumu izdarīšanas. Bet Vatsons dzēra tikai viskiju, ķiršu, īkšķus saīsināja, piemēram, Lestrade, un tāpēc viņi bija mēmi un bija griezumā zem Šerloka. Alkohols nomoka prātu, tāpēc pasaules valdība atļauj, iesmērē un aizliedz dīgšanu uz Zemes. Bet muļķim vispār neko nevajag ēst. Viņš ir tāpēc, ka ir muļķis un nezina nevienu mērauklu. Bet viņi abi bija iebildumi, un viņi par to sprieda.
– Kampaņa šeit, ciematā, kāds iestādīja Čujas kaņepes un izputināja ciemu. – iesāka Bedbug.
– Bet kurš? apchi, idot vai vecis? – turpināja Harutūns.
– Vai varbūt kāda trešā persona? Un tie var būt tikai notikušā aculiecinieki un, mēģinājuši, nolēma iet uz priekšu.
– krupis, apchi.
– Ko, krupis?
– Vecā vīra vārds, apchi, – krupis.
– krupis? Heh. Lai tur būtu krupis… Balts krupis par godu baltajam gulbim.
– Ko? apchi.
– Nē, neko. Nu, ko, ej?!.. Bet nē. Pagaidi… Nāc, ēd kopā?!
Harutūns atvēra acis un nedaudz pārsteigts izmeta mēli.
– NAV pret? – viņš vaicāja, ļaunprātīgi pievērsdams acis Ottilijai. – vai jūs neēdāt visu dienu un nakti saskaņā ar atkarīgo plāniem?
– Jā, apchi, tieši tā. – klabinādams rokas, Harutuns pēkšņi piecēlās un apsēdās citā krēslā.
– Kas apsēdās? – Ottila brauca.
– Kas, kas.. es, un kas es esmu? – kaprālis satraucās un nosarka.
– Ej, paņem: tur ir zupa, ir karotes, šķīvji, ledusskapis, – Klefs sāka rādīt ar rokām, attēlojot virtuvi. -… tur ir pavārs. Nu, jūs zināt… Nopietns bizness ir uzgriezies.
– Ko? Par anasha? – žņaudzot zupu caur zupu, Harutūns nopūtās.
– Tikai nevajag šķaudīt. Sūkāt to un nesabojāt apetīti.
Harutūns ievēroja pavāra ieteikumus un iesūca to sevī.
– Jāizveido nikla uzraudzība un jānoķer visi narkomāni.
– Tikai, apchi, kopienas darba dienu pavadīsim ciematā.
– Tieši tā! Un tiesnesis segs visus mūsu izdevumus. Un aprakstīt un iznīcināt visas narkotikas…
– Un