Supergovs fantāziņi. Arvīds Deģis

un vēl atļāvās par tiem ko aizrādīt.

      – Kad tu mani kaitini, es sakreņķējos!

      – Kā es tevi kaitinu? – rāmi pārjautāja eņģelis.

      – Tad, kad runā pretī.

      Bungs atcerējās nesen noklausītu puikas mammas vēlēšanos bērnu apklusināt, ar pulti ieslēdzot režīmu “Mute”. – Lai turpina pļāpāt bez mitas, bet bez skaņas. Uz to kāds Paula tēvocis bija atteicis, ka šim nolūkam tak esot izgudrota līmlente…

      Draugu viņš ar šo priekšlikumu nesarūgtināja.

      Tikmēr Svētaļa bija atguvusies no izbīļa un ziņkārīgi apostīja abus, ar mēli asu kā smilšpapīrs laizot vaigus, kas smaržoja pēc sviedriem un cukura.

      – Ja es uzvedīšos pavisam klusu, varbūt šī govs mani neiešļakstinās bērnu cietumā, – viebās Keda, ar rokām grūzdams miklo purnu prom no sejas.

      – Kur atrodas bērnu cietums? – prasīja Bungs.

      – Tur, kur mūs ieliek stāvēt kaktā, – sēri novilka pūcīgais zēns.

      – Tur jau tas āķis, ka tu pat uz brīdi nemāki turēt mēli aiz zobiem, – piebilda sargeņģelis.

      Pauls bija tik ļoti sakaitināts par šo taisnīgo aizrādījumu, ka pietvīka gluži sarkans. Vairāk nekā redīss. Gandrīz kā biete. Un nolēma uzdot likteņa brālim mīklu: – Ja jau tu esi tik gudrs, tad pasaki, kas tas ir: divi lūriķi, divi dūriķi, četri zemes stampātāji un viens karoga turētājs?

      – Nezinu, – pēc neilga pārdomu brīža noplātīja rokas Bungs, kam no piepūles pat saspringa krūšu muskuļi, un sāka tricināties spārni.

      – Govs! – uzvaroši paziņoja Keda.

      Sargeņģelis nepalika jautājumu parādā: – Bet kas tas ir:

      ritens, ritens, būkš pie zemes?

      – Man to vecmamma nemācīja, – žēli atzina Pauls.

      – Tev vēl daudz jāapgūst – tas ir suns, kas dodas gulēt, – paskaidroja pieaugušais.

      Svētaļa, saozdama Bunga kabatā cukurgraudus, kļuva pavisam nepacietīga, un nu jau meta lielus apļus, gaidīdama sarunas beigas.

      Eņģelis iepazīstināja pieskatāmo ar brūnaļu, pastāstīja par piena upēm un pakaļdzīšanos ar govi–bruņumašīnu sliktajiem pelēkajiem, mīdot tos ar cietajiem nagiem un zvetējot ar asti kā tādus knišļus. Tas Paulam šķita ļoti aizraujoši. Pēkšņi Bungam iešāvās prātā ģeniāla ideja – Svētaļa jāpārvērš Supergovī, tad viņas slava mirdzēs tālu pāri ganībām un tīrumiem. Nedaudz pieprotot arī burvju mākslu, viņš no tukša gaisa uzbūra baranku virteni un vilināja ar to neseno palīdzi. Kārumniece kļuva manāmi ieinteresēta. Jo augstāk cēlās virtene, jo vertikālāk uz pakaļkājām saslējās Svētaļa, lai to aizsniegtu. Kad viņa jau it droši stampājās uz divām kājām, dresētājs sarežģīja uzdevumu: pacēlās trīs metrus virs zemes un lieliem soļiem devās uz Milzkalna aso krauju. Govs, cenzdamās dabūt smaržojošās barankas, lumpačoja nopakaļ, palēkdamās un smagi piezemēdamās atkal un atkal.

      Netālu no pakalna virsotnes Bungs uzbūra arī saldējuma kasti, pavēra to un pacienāja nākamo Supergovi ar prāvu porciju debesu saldējuma. Pārāk lielu pat viņas kuņģa tilpumam: tas piepildīja vēderu, rīkli, muti un kusdams tecēja pār apakšlūpu. Saldējumam bija brīnumaina iedarbība! Govs it kā pazaudēja savu nepilno tonnu svara un nu svēra apmēram tik, cik margrietiņu buķete. Bungs uzsēja Svētaļai uz muguras sarkanu plīvojošu apmetni.

      – Kam tad tas vajadzīgs? – brīnījās Pauls, apstulbis vērojot drauga izdarības.

      – Dari, kā tev likšu! Še baranku virtene, pamet to gaisā – tieši virs kraujas!

      Puika nolauza vienu baranku un sāka to zibenīgi notiesāt. Pārējās pameta gaisā, cik ļāva rokas muskuļu spēks, iegriezdams tās sāniski kā bumerangu. Supergovs, iekārodama baranku balvu, rāvās uz priekšu neparastā, debesu saldējuma piešķirtā veiklībā un kā deltaplanieriste nolēca no kraujas. Pauls aiz bažām par govs dzīvību aizsedza acis ar plaukstām. Taču Svētaļa, plati iepletusi kājas un ar asti stūrēdama, planēja izplatījumā, svētlaimīgi žļembādama baranku virteni, bet sarkanais apmetnis plīvoja gaisa straumēs kā degoša lāpa. Aplidojusi krietnu loku, viņa cēli un majestātiski nolaidās lejā, blakus sajūsmā spiedzošajam zēnam. Joprojām balansēdama uz pakaļkājām, eleganti (kā dzimusi dāma) pasniedza Bungam labo priekškāju. Sargeņģelis to sirsnīgi pakratīja, noslēgdams savienību mūža garumā.

      – Kas te notika? – beidzot pār lūpām izdabūja apjukušais Keda.

      Brīnumdaris sīkākos paskaidrojumos neielaidās, vien piemetināja: – Necenties zināt visu, lai nekļūtu visu nezinošs.

      Supergovs dzidri skandināja savu kaklā piekārto zvaniņu, apmierināti gozēdamās jauniegūtajā slavā. Bungs pārrāva kakla siksniņu un satvēra zvaniņu saujā. Tad, cieši raudzīdamies govij acīs, teica:

      – Turpmāk, ja paskandināšu šo zvaniņu, tu zināsi, ka mums ir nepatikšanas, un uzreiz trauksies šurp, lai glābtu. Viens vērtīgs draugs labāks par daudziem nevērtīgiem. Saprati? Par to es tevi regulāri cienāšu ar debesu saldējumu un neskopošos.

      Supergovs piekrītoši pamāja ar galvu un nobučoja Bungu uz deguna. Viņai trūka vārdu, ko bilst aiz milzu pateicības.

      Ceturtais fantāziņš, kurā Pauls, Bungs un Zēzelītis nonāk pie ķirbakiem

      Kādu rītu Bungs atskārta: lai neradītu aizdomas mūždien piesardzīgajos pieaugušajos, nedrīkst zemes virsū materializēties vecišķā paskatā ar pliku pauri, sirmām uzacīm, krunkainu pieri, šķielējošām acīm un līku iesarkanu degunu. Tāpēc rūpīgi nomazgāja seju debesu rasā, veica dažus slepenus rituālus un pārtapa astoņgadīgā zēnā ar zeltainiem matiem un svaigu sejas krāsu. Kāpēc tieši astoņgadīgu? Jo eņģeļiem tīkamāks ir astoņnieks – bezgalības un nemirstības skaitlis.