– Es lūdzos, – Filips sacīja pēc garas pauzes. Pēdējā laikā viņš to nebija darījis, bet pēdējos trīsdesmit deviņos gados neapšaubāmi bija reizes, kad viņš vērsās pie Dieva. Ne vienmēr pašos pieklājīgākajos vārdos vai veidā, kas tehniski varētu atbilst lūgšanai, bet vienmēr tik patiess, cik viņš spēja.
– Tad lūdzieties piektdien, – viņa mudināja, pagriezās un devās līdzi savam vīram.
Pāris iekāpa liftā. Vīrs aplika roku sievas šaurajiem pleciem. Filips ievēroja, kā viņa atbalstās pret vīrieti, it kā dzīvesbiedra mīlestība un spēks būtu vienīgais, kas palīdzētu noturēties kājās.
Viņu mazuļa izredzes bija labas; Filips neparedzēja komplikācijas. Puikam viss būs kārtībā… ar Dieva palīdzību.
Nākamo stundu viņš strādāja pie dokumentiem un, pacēlis galvu, pārsteigts ieraudzīja, ka ir jau pāri septiņiem. Viņš bija gribējis doties projām agrāk. Veci ieradumi ir noturīgi, noturīgāki, nekā viņš bija iedomājies. Lai atrastu līdzsvaru dzīvē, viņš bija licis lietā disciplīnu un atturēšanos. Tomēr bija ļoti viegli atkrist atpakaļ slazdā, ko veidoja pārāk ilgas darba stundas slimnīcā un pilnīga iegremdēšanās darbā.
Viņš glāba dzīvības, un šiem mazuļiem viņš bija nepieciešams. Taču ar sarūgtinājumu nācās atzīt, ka apkārtējiem no viņa nebija lielas jēgas, ja visa viņa uzmanība bija pievērsta tikai slimnīcai. Pēc šķiršanās no Hīzeras viņš saprata, ka tā bijusi viņa vaina. Tolaik viņš juta, ka Hīzera vēlas vairāk, nekā viņš vēlējās viņai sniegt.
Pēc šķiršanās viņš piedzīvoja vēl kādu atskārsmi. Tik ilgas darba stundas bija izdzēsušas jebkādu apjausmu par sevi. Slimnīcā viņš katru dienu ienira dzīvības un nāves drāmā, kas norisinājās visapkārt, un nebija laika pārdomāt vai ļaut šiem notikumiem sevi ietekmēt. Viņam bija nepieciešams tikt projām, padomāt, atlicināt laiku sev pašam un dzīvei ārpus slimnīcas sienām.
Kopš tā laika Filips bija daudz domājis par savu tieksmi tik vienpusīgi un pilnīgi koncentrēties tikai darbam. Viņš saprata, ka šai rakstura iezīmē ir kas vairāk nekā uzticīga nodošanās savam pienākumam. Pašanalīze nebija patīkama vai sevišķi viegla, bet viņš zināja: ja grib gūt piepildījumu dzīvē ārpus darba, viņam nāksies mainīties. Viņš apjauta, ka pieder cilvēkiem, kuriem stingra pašdisciplīna un panākumu gūšana padodas vieglāk nekā atpūta. Vēl nebija sasniegta stadija, kad varētu justies ērti ārpus saviem aizsargvaļņiem, bet viņš pie tā strādāja.
Viens no pirmajiem soļiem bija negrozāms likums atstāt Sietlas slimnīcu pirms pulksten septiņiem vakarā. Kādu laiku viņš lūkojās apkārt, meklēdams kaut ko ārpus darba, ar ko aizpildīt laiku. Tad arī bija dzimusi ideja par burāšanu. Viņam patika būt pie ūdens, un doma par Padžetsaundu vai Vašingtona ezeru šķita pacilājoša. Pēc ilgākas izpētes un vairākām burāšanas nodarbībām viņš iegādājās pats savu burulaivu un darījuma gaitā ieguva arī labu draugu. Filipam bija labas attiecības ar burāšanas instruktoru, un abi bieži uz pāris stundām devās burāt. Viņi nebija sirdsdraugi, bet ar Fredu bija patīkami kopā pavadīt laiku. Daudzus vasaras vakarus Filips pavadīja uz Vašingtona ezera, baudot sauli un silto vēsmiņu. Nesen kolēģi viņu uzaicināja spēlēt pokeru. Viņš uzaicinājumu pieņēma un priecājās par biedrisko atmosfēru. Kārtis nekad nebija bijušas viņa stiprā puse, un viņš zaudēja daudz biežāk nekā uzvarēja, bet iespēja izsmieties kopā ar domubiedriem bija tik patīkama, ka kompensēja zaudējumus. Dīvaini gan bija tas, ka vienmēr bija sevi jāpierunā turp doties, lai gan viņš vienmēr labi pavadīja laiku. Sirds dziļumos viņš joprojām bija vientuļnieks.
Filips izslēdza datoru, ignorējot garo e-pastu sarakstu, uz kuru bija jāatbild. Tie varēja mierīgi pagaidīt līdz rītam. Parasti vakaros viņš ātri paēda slimnīcas kafetērijā. Ēdiens nebija slikts; tas bija garšīgāks nekā jebkas, ko viņš prata pagatavot pats, un tā uzturvērtība bija krietni vien augstāka nekā jebkam, ko viņš varētu iegādāties kādā ieskrietuvē.
Ejot pa plašo gaiteni, viņš pamanīja dažas pazīstamas medmāsas. Kopš viņš sāka strādāt šajā slimnīcā, vairākas kolēģes bija ļāvušas saprast, ka viņām nekas nebūtu pretī tikties ar viņu arī ārpus darba. Filipa likumu grāmatā noteikums numur viens bija neveidot attiecības ar mediķēm. Šo mācību viņš bija apguvis jau karjeras sākumā, un tā palika nemainīga.
Laiku pa laikam viņš prātoja par Hīzeru. Viņi bija iepazinušies medicīnas skolā, sākuši dzīvot kopā un nolēmuši apprecēties pēc rezidentūras beigām. Tāds bija sākotnējais plāns. Bet abi nesaprātīgi ilgas stundas pavadīja darbā un viens otru tikpat kā nesatika. Pavadot kopā tik īsu laiku, radās sajūta, ka viņi izkrīt no kopējā ritma – viņiem burtiski bija jāsāk viss no sākuma tajās retajās dienās, kas abiem vienlaikus gadījās brīvas. Viņš zināja, ka abi attālinās, bet nesaprata, tieši cik liela kļūst šī plaisa, līdz kādu dienu atgriezās tukšā dzīvoklī. Hīzera bija izvākusies. Viņš bija centies runāt un atšķetināt sarežģījumus, bet sieva nebija klausījusies.
Jauki. Kā vēlies. Viņš saglabāja aukstasinību aptuveni mēnesi, atvēlēja Hīzerai laiku pārdomām un gaidīja, ka viņa nāks pie prāta. Bet viņa to nedarīja. Nākamais, ko viņš uzzināja: Hīzera, viņa mūža mīlestība, bija apprecējusies ar kādu citu ārstu un aizbraukusi no štata. Tik vienkārši.
Viņam bija nepieciešami seši mēneši, lai pārvarētu šoku. Viņš satikās ar citām sievietēm, bet iznākums lielākoties bija tāds pats. Filips un Mārša Linča, laikraksta The Seattle Times reportiere, bija tikušies gandrīz gadu, pirms viņa pateica, ka visam beigas. Filips jutās satriekts, jo bija domājis, ka ar abu attiecībām viss ir pilnīgā kārtībā. Protams, viņš ilgu laiku pavadīja darbā, bet ārsta profesijā tas bija neizbēgami. Reiz viņi bija pat runājuši par kāzām. Māršai aizejot, viņa paziņoja, ka par precēšanos nevar būt ne runas. Ar asarām acīs Mārša teica, ka viņš saglabā distanci, kuru nav iespējams pārvarēt. Viņa sacīja, ka viņa darbadiena ir neiespējami gara, bet viņa ar to varētu samierināties, ja viņš nebūtu tik noslēgts brīžos, kad abi bija kopā. Nejaukā šķiršanās neizgāja no prāta vēl mēnešiem ilgi.
Viņa problēma, Filips prātoja, ir tā, ka viņš nesaprot sievietes.
Viņam bija vajadzīgi gandrīz astoņi mēneši, lai aptvertu, ka Mārša lielā mērā trāpījusi naglai uz galvas. Filips bija salaulājies ar slimnīcu, bet arī tas vēl nebija viss. Viņš sevi neuzskatīja par noslēgtu vai attālinājušos. Filips nekad atklāti nerunāja par savām raizēm vai izjūtām, bet tas viņu nepadarīja emocionāli nepieejamu, par ko viņu bija vainojusi gan Hīzera, gan Mārša. Un tomēr tendence paturēt domas un izjūtas sevī šķita esam problēma. Viņam bija maz draugu, bet viņš arī nekāroja vairāk. Dzīve nav dzīšanās pēc popularitātes.
Pēc izšķiršanās ar Māršu viņš dažus gadus vairāk vai mazāk bija atturējies no jaunas iepazīšanās. Viņš bija sācis mērķtiecīgi veidot dzīvi ārpus slimnīcas, bet tā bija pastāvīga cīņa, lai neieslīgtu vecajos ieradumos. Laiku pa laikam viņš ilgojās pēc sievietes savos apskāvienos, bet bija godīgi jāatzīst, ka nezina, kā sākt, un nezina, vai viņam vispār piemīt tādas īpašības, kādas sievietes gribēja redzēt un kādas tām bija nepieciešamas vīrietī. Domājot par romantiskām attiecībām, viņam nebija skaidrības par to, kādām tām jābūt – dvēseļu tuvība, dalīšanās intimitātē – , šķiet, tas viss nebija viņam piemērots. Lai gan citi viņu uzskatīja par gudru un inteliģentu, uz šo jautājumu viņam bija grūti atbildēt.
Šis vakars bija tam labs piemērs.