“Āre, te man tāds cūkas pleciņš pārdodams.”
“Kas?! cūkas pleciņš! tā laba lieta! – cik gribi?”
“Nu, ko tur daudz prasīšu – atdod man tās dzirnaviņas, kas tur kaktā nosviestas – pietiks.”
“Nē, nē, nē! – to nē! prasi citu ko.”
“Man cita nekā nevajagas: ja tā ir, tad – līkop!”
“Nē, nē, nē! – to nē!” trijgalvis vēl pretojās; bet brālis – labi redzēdams, ka velna kalps laizās vien pēc pleciņa – nepalaižas ne par ko. Beidzot dos arī dzirnaviņas. Labi – abi izšķiras: velna kalps ar cūkas pleciņu ieskrien ellē, aizslēdz no iekšpuses lielos vārtus, un brālis ar dzirnaviņām steidzas atpakaļ. Te ceļā satiek atkal balto vīriņu.
“Nu, kas ir? – dabūji gan?”
“Dabūju, dabūju; bet ko ar viņām iesākšu, to nezinu: man jau nav ko malt.”
“Klausies, tā tu nerunā, iekams nezini. Tās dzirnaviņas pārlieku teicamas: ja arī diezin kas pietrūktos – ieteicies tikai, lai maļ, tūliņ griezīsies rūkdamas riņķī, un birs visāda svētība ārā. Bet apturamos vārdus, kurus tev iemācīšu, nesaki, no Dieva puses, nevienam cilvēkam.”
Un baltais vīriņš izmācīja visādi, kas ar viņām darāms un tad pazuda.
Bet nabaga brālim tagad sākās laimīgas dienas: dzirnaviņas katru dienu piegādāja labākos ēdienus, sarausa visādu svētību un beidzot vēl iemala tik daudz zelta, ka varēja lepnu pili uzcelt. Bagātais brālis ierauga tādu zelta pili, skaidri ārprātā atskrien un nezin ko darījis.
“Apžēlojies! kur tu to sagrābi? kā tad man nav tādas pils? Tu nu esi gan mans brālis; kā es tevi mīlu, nemaz izteikt. Bet saki, kur tu to dabūji?”
Tā un tā – šis stāsta.
“Ak tad šīs dzirnaviņas varēja to! ko, vai patiesi? Vadzi, brālīti, pārdod man savas dzirnaviņas; no Dieva puses pārdod! – neeimu ātrāk projām.”
“Jā, jā – labprāt! Man jau tagad mantas tā diezgan – raus tu nu atkal.”
To dzirdot, bagātais brālis pakampj dzirnaviņas un elsdams, pūzdams uz mājām. Pārskrien: nevar ne atņemties – trīc no priekiem. Sieva brīnās: diezin, kas vīram par nelaimi, tā skriedams; bet šis tikai elš un rāda un teic un teic.
No rīta bagātais brālis taisās ar vīriem pļavā. Saimniece grib mājā palikt, brokastā biezputru vārīt; bet šis nē: lai nākot tik līdz uz pļavu, gan brokasta laikā pats pārskriešot un ar dzirnaviņām uz ātru roku biezputru samalšot. Labi – aiziet. Nāk brokasta laiks – saimnieks nosviež izkapti un poš mājā pēc biezputras. Sāk malt. Maļ, maļ – visi podi jau pilni. Nu būtu diezgan, bet dzirnaviņas maļ kā maļ. Gan sauc: “Diezgan! diezgan!” bet nelīdz: maļ ka maļ. Jau visa istaba biezputras pilna, bet vēl maļ kā maļ. Jau biezputra spiežās sētsvidū ārā, bet vēl maļ ka maļ. Nu – tīri pārbijies – rauj dzirnaviņas aiz vārtiem; bet nelīdz: biezputra krājas un krājas – drīzi visas mājas pilnas. Ko nu, vai tie nav nagi? Beidzot kamps trakās dzirnavas un nesīs brālim atdot, lai liek kur grib. Bet brālis tikai pasmejas par biezputras nelaimi; viņš klusītiņām pasaka apturamos vārdus: biezputras ne redzēt vairs.
Tā nu paliek. Te vienu reizi jūrnieki gaišā saules dienā ieraudzījuši kaut ko spīdam. Brīnumi! – kas tas? Izkāpj no kuģiem un ies tīšām raudzīt. Aiziet: zelta pils – viscaur ar jumtu, ar visu no skaidra zelta. Kam tā piederot?
“Man pieder! – kam tad citam,” brālis atbild.
Kur to esot ņēmis?
Tā un tā, – no dzirnaviņām – šis izstāsta.
“Ak tā! tad no šīm nieka dzirnaviņām?” tā jūrnieki tur brīnas un apskatās. Bet pirmie blēži: otrā naktī ņemas brālim nozagt dzirnaviņas. No rīta brālis meklē, traks palikdams: nav un nav. Bet šie tamēr sen jau prom uz jūras un nu savā laimē paši nezin, ko likuši dzirnavām pa priekšu malt. Bet kamēr citi tur izspriežas, viens – tāds joku gailis – iesauksies:
“Papriekšu sāls jāmaļ, sāls! esam sāli aizmirsuši mājā, ko tad ēdīsim!”
Nu labi, lai tad maļot to pašu sāli papriekšu. Maļ, maļ – jau tāda bļodele pilna – nu būtu diezgan, gribētu apturēt; bet nekā: neapstājas ne trakas.
“Kas tad tas?” šie salec apkārt un raudzīs par visiem ar rokām noturēt, bet velti. Un nelīdzēja un nelīdzēja nekas! Īsā brīdī kuģis bij pilns ar sāli un nogrima ar visiem jūrniekiem, ar visām dzirnaviņām. Bet dzirnaviņas jūras dibenā vēl mala un maļ vēl šodien. Un re, tādēļ arī jūrās ūdens tik aplam sāļš palicis.
KĀ BRĀLIS PŪĶI PĀRVAR UN MĀSAS IZGLĀBJ
Viņos laikos kādam tēvam bijuši četri bērni: viens dēls un trijas meitas. Meitas čakli aptecēja savu veco tēvu – atraikni – un dēls atkal nerima sirmgalvim kādu gardāku kumosiņu piegādāt. Pie tādiem labiem bērniem tēvam bij īsti laimīgas vecuma dienas. Viņš mēdza teikt: “Bērni, ja tā arvienu saticīgi un mīlīgi dzīvosiet, tad pati Laimiņa jums uzsmaidīs! Un tu, dēls, ja es kādreiz mirtu, neprecies vis tūlīt, bet nogaidi, kamēr tavas māsas tautiņās aizgājušas. Ja maniem vārdiem paklausīsi, tad savā mūžā daudz ko sasniegsi.”
Dēls to apņēmās un dzīvo vēl ilgi pēc tēva nāves ar savām māsām kā dzīvojis. Tomēr kādā nebaltā dienā liktenis piepēži bij nospriedis citādi: viņš brālim atņem mīļotās māsas. Tas notikās tā: kādā dienasvidū māsas tāpat pastaigājās pa dārzu. Te, kur gadījies, kur ne, briesmīgs viesulis klāt un aizrauj māsas diezin kur. Brālis izmeklējās trīs dieniņas raudādams – nekur atrast. Beidzot tas atstāj savas mājas un iet māsas pa pasauli meklēt. Nu iet, nu taujā un prasa: kā nekur, tā nekur. Un kad nu vēl beidzot maizītes un pavaldziņas aptrūkst, tad nabaga brālis tiešām vairs nezin, ko nu iesākt, ko neiesākt.
“Tomēr, lai kas,” pats atkal apmierinas, “mājās iešana tik nav. Ja citādi ne, tad ēdīšu, kas tik ceļā gadīsies!”
Drīzi pēc tam brālis satiek zaķi. Zaķis grib garām skriet, bet brālis saka tā: “Zaķīti-lempīti, neskrien vis, esmu brīnum izsalcis, es tevi apēdīšu!”
“Puisīti-brālīti – neēd vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vilku. Vilks grib garām skriet, bet brālis saka tā: “Vilciņ-jērzaglīti – neskrien vis, esmu gaužām izsalcis, es tevi apēdīšu.”
“Puisīti-brālīti – neēd vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek dundurus, lapsenes. Dunduri, lapsenes grib pāri skriet, bet brālis saka tā: “Dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas – nelaižaties vis pāri, esmu izsalcis, es jūs apēdīšu!”
“Puisīti-brālīti – neēd vis mūs, skriesim tev līdz, lai nedienās palīdzētum!”
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vanagu. Vanags grib aizlaisties, bet brālis saka tā: “Vanadziņ-līknadzīti – nelaidies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!”
“Puisīti-brālīti – neēd vis mani, laidīšos tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vēzi. Vēzis grib aizrāpties, bet brālis saka tā: “Vēzīti-krabiķi – nerāpies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!”
“Puisīti-brālīti