Taču vai patiesi tas zināmā mērā nevarētu būt tās temats? Šeit es nedomāju nedaudz seklu un samākslotu pieklājību, kas aprobežojas ar lētticību; kas bēg, redzot akmeni kustamies, un noliedz, ka tas ir kustējies. Ir arī citāda pieklājība, nelokāma un ātri labojama. Tā pazemo pietiekami spēcīgi, lai pēc tam ļautu atgūt sākotnējo neskartību un ar varu atgrieztu laikā, kad iekāre vēl netika publiski apspriesta un akmeņi nedziedāja. Pieklājība, kuras rokās nonākt ir bīstami. Tamdēļ, ka apmierināt to spēj vien aiz muguras sasietas rokas, izvērsti ceļi, ķermeņi ar atplestām rokām un kājām, sviedri un asaras.
Man rodas iespaids, ka es šeit runāju par biedējošām lietām. Iespējams, ka tā arī ir, taču tādā gadījumā šausmas ir mūsu ikdienas maize. Un, iespējams, šīs bīstamās grāmatas ļauj mums atgriezties pie dabiskās tieksmes pēc briesmām. Kurš mīlnieks gan neizbītos, brīdi aizdomājies par sava dotā zvēresta – uzņemties saistības visa mūža garumā – neizmērojamību, ja tās nav vien tukšas pļāpas? Un kura gan mīlniece nebūtu tikpat nobijusies, mirkli aizdomājusies par pār lūpām plūstošo vārdu “pirms es satiku tevi, es nezināju, ko nozīmē mīlēt… Pirms es satiku tevi, es nepazinu patiesas jūtas” nozīmi? Vai arī šie daudz zinošākie – zinošākie? – vārdi: “Es gribētu tikt sodīta par to, ka pirms tevis es esmu jutusies laimīga.” Lūk, arī viņa, pieķerta pašas vārdos un, atļaujiet teikt, saņēmusi to, ko vēlējās.
“O stāstā” netrūkst spīdzināšanas. Ir arī pēršana ar pātagu, pat iezīmēšana ar kvēlojošu dzelzi, nemaz nerunājot par važām un izrādīšanu uz terases. Tajā ir tikpat daudz spīdzināšanas, cik lūgšanu tuksneša askētu dzīvē. Ne mazāk rūpīgi nošķirtas un it kā sanumurētas – cita no citas atdalītas ar maziem akmentiņiem. Šīs spīdzināšanas ne vienmēr sniedz prieku, precīzāk sakot, ar prieku tiek īstenotas. Renē no tām atsakās; un, ja arī sers Stefans tām piekrīt, tas drīzāk līdzinās pienākumam. Acīmredzot viņi tās neizbauda. Viņos nav nekā no sadista. Viss notiek tā, it kā tā būtu tikai O, kas no sākta gala pieprasa sodīšanu ar pātagām, cerēdama rast patvērumu to radītajās sāpēs.
Šeit kāds muļķis slieksies runāt par mazohismu. Es neiebilstu. Viss, ko šādas runas var panāk, ir vien jau esošam noslēpumam pievienot aplamu noslēpumu attiecībā uz valodas nozīmi. Ko izsaka vārds “mazohisms”? Ka sāpes vienlaikus ir arī bauda un ciešanas – prieks? Tas ir iespējams. Turpmāk minētie apgalvojumi līdzinās tiem, kādus plaši lieto metafiziķi. Viņi uzskata, ka klātesamība vienlaikus ir arī prombūtne, runāšana – klusums. Un es nebūt nenoliedzu (jāsaka gan, ka es tos joprojām neizprotu), ka tajos var rast sava veida patiesību, tāpat kā lietderību. Katrā ziņā šī lietderība neatklājas vienkāršam vērojumam, tādējādi ar to nenodarbojas nedz dakteris, nedz vienkāršs psihologs, vēl jo vairāk muļķis. Nē, kāds man saka. Tās nudien ir sāpes, kuras mazohists spēj pārveidot baudā; ciešanas, no kurām sev vien zināmu noslēpumainu ķīmisku reakciju dēļ viņš iegūst patiesu prieku.
Kāds jaunums?! Beidzot cilvēce ir atklājusi to, ko tā tik nenogurstoši tika meklējusi medicīnā, morālē, filosofijā un reliģijā, – veidu, kā izvairīties no sāpēm. Vai vismaz pacelties tām pāri: saprast tās (kaut vai tikai saskatot tajās mūsu muļķības vai kļūdu rezultātu). Vēl jo vairāk, cilvēce būtu varējusi to bez grūtībām atklāt jau krietni agrāk, ņemot vērā, ka mazohisms nav nesens atklājums. Mani pārsteidz, ka šis atklājums nav guvis vislielāko atzinību un kāds to nav mēģinājis nozagt. Ka šie mazohisti nav sapulcināti muzejos, lai tos, iesprostotus krātiņos, labāk varētu izpētīt.
Iespējams, cilvēki sev nekad neuzdod jautājumus, uz kuriem atbildes tiem jau patiesībā ir zināmas. Iespējams, pietiktu viņus visus sapulcināt vienuviet, izraut no vientulības (tā, it kā tā nebūtu vien viscaur iztēlota cilvēku vēlme). Šeit vismaz ir krātiņš, un šeit ir jauna sieviete, kas tajā ieslodzīta. Viss, kas mums ir jādara, – jāklausās viņā.
Viņa saka: “Tev nevajadzētu būt pārsteigtam. Ieskaties ciešāk savā mīļotajā. Tu nobītos, uz mirkli atklādams, ka esmu sieviete, dzīva sieviete, neaizmirstot kvēlojošos asiņu avotus, kurus tev vajadzēs nosusināt.”
“Tava greizsirdība tevi nemaldina. Tā ir taisnība, ka tu padari mani priecīgāku, pilnvērtīgāku un tūkstoškārt dzīvāku. Un tomēr es nespēju likt šai laimei nevērsties pret tevi. Arī akmens dzied skaļāk, kad asinis brīvi riņķo un ķermenis ir možs. Turi mani labāk šajā krātiņā un baro mani trūcīgi, ja vien tu uzdrošinies. Viss, kas tuvina mani slimībai un nāvei, padara mani uzticīgāku. Tikai tad, kad tu liec man ciest, es jūtos drošībā. Tev nevajadzēja piekrist būt man dieva vietā, ja dievu pienākumi tevi biedē, un ikviens zina, ka tie nav nemaz tik patīkami. Tu jau esi redzējis mani raudam. Tagad tev jāiemācās izbaudīt manas asaras. Vai mans kakls nav valdzinošs brīžos, kad tas neapzināti sažņaudzas un saspringst, apslāpējot manu kliedzienu? Tā ir taisnība, ka, nākot pie mums, līdzi jāņem pātaga. Vēl vairāk – deviņu slokšņu pātaga.”
Viņa arīdzan piebilst: “Cik muļķīgs joks?! Bet tu neko nesaproti. Domā, ka es ar tevi tā runātu, ja tevi tik neprātīgi nemīlētu? Un nodotu tās, kuras līdzinās man?”
Viņa turpina: “Tā ir mana iztēle, mani neskaidrie sapņi, kas nemitīgi tevi krāpj. Atbrīvo mani no šiem sapņiem! Pamodini mani! Dari visu nepieciešamo, lai man vairs neatliktu laika pat sapņot par neuzticību tev. (Realitāte katrā ziņā ir mazāk satraucoša.) Bet vispirms parūpējies atstāt savu nospiedumu uz manas miesas, savu zīmi. Ja manu miesu rotā tavas pātagas vai ķēdes atstātās rētas vai gredzeni lūpās, tad tā, lai ikvienam būtu skaidrs, ka es piederu tev. Tik ilgi, kamēr tikšu pērta vai pēc tavas gribas izvarota, es būšu vien doma par tevi, iekāre pret tevi, apmātība ar tevi. Man šķiet, ka to tu vēlies. Jā, es mīlu tevi, un to vēlos arī es.
Ja reiz uz visiem laikiem es neesmu vairs es pati, ja mana mute, mans vēders un manas krūtis vairs nepieder man, tad es kļūstu par radījumu, kas nav no šīs pasaules, bet gan tādas, kurā viss ir mainījis nozīmi. Iespējams, kādu dienu es būšu zaudējusi jebkādas zināšanas par sevi. Ko gan man vairs sniegs bauda un tevis sūtītu neskaitāmu vīriešu pieskārieni, kurus es vairs nespēju atšķirt – un ar kuriem vairs nevaru tevi salīdzināt?”
Lūk, tā viņa runā. Es klausos viņā, un ir skaidrs, ka viņa nemelo. Es cenšos saprast. (Tā ir prostitūcija, no kuras ilgi kaunējos.) Iespējams, ka galu galā degošais apmetnis mitoloģijā nav tikai vienkārša alegorija, nedz arī svētā prostitūcija – vēstures mīkla; iespējams, ka vientiesīgajās dziesmās važas un “es tevi mīlu līdz nāvei” nav tikai vienkāršas metaforas. Nedz arī tas, ko klaidones saka savam sirdsmīļotajam: “Es mīlu tevi tik ļoti, ka tu esi viscaur manī. Dari ar mani, ko vien vēlies.” (Ir savādi, ka, vēloties atbrīvoties no kādas nomācošas sajūtas, mēs piedēvējam to bandītiem un ielasmeitām.) Nevar noliegt, ka Eloiza, rakstīdama Abelāram: “Es būšu tava prostitūta,” – vēlējusies paust ko vairāk, ne vien skaistu frāzi. Neapšaubāmi, “O stāsts” ir kvēlākā mīlestības vēstule, kādu jelkad kāds ir saņēmis.
Tas atsauc atmiņā Holandieti, kas nolādēts klīda pa septiņām jūrām, jo nespēja atrast meiteni, kas būtu gatava ziedot savu dzīvi, lai viņu izglābtu; un bruņinieku Guigemaru, kas gaida meiteni, kura sadziedētu viņa brūces, ciešot viņa dēļ “kā vēl nekad neviena sieviete nav cietusi”. Skaidrs, ka “O stāsts”