Diruā vairs neklausījās. Viena no šīm sievietēm, ar elkoņiem atbalstījusies pret ložas malu, skatījās uz viņu. Tā bija pilnmiesīga tumšmate ar pūderi nobalsinātu seju, melnām acīm, kas bija ar zīmuli pagarinātas, apņemtas ar milzīgām mākslīgām skropstām. Tumša zīda kleita apspīlēja sievietes pārāk kuplās krūtis; viņas nokrāsotās, spilgti sarkanās lūpas izskatījās kā brūce, tās šķita dzīvnieciskas, uzbudinošas, pārspīlētas un tomēr modināja iekāri.
Ar galvas mājienu viņa pieaicināja garām ejošo draudzeni, arī tuklu sarkanmati, un sacīja tai pietiekami skaļi, lai Diruā dzirdētu:
– Redzi, cik glīts zēns! Ja viņš mani gribētu par desmit luidoriem, es neteiktu nē!
Forestjē atskatījās un smaidīdams papliķēja Diruā uz gūžas:
– Tas attiecas uz tevi! Draugs, tev ir panākumi, apsveicu!
Bijušais apakšvirsnieks pietvīka un automātiski aptaustīja abus zelta naudas gabalus vestes kabatā.
Aizkars bija nolaists, orķestris tagad spēlēja valsi.
– Vai neiesim mazliet pastaigāties? – Diruā ieteicās.
– Kā vēlies.
Abi izgāja no ložas un tūlīt tika ierauti staigātāju plūsmā. Stumdīti, grūstīti, spaidīti, bikstīti viņi devās tālāk, un acu priekšā viņiem bija tikai cepuru mežs. Bet meičas, aizvien pāriem, veikli šaudījās pa šo vīriešu pūli, izslīdēdamas tiem starp elkoņiem, gar krūtīm, gar mugurām, juzdamās savā elementā šajā tēviņu vilnī kā zivis ūdenī.
Diruā sajūsmināts ļāvās plūdumam, skurbi ieelpoja tabakas dūmu, cilvēku miesu izgarojumu un prostitūtu aso smaržu sagandēto gaisu. Turpretī Forestjē svīda, elsa, kāsēja.
– Iziesim dārzā, – viņš teica.
Pagriezušies pa kreisi, viņi izgāja segtā dārzā, ko atsvaidzināja divas banālas strūklakas. Zem kastēs augošām īvēm un tūjām vīrieši un sievietes pie maziem galdiņiem dzēra.
– Vēl vienu alu? – Forestjē jautāja.
– Jā, labprāt.
Viņi atsēdās un sāka vērot garām plūstošos ļaudis.
Šad tad kāda no staigulēm apstājās un ar nekautrīgu smaidu uz lūpām ieprasījās: “Vai kungs mani ar ko pacienās?” Kad Forestjē atbildēja: “Ar glāzi ūdens no strūklakas,” – sieviete devās tālāk, nomurminādama: “Rupjš tēviņš!”
Bet tad parādījās pilnmiesīgā tumšmate, kas nesen bija atbalstījusies pie abu draugu ložas; rokrokā ar tuklo sarkanmati viņa soļoja augstprātīgi.
Patiesi izmeklēts pāris, abas raženas sievietes.
Ieraudzījusi Diruā, viņa tam uzsmaidīja, it kā abu acis jau būtu uzticējušas vienas otrām intīmus noslēpumus. Sieviete paņēma krēslu, mierīgi atsēdās pretī Diruā, uzaicināja atsēsties arī draudzeni un tad skaļā balsī pasūtīja:
– Viesmīl, divus grenadinus!
– Tu nu gan nekautrējies! – Forestjē izbrīnījies ieteicās.
– Mani valdzina tavs draugs, – tumšmate atbildēja. – Viņš patiesi ir glīts zēns. Man šķiet, ka viņa dēļ es spētu izdarīt dažu labu neprātību!
Diruā, pagalam apjucis, nedabūja ne vārda pār lūpām. Viņš tikai smailēja ūsas un muļķīgi smaidīja. Viesmīlis atnesa pasūtīto dzērienu, un abas sievietes to uzreiz izdzēra. Tad viņas piecēlās, un tumšmate, draudzīgi pamājusi ar galvu un viegli uzsitusi ar vēdekli Diruā pa roku, sacīja:
– Paldies, kaķīt! Sevišķi runīgs tu neesi.
Gūžas gorīdamas, abas aizsoļoja.
– Nudien, vecais, tev ir piekrišana pie sieviešiem! – Forestjē iesmiedamies teica. – To nevajag pamest novārtā. Ar to tu vari tikt tālu. – Mirkli viņš klusēja un tad ierunājās sapņaini, kā cilvēks, kas skaļi domā: – Ar sieviešu palīdzību var visātrāk izsisties uz augšu.
Tā kā Diruā joprojām tikai smaidīja un nekā neatbildēja, viņš iejautājās:
– Vai tu vēl paliksi? Man pietiek, es eju mājās. – Jā, es vēl mazliet palikšu, – Diruā atbildēja.
– Vēl nav vēls.
– Nu tad ardievu, – Forestjē pieceldamies sacīja. – Līdz rītam. Tu neaizmirsīsi? Fontēna ielā septiņpadsmit pulksten pusastoņos.
– Norunāts, līdz rītam. Paldies.
Draugi spieda viens otram roku, un žurnālists aizgāja.
Tikko Forestjē bija projām, Diruā jutās brīvs. No jauna viņš priecīgi aptaustīja abus zelta naudas gabalus kabatā, tad piecēlās un sāka staigāt pa ļaužu pūli, vērīgi ar acīm ko meklēdams.
Drīz vien viņš ieraudzīja abas sievietes, sarkanmataino un tumšmati, kas joprojām lepni kā ubadzes klaiņāja pa vīriešu drūzmu.
Diruā taisnā ceļā stūrēja uz viņu pusi, bet, kad bija piegājis gandrīz klāt, uzreiz zaudēja drosmi.
– Vai nu esi atguvis valodu? – tumšmate jautāja.
– Pie joda! – Diruā nomurmulēja, nekā cita nedabūdams pār lūpām.
Viņi visi trīs palika stāvot, apstādinādami ļaužu kustību, radīdami ap sevi it kā virpuli.
Tad sieviete pēkšņi iejautājās:
– Vai nāksi man līdzi?
Un Diruā, trīsēdams aiz iekāres, brutāli atbildēja:
– Labi, bet man ir tikai viens luidors kabatā. – Par to nekas, – sieviete vienaldzīgi pavīpsnāja.
Viņa pieķērās tam pie rokas, gluži kā sagrābdama savā varā.
Ārā ejot, Diruā nodomāja, ka par atlikušajiem divdesmit frankiem varēs bez pūlēm dabūt no iznomātāja fraku rītvakara viesībām.
– Forestjē kungs?
– Trešā stāvā, durvis pa kreisi.
Durvju sargs atbildēja laipnā balsī, kurā izskanēja cieņa pret šo īrnieku. Žoržs Diruā devās augšā pa kāpnēm.
Viņš bija mazliet apmulsis, satraukts, jutās neērti. Pirmo reizi mūžā viņam bija mugurā fraka, un apģērba kopiespaids darīja raizes. Diruā manīja, ka visā bija savi trūkumi, sākot jau no puszābakiem, kas nebija lakādas, tomēr visumā itin smalki, jo viņš labprāt koķetēja ar savām kājām. Krekls šorīt pat bija nopirkts Luvrā par četriem frankiem piecdesmit, un tā vāji sacietinātā krūts jau sāka ieplakt. Katru dienu valkātajiem krekliem visiem bija vairāk vai mazāk lieli bojājumi, un pat labāko no tiem viņš nebija varējis uzvilkt.
Bikses bija mazliet par platu, tās neizcēla ikrus un šķita kūļājamies ap stilbiem, izskatījās sagumzītas, kā īrēti apģērba gabali allaž mēdz izskatīties uz nejauša valkātāja locekļiem. Vienīgi fraka piegulēja labi, jo bija atradusies gandrīz piemērota augumam.
Ar strauji pukstošu sirdi, nemierīgu prātu Diruā lēnām kāpa augšā; it īpaši viņu tirdīja bažas būt smieklīgam. Piepeši viņš ieraudzīja