“Labi.” Munks pamāja. “Ak jā, aizmirsu pateikt. Mums ir jauna datubāzes sistēma, kas šodien vēlāk tiks pieslēgta. Viss, kas tajā tiks ievadīts – personvārdi, novērojumi, pilnīgi viss – tiks uzreiz salīdzināts ar visām pārējām pieejamām datubāzēm; ja kādam rodas ar to problēmas, lūdzu vērsties pie mūsu jaunā datoriķa Gabriela Merka. Vai esat visi iepazinušies ar Gabrielu?”
Izdzirdējis savu vārdu, Gabriels salēcās. Viņš pacēla galvu un redzēja, ka visi ir pagriezušies pret viņu.
“Sveiks, sveiks, Gabriel,” daži sveicinājās.
“Sveiki visiem,” Gabriels atņēma, izklausīdamies nedaudz sanervozējies.
Viņš jutās it kā būtu atkal skolas solā. Ka viņam tūlīt vajadzēs celties kājās un kaut ko teikt, bet par laimi viņam nekas tāds nebija jādara. Viņam nebija ne jausmas, par kādu datubāzi tika runāts.
Munks paskatījās uz viņu un piemiedza ar aci.
“Projekts, par kuru laika trūkuma dēļ vēl neesmu tev neko teicis, taču runāsim par to vēlāk, labi?”
“Protams.” Gabriels pamāja un atvieglots pamanīja, ka Mīa Krīgere ir sākusi runāt.
“Es nezinu, kurš no jums jau šo ir pamanījis.”
Viņa nospieda datora taustiņu.
“Bet, izmeklējot Paulīni, uz viņas kreisās rokas mazā pirkstiņa naga mēs atklājām ciparu. Tas ir romiešu cipars viens. Kā redzams šeit…”
Kārtējā fotogrāfija uz projektora.
“Johannei bija tas pats, taču romiešu cipars divi, kā divas līnijas uz viņas kreisās rokas zeltneša.”
“Sasodīts!” Ludvigs negaidīti iesaucās. Viņš bija vecākais vīrietis ar apaļajām brillēm.
“Jā, tieši tā,” Mīa piekrita un paskatījās uz viņu.
“Par ko jūs runājat?” Karijs jautāja.
“Būs vēl citas meitenes,” Anete noteica.
Telpā iestājās klusums.
“Mums ir iemesls domāt, ka Paulīne un Johanne ir tikai sākums.
Ka diemžēl būs vēl arī citi upuri.”
Munks bija atkal uzņēmies vadību.
“Tāpēc mēs pievēršam īpašu uzmanību visiem pazudušo personu gadījumiem. Ja sešgadīga meitene pazūd kaut vai tikai uz trīsdesmit minūtēm, mēs uzreiz rīkojamies, vai skaidrs?”
Visi pamāja ar galvu.
“Tagad man vajag uzsmēķēt, tāpēc paņemsim desmit minūšu pārtraukumu un pēc tam tiekamies šeit.”
Munks izvilka no žaketes kabatas cigarešu paciņu un izgāja uz terases uzsmēķēt, viņam cieši pa pēdām sekoja Mīa. Gabriels nezināja, ko tagad darīt. Viņam pietika jau ar abu meiteņu fotogrāfijām. Un viņi saka, ka būs vēl? Viņš pāris reižu dziļi ievilka gaisu plaušās, ieelpoja, lai nomierinātu pulsu un izgāja koridorā, lai paņemtu sev tasi kafijas.
20. nodaļa
Lūkass sēdēja sev ierastajā vietā kapelā uz nedaudz paaugstinātā krēslā tuvu pie sienas, no kurienes varēja labi pārskatīt kanceli un draudzi. Mācītājs Simons bija nostājies altāra priekšā, bet vēl nebija sācis runāt. Izskatījās, ka viņš bija nopietnu domu pārņemts. Lūkass un pārējie draudzes locekļi sēdēja pavisam nekustīgi; lielajā baltajā telpā varētu dzirdēt pat adatu nokrītam. Ikviens ar aizturētu elpu gaidīja, ko mācītājs Simons teiks. Visi zināja, ka baltmatainais mācītājs pirms sprediķa lasīšanas vienmēr ieturēja pauzi; tas bija laiks, kad viņš sazinājās ar Dievu, atbrīvojās saziņai ar Dievu un attīrīja telpu no visa, kas varētu traucēt dievišķajam dialogam. Mierīgi salicis rokas sev klēpī, Lūkass domāja, ka viss dievkalpojums bija brīnišķīgs, svēts, gluži kā meditācija.
Lūkasam ļoti patika klausīties mācītāju Simonu. Pirmo reizi viņš dzirdēja mācītāju nejauši kempingā Sorlandetā pirms divpadsmit gadiem. Viņa audžuģimene bija aizsūtījusi viņu brīvdienās kopā ar kaimiņiem: vai nu viņi finansiāli nespēja atļauties paņemt viņu sev līdzi vai arī negribēja kopā ar viņu doties brīvdienās. Lūkass nespēja atcerēties, uz kurieni viņi bija devušies – uz Vidusjūru, kaut kur tajā virzienā – tam vairs nebija nozīmes. Lūkass bija gandrīz piecpadsmit gadu vecs un sākotnēji kempingā bija juties pavisam neērti; visi pārējie salīdzinājumā ar viņu tur bija veci. Tā nebija pirmā reize, kad viņš jutās neiederīgs, tā viņš bija juties visu mūžu. Kopš tā brīža, kad Sociālais dienests izņēma viņu no mājas, kam vajadzēja būt viņa mājām, viņš kļuva par biežu audžuģimeņu sistēmas viesi, bet nekur tā arī neiedzīvojās. Arī skolās ne. Viņam nebija nekādu grūtību ar mācību priekšmetiem – problēma bija pārējie skolēni. Un skolotāji. Varbūt visi cilvēki kopumā. Ar apbrīnas pilnām acīm Lūkass vērās mācītājā Simonā, kas joprojām stāvēja ar aizvērtām acīm un pret debesīm pavērstām plaukstām. Lūkass spēja sajust siltumu. Kvēlojošo siltumu un maigo, spožo gaismu, kas piepildīja viņa ķermeni un lika viņam justies drošībā. Viņš atcerējās pirmo reizi, kad bija tā sajuties tajā kempingā Sorlandetā pirms divpadsmit gadiem. Taču ne no paša sākuma; sākumā viņš jutās kā no laivas izmests, it kā visi pārēji zinātu kādu noslēpumu, kas nebija domāts viņa ausīm. Nedrošība un nespēja nomierināties atstāja uz viņu graujošu iespaidu un, kā parasti, kad tā notika, balsis viņa galvā sāka likt viņam darīt lietas, lietas, par kurām viņš nedrīkstēja skaļi runāt. Bet tad, it kā pats Dievs izgaismotu ceļu viņa priekšā, viņš nonāca pie vienas no mazākajām teltīm kempinga nomalē. Gaismas stars vadīja viņu uz balto telti, un čukstētājs iedrošināja viņu iet iekšā, viena no balsīm, kas nebija tik skaļa, nebija kā tie bļāvēji, tos viņš ienīda, taču viņš bija citādāks, tas bija jauks čukstētājs, kas viņu klusiņām sauca svešā valodā. Sequere via ad caelum. Laipnā balss viņa ausī un neatvairāmā gaisma vilka viņu tuvāk. Sequere via ad caelum, seko ceļam uz Debesīm. Neilgi pēc tam viņš attapās teltī, balsu, siltuma un gaismas valdzinājuma varā. Un tur, telts vidū uz paaugstinājuma stāvēja mācītājs Simons ar mirdzošām acīm un spēcīgu balsi, un tajā dienā Lūkass tapa pestīts.
Lūkass skatījās pāri baznīcēniem, kas joprojām klusi gaidīja, kad mācītājs sāks sprediķi. Viņš atpazina katru klātesošo. Lielākā daļa jau gadiem bija draudzes locekļi, taču Lūkass šeit bija visilgāk. Tovasar viņš tā arī neatgriezās audžuģimenē, un izrādījās, ka nevienam pret to nebija nekādu iebildumu. Viņš bija kāpis pa karjeras kāpnēm un tagad, divpadsmit gadus vēlāk bija kļuvis par mācītāja Simona palīgu, par spīti tam, ka viņš bija tikai divdesmit sešus gadus vecs. Viņa labā roka. Viņš palīdzēja mācītājam Simonam, kur vien vajadzēja, gan privātās, gan ar baznīcu saistītās lietās. Lūkass ticēja, ka darbs pie mācītāja Simona bija viņa dzīves misija. Viņš bija gatavs uz visu mācītāja labā. Bez viņa dzīvei nebija jēgas, un, ja vajadzētu, viņš ar prieku mirtu mācītāja dēļ. Nāve jau arī nebija nāve, vismaz ne mācītāja Simona sekotājiem; tas vienkārši bija solis tuvāk debesīm. Lūkass apspieda mazu smaidu un ļāva siltumam un brīnišķīgajai