Raideram nebija ne jausmas, kas ir Fobursentonorē iela, tomēr domu viņš uztvēra.
– Tātad viņš sacīja, ka būsi labi apgādāta, ja tu atgriezīsies un būsi viņa mīļākā?
– Precīzi!
“Ja es to būtu zinājis, pirms glumais nelietis aizbrauca, tad šobrīd glumiķis bezsamaņā lēnām noasiņotu stāvvietā,” Raiders nosprieda.
– Un tu viņu nepiekāvi?
– O! Es par to domāju! – Houpas tumšajās acīs iedzalkstījās nežēlīgas uguntiņas. – Es to iztēlojos. Dzīvi iztēlojos. Grasījos iemest sejā glāzi ar ledus tēju un sabojāt viņa nolādēto Versace uzvalku. Tad es ieraudzīju tevi un sekoju instinktam. Viņš taču domā, ka es te sēžu un gaidu, kad viņš ieradīsies. Augstprātīgs, iedomīgs, amorāls nelietis. Vai viņš tiešām domā, ka mani var iegūt par naudu, par māju, par nieka ceļojumu uz to nolādēto Parīzi?
– Houpa. – Šī laikam bija pirmā reize, kad Raiders apzināti izrunāja viņas vārdu, tomēr neviens no abiem to pat nepamanīja. – Viņš ir īsts idiots, akls kā kurmis.
Un viņš tevi nav pelnījis.
– Tā ir, viņš mani nedabūs. Tāpēc es pazemoju Džonatanu, noskūpstot tevi, ļaujot viņam domāt, ka mums ir attiecības.
– Tas nebija sitiens sejā, tas bija spēriens pa kājstarpi. – Jā. – Houpa nopūtās. – Paldies, ka man palīdzēji.
– Nav par ko.
– Nē, patiešām. Paldies! Džonatans pamatīgi iedragāja manu pašlepnumu. Iespēja viņam par to atmaksāt man ļoti daudz nozīmē. Es esmu tava parādniece.
– Jā, tu jau to teici.
Viņi skatījās viens uz otru. Likās, ka apkārt virmo kaut kas bīstams un intriģējošs.
– Labi, nosauc cenu!
Raiders spēja iedomāties daudz bīstamu un interesantu lietu. Kaut ko tādu viņa būtu gaidījusi. Kaut ko tādu, kas notiek klusinātas gaismas pielietās istabās. Viņš uzskatīja, ka Houpa ir sieviete, kura parasti sasniedz gaidīto.
– Man garšo pīrāgs.
– Atvaino?
– Pīrāgs. Man tas garšo. Šobrīd ir īstais laiks, lai ceptu ķiršu pīrāgu. Bet tagad man jāiet. – Raiders piecēlās kājās, un suns sekoja saimnieka piemēram. – Zini, reizēm viss aiziet tālumā un sākas no gala, bet reizēm pietiek ar labu spērienu pa kājstarpi.
“Varbūt viņam ir taisnība,” Houpa nodomāja, kad Raiders jau bija aizgājis. “Bet… kāpēc es par to neesmu pārliecināta?”
Tagad, kad dusmas bija mitējušās, viņa bija atstāta viena. Visam, kas viņas dzīvē saistījās ar Džonatanu, bija tikai tukša skaņa. Visi tie gadi, kurus viņa bija veltījusi Džonatana ģimenes uzņēmumam, pašam Džonatanam, vēlmei pierādīt sevi kā ideālu darbinieci, ideālu mīļāko, saimnieci, – viss likās palaists vējā. Briesmīga sajūta.
Vikemiem un Džonatanam Houpa bija atdevusi labāko, bet tagad jutās nožēlojama, to apzinoties. Nē, vēl briesmīgāk! Viņa jutās izmantota. Nav šaubu, ka Džonatana vecāki visu zināja, uzņēma viņu savās mājās, izklaidēja kā dēla… mīļāko. Bija tikušies ar viņas ģimeni.
Viņi bija nodevuši Houpu. Padarījuši par muļķi.
Nē. Viņa piecēlās kājās un nolika glāzes uz paplātes. Viņa pati bija sevi padarījusi par muļķi. Tikai viņa pati bija atbildīga par savu rīcību, izdarīto izvēli, tikai viņa bija atbildīga par pašas laimi.
Houpa ienesa paplāti virtuvē un mierīgi izlēja atlikušo tēju izlietnē. “Jā, dusmas ir mitējušās,” viņa nodomāja un ielika glāzes trauku mazgājamajā mašīnā.
Tagad viņa jutās bēdīga, ļoti bēdīga un apkaunota.
Asaru sāļums dedzināja acis, viņa ļāva tām ritēt. Kāpēc gan ne? Vai tad te ir vēl kāds? Houpa nokāpa pagrabā, uznesa ūdens pudeles un atspirdzinošo dzērienu skārdenes.
Salikusi to visu ledusskapī, viņa aizvēra durvis un piespieda tām pieri.
Tajā brīdī uzvēdīja sausserža saldais aromāts, un viņa juta, kā viņai galvu viegli noglāsta kāda roka.
“Nē, es neesmu viena.” Houpa aizvēra acis.
– Viss būs kārtībā, ar mani viss būs kārtībā. Man tikai jāizdzer šis rūgtais kauss.
“Nelej asaras viņa dēļ.”
Houpa nebija pārliecināta, vai dzirdēja šos vārdus vai tās bija paša iedomas.
– Nē, es neraudu viņa dēļ. Es apraudu sevi, tos trīs gadus, kurus pilnībā veltīju viņam, jo domāju, ka tam ir kāda nozīme. Ir tik smagi apzināties, ka tas bija velti! Smagi apzināties, ka viņš mani uzskata par pērkamu, par rotaļlietu, ar kuru paspēlēties, tad nolikt malā un atkal paņemt jebkurā mirklī, kad viņš to vēlas. – Houpa pagrozīja galvu.
– Pietiek, tas ir beidzies. Viss.
Viņa lēnām pagriezās un pavērās apkārt. Virtuvē neviena nebija.
– Cik noprotu, tu vēl neesi gatava man parādīties. Varbūt es neesmu gatava tevi ieraudzīt. Tomēr ir tik laba sajūta, ka šeit ir vēl viena sieviete!
Houpa devās uz kabinetu, kur glabājās kosmētikas maks. Atsvaidzinājusi meikapu, viņa ķērās pie iepirkumu saraksta.
Jācep ķiršu pīrāgs.
Veidojot sarakstu, viņa dzirdēja, ka atveras foajē durvis. “Laikam atgriezušās viešņas,” Houpa nodomāja un piecēlās kājās. Ieskanējās Eiverijas balss.
– Es esmu šeit, – Houpa atsaucās un izgāja no kabineta.
– Kas notiek? – Eiverija satraukti ievaicājās. – Vai tev viss kārtībā?
– Jā, kāpēc vaicā?
– Raiders sacīja, ka šeit bijis Džonatans un tu esi ļoti satraukta.
– Viņš tā teica?
– Jā, viņš teica, ka ieradies tavs bijušais, kurš ir īsts nelietis, un satraucis tevi. Es sapratu, par ko viņš runā. Ko tas cietpauris te meklēja?
– Viņš… – Houpa ierunājās, bet aprāvās, jo atkal atvērās ārdurvis un foajē ieskanējās balsis. – Šobrīd es nevaru tev paskaidrot. Atgriezušās viešņas. Pastāstīšu tev vēlāk, – viņa paziņoja un pamāja, lai Eiverija dodas prom.
– Piecos es beidzu darbu. Paķeršu līdzi Klēru un…
– Es nevaru, man ir klienti. Un šīm dāmām patīk ballēties.
“Bez izrunāšanās neiztikt,” Houpa nodomāja. “Īsziņas un e–pasta vēstules šoreiz nepalīdzēs.”
– Rīt, kad viņas būs aizbraukušas.
– Vismaz padalies ar kādu kripatiņu! – Eiverija uzstāja.
– Džonatans domāja, ka es varētu atgriezties Džordžtaunā, atgūt savu darbu un būt viņa mīļākā.
– Slima suņa murgi!
– Gandrīz. Tagad es vairs nevaru ar tevi runāt, – Houpa noteica un pavērās pār plecu.
– Vai rītdien ieradīsies jauni klienti?
– Nē, rīt viesnīca būs tukša.
– Nebūs. Mēs ar Klēru paliksim viesnīcā.