Kad bērni bija aizgājuši gulēt, viņš pavadīja atlikušo vakara daļu vienatnē. Lai arī Alekss pazina vai visus pilsētas iedzīvotājus, viņam bija maz īstu draugu. Pāri, kurus viņi ar Karliju bija pa reizei apciemojuši dārza svētkos vai viesībās, bija lēnām, taču neizbēgami atsvešinājušies. Pa daļai tā bija viņa paša vaina, jo darbs veikalā un bērnu audzināšana aizņēma gandrīz visu laiku, taču dažkārt Aleksam likās, ka viņa klātbūtne liek tiem sajusties neomulīgi, atgādinot, ka dzīve ir neprognozējama un biedējoša un ka viss var saiet grīstē vienā mirklī.
Tas bija nogurdinošs un dažkārt vientuļš dzīvesveids, taču viņš galvenokārt domāja par Džošu un Kristenu. Lai arī ne tik bieži kā agrāk, abiem pēc Karlijas aiziešanas pa reizei mēdza rādīties murgi. Kad viņi pamodās nakts vidū, nevaldāmi raudādami, Alekss piekļāva bērnus sev klāt un čukstēja, ka viss būs labi, līdz viņi beidzot atkal spēja aizmigt. Sākotnēji viņi visi bija apmeklējuši psihologu, un bērni bija zīmējuši attēlus un runājuši par savām izjūtām. Izskatījās, ka tas nepalīdz tik labi, kā Alekss bija cerējis. Murgi nemitējās gandrīz gadu. Reizi pa reizei, kad Alekss krāsoja attēlus kopā ar Kristenu vai makšķerēja ar Džošu, bērni apklusa, un tad viņš zināja, ka abi atceras mammu. Kristena dažkārt to atzina bērnišķīgā, drebošā balstiņā, asarām līstot pār vaigiem. Kad tas notika, Alekss domāja, ka dzird savu sirdi lūstam, jo zināja, ka nekas no tā, ko viņš izdarīs vai pateiks, nespēs neko vērst par labu. Psihologs bija viņam apgalvojis, ka bērni ir dzīvespriecīgi un, pateicoties apziņai, ka viņi joprojām ir mīlēti, murgi beidzot mitēsies un asaras līs retāk. Laiks pierādīja, ka psihologam bijusi taisnība, taču nu Aleksam nācās saskarties ar citādu zaudējuma formu, kas bija tikpat sirdi plosoša. Bērniem kļuva labāk, viņš to zināja, tāpēc ka atmiņas par māti lēnām, bet noteikti izbaloja. Viņi bija mazi, to zaudējot, trīs un četrus gadus veci, un tas nozīmēja, ka reiz māte viņiem būs tikai priekšstats, nevis reāls cilvēks. Protams, tas bija neizbēgami, taču Aleksam nez kāpēc nelikās pareizi, ka viņi nekad neatcerēsies Karlijas smieklus vai maigumu, ar kādu viņa bija tos auklējusi bērnībā, un to, cik dziļi māte viņus mīlējusi.
Viņš nekad nebija īpaši aizrāvies ar fotografēšanu. Karlija allaž bija tā, kas sniedzās pēc fotoaparāta, un līdz ar to bija dučiem fotogrāfiju ar Aleksu un bērniem. Bija tikai dažas, kurās varēja redzēt arī Karliju, un, lai gan viņš bija noņēmies šķirstīt albumus kopā ar Džošu un Kristenu, stāstot par viņu māti, Aleksam radās aizdomas, ka šīs atmiņas nav nekas vairāk par nostāstiem. Tām pievienotās emocijas drīzāk atgādināja paisuma aizskalotas smilšu pilis, kas nozuda jūrā. Tas pats notika ar Karlijas portretu, kas karājās guļamistabā. Pirmajā laulības gadā Alekss bija pasūtījis sievas portretu par spīti viņas iebildumiem. Viņš priecājās par to. Fotogrāfijā viņa izskatījās skaista un neatkarīga stipras gribas sieviete, kura bija iekarojusi viņa sirdi, un naktīs, kad bērni bija nolikti gulēt, viņš dažkārt nolūkojās sievas attēlā, nespēdams valdīt emocijas. Taču Džošs un Kristena portretam nepievērsa tikpat kā nekādu uzmanību.
Alekss bieži domāja par Karliju un ilgojās pēc abu agrākā biedriskuma un draudzības, kas bija viņu laulības stūrakmens tās ziedu laikos. Un, godīgi sakot, viņš apzinājās, ka vēlas to visu vēlreiz. Viņš jutās vientuļš, lai arī nebija viegli to atzīt. Vairākus mēnešus pēc Karlijas zaudēšanas Alekss nespēja iztēloties citas attiecības, nemaz nerunājot par iespēju, ka varētu kādu atkal iemīlēt. Arī pēc gada viņš centās izdzīt šādu domu no prāta. Sāpes vēl bija pārāk svaigas, atmiņas par šiem notikumiem pārāk neizturamas. Tomēr pirms dažiem mēnešiem viņš bija aizvedis bērnus uz akvāriju un, stāvot pie haizivju baseina, uzsācis sarunu ar pievilcīgu sievieti sev līdzās. Tāpat kā Alekss, arī viņa bija atvedusi bērnus, tāpat kā Aleksam, arī viņai pirkstā nebija gredzena. Viņas bērni bija vienā vecumā ar Džošu un Kristenu, un, kamēr visi četri noņēmās, rādīdami uz zivīm, sieviete bija iesmējusies par kādu viņa frāzi, un Alekss sajuta pazibam dzirksteli, kas atgādināja par to, kas viņam agrāk ir piederējis. Saruna izsīka, un beigās viņi aizgāja katrs savu ceļu, taču pie izejas Alekss bija pamanījis sievieti vēlreiz. Viņa tam pamāja, un kādu mirkli viņš apsvēra, vai nevajadzētu pieiet pie svešinieces automašīnas un palūgt telefona numuru. Tomēr viņš to neizdarīja, un pēc brīža sieviete jau izbrauca no stāvvietas. Viņš to vairs nebija saticis.
Tovakar viņš bija gaidījis pašpārmetumu un nožēlas vilni, taču dīvainā kārtā tas nenāca. Tāpat kā viss notikušais nelikās nepareizs. Drīzāk tas likās… normāli. Tas nebija apliecinoši, nebija satraucoši, bet bija normāli, un Alekss saprata, ka viņš beidzot ir sācis atlabt. Protams, tas nenozīmēja, ka viņš būtu gatavs sasteigt. Ja tas notiktu, tad notiktu. Un ja ne? Alekss sprieda, ka spēs šķērsot šo tiltu, ja līdz tam nonāks. Viņš bija gatavs gaidīt, līdz sastaps īsto cilvēku, kādu, kas ne tikai ienesīs viņa dzīvē zaudēto prieku, bet arī mīlēs viņa bērnus tikpat stipri kā viņš pats. Tomēr Alekss apzinājās, ka šajā pilsētā iespēja tādu cilvēku atrast ir niecīga. Sautporta bija pārāk maza. Teju visas sievietes, kuras viņš pazina, bija vai nu precējušās, vai pensijā, vai mācījās kādā no vietējām skolām. Šajā apkaimē nebija daudz vientuļu sieviešu, nemaz nerunājot par tādām, kas būtu gatavas saistīt savu dzīvi ar vīrieti, kuram ir bērni. Tas, bez šaubām, daudz ko nozīmēja. Lai arī Alekss jutās vientuļš un vēlējās sabiedrību, viņš nebija ar mieru upurēt savus bērnus, lai pie tās tiktu. Viņi bija daudz ko pārcietuši un vienmēr atradīsies pirmajā vietā.
Un tomēr… kāda iespēja viņu vilināja. Bija kāda sieviete, kas viņu interesēja, lai arī Alekss tikpat kā neko par viņu nezināja, izņemot to, ka viņa nav precējusies. Sieviete iegriezās veikalā reizi vai divas nedēļā kopš marta sākuma. Pirmajā reizē, kad Alekss viņu satika, viņa bija izskatījusies bāla un sanīkusi, gandrīz izmisīgi tieva. Parastos apstākļos viņš tai neuzmestu ne skatienu. Cilvēki, kas brauca cauri pilsētai, bieži vien piestāja pie veikala, lai iegādātos ūdeni, degvielu vai ātrās uzkodas, un Alekss reti kad redzēja šos cilvēkus vēl kādu reizi. Taču sieviete nebija pirkusi neko no tā. Viņa bija turējusi galvu noliektu, apstaigājot pārtikas plauktus, itin kā cenzdamās palikt neredzama, gluži kā rēgs cilvēka veidolā. Diemžēl tas viņai neizdevās. Viņa bija pārāk pievilcīga, lai paliktu neievērota. Sievietei bija zem trīsdesmit gadiem, viņai bija brūni mati, mazliet nelīdzeni apgriezti garumā virs pleciem. Viņa nebija krāsojusies, un viņas augstie vaigu kauli un apaļās, tālu novietotās acis piešķīra tai elegantu, lai arī nedaudz trauslu veidolu.
Pie kases Alekss bija sapratis, ka tuvumā viņa izskatās vēl skaistāka nekā no attāluma. Viņas acis bija zaļganbrūnā krāsā ar zeltainiem spīdumiņiem, un ašais, izklaidīgais smaids nozuda tikpat ātri, kā bija parādījies. Pie kases viņa izkravāja pirmās vajadzības preces: kafiju, rīsus, auzu pārslas, makaronus, zemesriekstu sviestu un higiēnas piederumus. Alekss juta, ka mēģinājums uzsākt sarunu liks viņai justies neomulīgi, tāpēc, darbojoties ap kasi, neko nesacīja. Kādā brīdī viņš pirmoreiz izdzirdēja sievietes balsi.
– Vai jums ir kaltētas pupiņas? – viņa jautāja.
– Piedošanu, – viņš bija atbildējis. – Parasti es tās neiepērku.
Likdams iepirkumus maisiņā, Alekss bija ievērojis, kā viņa nolūkojas ārā pa logu, izklaidīgi košļādama apakšlūpu. Nez kāpēc viņam radās savāds iespaids, ka sieviete ir tuvu asarām.
Viņš nokremšļojās. – Ja jums tās vajadzēs regulāri, labprāt iepirkšu. Man tikai jāzina, kādu marku jūs vēlaties.
– Negribu