Keitija pavilcinājās. – Labi.
– Tu viņai patīc, – Alekss sacīja. – Es runāju par Kristenu.
– Arī man viņa patīk. Viņa ir gudra un īsta personība.
– Pateikšu viņai, ka tu tā teici. Un paldies.
– Cik viņai gadu?
– Pieci. Kad viņa rudenī sāks iet skolā, nezinu, ko es iesākšu. Veikalā būs tik kluss.
– Tev viņas pietrūks, – Keitija piezīmēja.
Alekss pamāja. – Ļoti. Zinu, ka viņai skolā klāsies labi, taču man ir patīkami, ja viņa atrodas tuvumā.
Kamēr viņš runāja, lietus turpināja kapāt logus. Debesis uzliesmoja gluži kā prožektoru gaismās, ko pavadīja teju nepārtraukti pērkona dārdi.
Keitija raudzījās ārā pa pasažiera puses logu, iegrimusi domās. Alekss gaidīja, iekšēji zinādams, ka viņa pārtrauks klusēšanu.
– Cik ilgi jūs ar sievu bijāt precējušies? – Keitija beidzot iejautājās.
– Piecus gadus. Mēs satikāmies vēl gadu iepriekš. Iepazinos ar viņu, dienot Fortbragā.
– Tu dienēji armijā?
– Desmit gadus. Tā bija kārtīga pieredze, un man ir prieks par to. Tajā pašā laikā priecājos par to, ka tas nu ir garām.
Keitija norādīja uz ceļu cauri vējstiklam. – Tur priekšā ir pagrieziens, – viņa sacīja.
Alekss iestūrēja auto Keitijas norādītajā ceļa līkumā un palēnināja gaitu. Raupjais grants segums lietū bija pārplūdis, un lietus skalojās pāri logiem un vējstiklam. Kamēr Alekss uzmanīgi vadīja automašīnu cauri dziļajām peļķēm, viņam piepeši ienāca prātā, ka kopš sievas nāves šī ir pirmā reize, kad viņš atrodas automašīnā divatā ar kādu sievieti.
– Kura tā ir? – viņš apjautājās, ar piemiegtām acīm uzlūkodams abas nelielās kotedžas.
– Tā pa labi, – Keitija atbildēja.
Alekss iegriezās improvizētā piebraucamajā ceļā un piebrauca tik tuvu pie mājas, cik vien varēja. – Aiznesīšu iepirkumus līdz durvīm.
– Tev tas nav jādara.
– Tu nezini, kā mani audzināja, – viņš noteica, izlēkdams no auto, vēl pirms Keitija bija paguvusi iebilst. Alekss paķēra iepirkumu maisiņus un pieskrēja pie viņas lieveņa. Kad viņš bija tos nolicis zemē un sācis purināt nost ūdeni, Keitija piesteidzās viņam klāt, spiezdama pie krūtīm Aleksa aizdoto lietussargu.
– Paldies, – viņa uzsauca, pārkliedzot lietus sacelto troksni.
Kad viņa tam pasniedza lietussargu, Alekss papurināja galvu. – Paturi to kādu laiciņu. Vai pavisam. Tam nav nozīmes. Ja tu daudz staigā kājām, tev tas būs vajadzīgs.
– Es varu samaksāt… – viņa iesāka.
– Neraizējies par to.
– Bet tas taču ir no veikala.
– Tas nekas, – Alekss sacīja. – Patiešām. Bet, ja tu nedomā, ka vari to paturēt, tad norēķināsimies nākamajā reizē, kad būsi veikalā, labi?
– Aleks, patiešām…
Viņš neļāva tai pabeigt teikumu. – Tu esi laba kliente, un man patīk palīdzēt saviem klientiem.
– Keitijai vajadzēja kādu brīdi atbildei. – Paldies, – viņa beidzot noteica, un viņas acis, uzlūkojot Aleksu, bija kļuvušas tumši zaļas. – Un paldies, ka atvedi mani mājās.
Viņš pielika roku pie galvas kā salutējot. – Katrā laikā.
Ko pasākt kopā ar bērniem – tas bija nebeidzamais, dažkārt neatbildamais jautājums, kas viņu sagaidīja nedēļas nogalēs, un Aleksam kā parasti nebija ne jausmas.
Tā kā vētra turpināja trakot un neizskatījās, ka tā varētu rimties, jebkādas aktivitātes brīvā dabā bija izslēgtas. Alekss varēja aizvest bērnus uz kino, taču repertuārā nebija nekā tāda, kas interesētu viņus abus. Viņš varēja ļaut abiem kādu laiku izklaidēties pašiem. Alekss zināja, ka daudzi vecāki tā rīkojās. No otras puses, viņa bērni vēl aizvien bija mazi, pārāk mazi, lai viņus pilnībā varētu atstāt savā nodabā. Vēl svarīgāk bija tas, ka viņi jau tā daudz laika pavadīja vienatnē, cenšoties atrast sev kādu nodarbošanos, tikai tāpēc, ka tēvs tik ilgi strādāja veikalā. Alekss apsvēra iespējas, gatavodams grilētas siermaizītes, taču drīz vien konstatēja, ka viņa domas pievērsušās Keitijai. Lai arī viņa acīmredzami darīja visu, lai būtu nemanāma, viņš zināja, ka tas ir praktiski neiespējami tik mazā pilsētiņā kā šī. Keitija bija pārāk pievilcīga, lai iekļautos masā, un, tiklīdz cilvēki ievēros, ka viņa visur iet kājām, tas neizbēgami izraisīs sarunas un jautājumus par viņas pagātni.
Alekss nevēlējās, lai tā notiktu. Ne egoistisku apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka viņa bija pelnījusi tādu dzīvi, kādu meklēja šajā vietā. Normālu dzīvi. Dzīvi ar vienkāršiem priekiem, ko vairums cilvēku uzskatīja par pašsaprotamu: spēju doties turp, kur vien viņa vēlējās, kad vien vēlējās, un dzīvot mājā, kurā jutās droša un pasargāta. Viņai bija vajadzīga arī iespēja apskatīt apkārtni.
– Paklausieties, bērni, – Alekss sacīja, uzlikdams sviestmaizes uz šķīvjiem. – Man ir ideja. Izdarīsim kaut ko mis Keitijai par prieku.
– Labi! – Kristena piekrita.
Allaž viegli pierunājamais Džošs tikai pamāja.
Septītā nodaļa
Vēja dzītais lietus pamatīgi kapāja Ziemeļkarolīnas zemi, dauzīdamies pie virtuves logiem. Pirmīt, kad Keitija bija izlietnē izmazgājusi drēbes un piestiprinājusi Kristenas dāvināto attēlu pie ledusskapja, dzīvojamās istabas griesti bija sākuši tecēt. Viņa zem plaisas bija novietojusi bļodu un kopš tā laika jau divreiz to izlējusi. No rīta Keitija gatavojās zvanīt Bensonam, taču šaubījās, vai viņš varēs uzreiz salabot noplūdes vietu. Protams, ja vien viņš vispār būs ar mieru kaut ko labot.
Virtuvē Keitija sagrieza Čedaras siera gabaliņu nelielos kubiciņos un grauza tos, rosīdamās pa māju. Uz dzeltena plastmasas šķīvja bija salikti krekeri līdz ar gurķu un tomātu šķēlītēm, lai gan viņa nekādi nevarēja tos sakārtot tā, kā vēlējās. Nekas neizskatījās tā, kā viņa vēlētos. Iepriekšējā mājā Keitijai bija glīts koka dēlītis un sudraba siera nazis ar gravējumu, un pilns vīna glāžu komplekts. Viņai bija ēdamistabas galds no ķirškoka un caurspīdīgi aizkari pie logiem, bet šeit galds grīļojās un krēsli nebija pieskaņoti, logi izrādījās neaizklāti, un viņām ar Džo nāksies dzert vīnu no kafijas krūzēm. Lai cik briesmīga bija viņas dzīve, Keitijai patika vākt kopā mājas lietas, taču tagad, kad tas bija palicis pagātnē, viņa tās sāka uzskatīt par ienaidniekiem, kas pārgājuši pretējā nometnē.
Pa logu viņa ieraudzīja, ka Džo istabā nodziest gaisma. Keitija devās uz ārdurvju pusi. Atvērusi tās, viņa noskatījās, kā Džo brien pa peļķēm, lai tiktu līdz viņas mājai, turēdama lietussargu vienā rokā un vīna pudeli otrā. Vēl pāris šļakstu, un viņa jau atradās uz lieveņa ar visu savu dzelteno lietusmēteli, no kura pilēja ūdens.
– Tagad es saprotu, kā juties Noass. Vai tu spēj noticēt šitādai vētrai? Visa mana virtuve ir vienās peļķēs.
Keitija ar galvu norādīja pāri plecam. – Man ir applūdusi dzīvojamā