POLA UN ADRIĒNAS KOTU PIEMIŅAI.
MANA BRĪNIŠĶĪGĀ ĢIMENE – JAU TAGAD SKUMSTU PĒC JUMS ABIEM.
Pateicības
Pabeidzot katru jauno romānu, es vienmēr iedomājos par tiem cilvēkiem, kuri man ir palīdzējuši tā tapšanā. Kā allaž, sarakstu atklāj mana sieva Ketija, kurai ne tikai jāiztur radošie untumi, kas dažkārt nomoka mani kā rakstnieku; piedevām viņa ir piedzīvojusi pārbaudījumu pilnu gadu, kura laikā nācies zaudēt abus savus vecākus. Es mīlu tevi un nožēloju, ka nespēju darīt neko, lai mazinātu tavas zaudējuma sāpes. Mana sirds jūt tev līdzi.
Vēl es vēlētos pateikties saviem bērniem Mailsam, Raienam, Landonam, Leksijai un Savannai. Mailss ir uzsācis mācības koledžā, mana jaunākā meita mācās trešajā klasē, un, skatoties, kā viņi aug, es allaž izjūtu lielu prieku.
Mana aģente Terēze Pārka allaž ir pelnījusi pateicību par visu to, ko viņa dara, lai palīdzētu man uzrakstīt pēc iespējas labāku romānu. Man paveicies, ka varu sadarboties ar tevi.
Tas pats attiecas uz manu redaktori Džeimiju Rābu. Viņa man ir iemācījusi daudz par rakstīšanu, un es jūtos pateicīgs par viņas klātbūtni manā dzīvē.
Denīze Dinovi, mana Holivudas draudzene un vairāku manu filmu producente, gadu gaitā ir bijusi prieka un draudzības avots. Paldies par visu, ko esi darījusi manā labā.
Deivids Jangs, Hatchette Book Group vadītājs, ir reizē gudrs un vienreizējs. Paldies par samierināšanos ar to, ka es allaž kavēju manuskriptu iesniegšanas termiņus.
Hovija Sandersa un Keja Hajeišana, manas kino aģentes, ir sadarbojušās ar mani gadiem ilgi, un krietna daļa no maniem panākumiem ir viņu smagā darba rezultāts.
Dženifera Romanello, mana reklāmas aģente Grand Central Publishing izdevniecībā, ir strādājusi ar visiem manis sarakstītajiem romāniem, un es uzskatu sevi par laimes lutekli, pateicoties visam tam, ko viņa ir paveikusi.
Edna Fārlija, mana otrā reklāmas aģente, ir profesionāla un uzcītīga un fantastiski prot parūpēties par to, lai manas turnejas noritētu gludi. Paldies par to.
Skots Švimers, mans izklaides nozares advokāts ir ne tikai draugs, bet arī izcili prot vienoties par visiem sīkumiem manos līgumos. Jūtos pagodināts par iespēju sadarboties ar tevi.
Ebija Kūnsa un Emīlija Svīta, divas Park Literary Group darbinieces, ir pelnījušas manu pateicību par visu to, ko dara manu ārvalstu izdevēju, manas mājaslapas un man piedāvāto līgumu sakarībā. Jūs esat vislabākās.
Mārtijs Bovens un Viks Gudfrijs, kuri fantastiski pastrādāja, producējot “Dārgo Džonu”, ir pelnījuši manu pateicību par savu darbu. Es novērtēju rūpību, kādu viņi tam veltījuši.
Tāpat bija ārkārtīgi patīkami sadarboties ar Eidamu Šenkmanu un Dženiferu Gibgotu, “Pēdējās dziesmas” producentiem. Paldies par visu, ko jūs izdarījāt.
Korteno Valenti, Raiens Kavano, Takers Tūlijs, Marks Džonsons, Linna Harisa un Lorenco di Bonaventura izrādīja lielu aizrautību, pārveidojot manus romānus filmās, un gribu jums visiem pateikties par to, ko esat darījuši.
Paldies arī Šēronai Krasneijai, Flegai, redaktoru un korektoru komandai, kuriem nācās strādāt vēlos vakaros, lai šo romānu varētu publicēt.
Džefs Van Vī, “Pēdējās dziesmas” scenārija līdzautors, ir pelnījis pateicību par savu aizrautību un pūlēm, veidojot ekranizācijas, kā arī par draudzību.
Pirmā nodaļa
Keitija apstaigāja galdiņus, juzdama, kā Atlantijas okeāna brīze sabužina matus. Viņa nesa pa trim šķīvjiem kreisajā rokā un vēl vienu labajā un bija ģērbusies džinsos un sporta kreklā ar uzrakstu “Aivana restorāns: nogaršojiet mūsu ātes”. Keitija aiznesa šķīvjus četriem vīriešiem polo kreklos; tas, kurš atradās viņai vistuvāk, notvēra meitenes skatienu un pasmaidīja. Lai arī vīrietis centās izturēties draudzīgi, Keitija zināja, ka viņš to vēro aizejot. Melodija bija minējusi, ka šie vīrieši esot atbraukuši no Vilmingtonas un meklējot vietas filmas uzņemšanai.
Paņēmusi karafi ar saldo tēju, Keitija no jauna piepildīja viesu glāzes, lai pēc tam atgrieztos savā vietā. Viņa pameta skatienu apkārt. Bija aprīļa beigas, gandrīz ideāla temperatūra, un zilās debesis sniedzās līdz pat apvārsnim. Viņai aiz muguras kuģu ceļš izskatījās mierīgs par spīti vējam un šķita atspoguļojam debesu krāsu. Kāds ducis kaiju uzmetās uz margām, gaidīdamas, kad varēs pasprukt zem galdiņiem, ja kāds nometīs ko ēdamu.
Aivans Smits, restorāna īpašnieks, tās necieta. Viņš tās dēvēja par spārnotajām žurkām un jau divas reizes bija nostaigājis gar margām ar poda beržamo, cenzdamies tās aizbiedēt. Melodija bija pieliekusies Keitijai pie auss un atzinusies, ka viņu vairāk satrauc tas, kur beržamais ir pabijis, nekā trokšņainie putni. Keitija neko neatbildēja.
Viņa ielēja karafē nākamo saldās tējas porciju un sāka sakopt darbavietu. Pēc brīža viņa juta, ka pie pleca kāds pieskaras. Keitija pagriezās un ieraudzīja Aivana meitu Ailīnu; glītā, deviņpadsmit gadus vecā meitene ar zirgasti strādāja uz pusslodzi par vietu ierādītāju restorānā.
– Keitij, vai vari paņemt vēl vienu galdiņu?
Keitija pārskatīja savus galdiņus, domās apsvērdama darba kārtību. – Protams, – viņa pamāja.
Ailīna devās lejā pa kāpnēm. No tuvējiem galdiņiem Keitija sadzirdēja sarunu drumslas – cilvēki sarunājās par draugiem vai ģimeni, par laika apstākļiem vai makšķerēšanu. Pie stūra galdiņa divi cilvēki aizvēra ēdienkartes. Keitija steidzās turp un pieņēma pasūtījumu, taču nepakavējās pie galdiņa, mēģinot uzsākt saviesīgu sarunu, kā to darīja Melodija. Keitijai īsti nepadevās saviesīgās sarunas, taču viņa bija ātra un pieklājīga, un izskatījās, ka klientiem nav iebildumu. Viņa strādāja restorānā kopš marta sākuma. Aivans bija viņu nolīdzis vēsā, saulainā pēcpusdienā, kad debesis bija sarkankrūtīša olu krāsā. Kad viņš pateica, ka Keitija var sākt strādāt nākamajā pirmdienā, viņai nācās pamatīgi saņemties, lai neapraudātos restorāna īpašnieka priekšā. Viņa nogaidīja līdz brīdim, kad varēja doties atpakaļ uz mājām, lai sabruktu. Tobrīd viņa bija palikusi bez naudas un nebija ēdusi divas dienas.
Keitija no jauna piepildīja glāzes ar ūdeni un saldo tēju un devās uz virtuvi. Rikijs, viens no pavāriem, pamirkšķināja viņai kā vienmēr. Pirms divām dienām viņš bija aicinājis Keitiju uz satikšanos, taču viņa bija atbildējusi, ka nevēlas satikties ar kādu no restorāna. Keitija nojauta, ka viņš varētu mēģināt vēlreiz, un cerēja, ka būs kļūdījusies.
– Neizskatās, ka šodien cilvēku varētu kļūt mazāk, – Rikijs piezīmēja. Viņš bija gaišmatains un lunkans, varbūt kādu gadu vai divus jaunāks par Keitiju, un vēl aizvien dzīvoja kopā ar vecākiem. – Katru reizi, kad mums šķiet, ka cauri būs, atkal kāds uzrodas.
– Diena ir skaista.
– Bet kāpēc cilvēki ir te? Tādā dienā kā šī viņiem vajadzētu atrasties pludmalē vai makšķerēt. Tieši to es darīšu, kad būšu ticis galā ar darbu.
– Izklausās labi.
– Vai varu vēlāk aizvest tevi mājās?
Rikijs piedāvāja viņu aizvest mājās vismaz pāris reižu nedēļā.
– Paldies, nē. Nedzīvoju nemaz tik tālu.
– Tas nekas, – viņš neatlaidās. – Darīšu to labprāt.
– Pastaigas nāk man par labu.
Keitija pasniedza viņam lapiņu, ko Rikijs piesprauda pie dēļa. Tad viņš atdeva Keitijai vienu no pasūtījumiem, un viņa aiznesa to atpakaļ līdz savai darba vietai un novietoja uz galda.
Aivana restorāns bija vietējo iecienīta vieta, kas darbojās teju trīsdesmit gadu. Šeit nostrādātajā laikā Keitija jau bija iepazinusies ar pastāvīgajiem klientiem, un, šķērsojot restorānu, viņas skatiens pārslīdēja tiem pāri, lai pievērstos agrāk neredzētiem cilvēkiem. Daži pārīši flirtēja, citi izlikās neredzam viens otru. Ģimenes. Neviens neizskatījās nevietā, un neviens nebija ieradies, lai apjautātos par viņu, taču