– Mārgarita, vai esi nosalusi? Varbūt vēlies atgriezties mašīnā?
Pītera balss atgrieza viņu uz cietzemes; viņai šķita, ka jūt, kā plaušas atkal piepildās ar gaisu. Megija pagriezās pret Pīteru. Odekolona aromāts un skaņa, ko radīja bārdas rugāji uz viņa zoda, pieskaroties mēteļa apkaklei, lika viņai atskārst, cik tuvu līdzās viņš stāv.
– Nē, ir labi, – viņa atbildēja, – tikai nedaudz pavēsi.
Pīters aplika roku viņai ap vidukli, pievilka cieši sev klāt, un viņi vērās mirdzošajā okeānā. Šī māja bija augstāka nekā kaimiņu namiņi, no tās varēja skaidri saskatīt kotedžas un pundurpalmu pudurus aiz kāpām. Viņi vēroja tālumā mirguļojošās gaismas piestātnē, dzeltenīgos lieveņa gaismu starus pie mājām salas rietumu pusē.
– Kas šī ir par vietu? Neskaitāmas reizes esmu braucis tai garām un prātojis par to, – pie auss ieskanējās Pītera balss. Megija ļāvās apskāvienam, un viņai likās, ka šovakar gan mēness, gan zvaigznes spīd spožāk nekā parasti.
– Šeit dzīvoja kāda ģimene, bet pēc vētras aizpagājušajā gadā šeit neviens neatgriezās. Te bija vesela iela, bet lielāko daļu māju aizskaloja ūdens.
– Tātad tā nevienam nepieder?
Megija paraustīja plecus.
– Domāju, ka pieder. Tomēr būtu muļķīgi atkal te ievākties. Kad Čārlstonas ostā uzbūvēja molus, lai pasargātu to no plūdiem, ūdens atņēma krietnu daļu Folijas pludmales. Īpaši spēcīga erozija novērojama pēc vētrām. Nedomāju, ka atlikušās mājas pārdzīvos nākamo spēcīgo vētru.
Pīters pamāja; vīrietis vēroja okeānu, un viņa acīs atspoguļojās mēness.
– Tik daudz gaismas. Es domāju, ka pēc Pērlhārboras visa piekraste grimst tumsā, – viņš noteica un pavērās uz Megiju. Cepures mala meta ēnu pār viņa seju.
– Protams, bet tikai rietumkrastā, jo tas ir tuvāk Japānai un Havaju salām. Mūs no Eiropas šķir trīstūkstoš jūdžu plats okeāns. Mums ir krasta apsardze – iespējams, ka mēs viņus redzēsim –, bet man liekas, ka tā nepieciešama tikai tādēļ, lai cilvēki justos noderīgi. Vācieši nespēs šķērsot okeānu mums nezinot. Visi to saprot.
– Taisnība, – viņš sacīja, un viņa pērļu baltie zobi iemirdzējās mēness gaismā. – Tu šeit esi drošībā, un es jūtos labāk, zinot, ka esi drošībā.
– Tiešām? – Megija atlieca galvu, un viņu lūpas gandrīz saskārās.
– Tiešām.
Megija nemanīja, kad beidzās vārds un sākās skūpsts. Viņa atkal jutās kā lidojumā, zem viņu kājām viļņojās okeāns, bet Pītera elpa glāstīja viņas ādu tik ēteriska kā gaiss.
Piepeši viņš atvirzījās.
– Piedod. Es tikai… – viņš aprāvās, un Megija juta viņa dedzinošo skatienu. – Es tikai nespēju atturēties.
Viņu elpa saplūda, veidojot baltus tvaika mākonīšus. Megija vēroja, kā tie paceļas gaisā un izgaist, un vēlējās, kaut viņš nebūtu pārtraucis skūpstīties. Un tomēr viņa zināja, ka Pīteram bija taisnība. Keta būtu atbildējusi viņa skūpstiem un prasījusi vēl. Tomēr tā nebija Keta, kuras viņš alka.
Megija pieskārās viņa lūpām.
– Neko vairāk nesaki. Piespied mani ciešāk klāt un runā, pastāsti kaut ko.
Viņš atkal aplika roku viņai ap pleciem un pievilka tuvāk.
Abi atkal vērās okeānā.
– Saki, ko tu no šejienes vari redzēt.
Megija satvēra viņu aiz rokas, ieveda mājā pie plaša loga un ar pirkstu rādīja tālumā.
– Šī ir Folijas rietumdaļa. Ielu nosaukumi abpus Senterstrītai ir vienādi, tikai šeit tie sākas ar Rietum-, bet tur – Austrum-, piemēram, Rietumešlija un Austrumešlija. Tā ir iela, kas ir viena kvartāla attālumā no okeāna krasta pilsētas austrumdaļā, bet šeit sniedzas līdz pat okeānam vietā, kur beidzas Arktikavēnija.
Pīters pētīja gaismiņas tālumā, bet Megija turpināja rādīt un stāstīt.
– Otrā iela, kur es dzīvoju, stiepjas perpendikulāri krastam. Turpat blakus Rietumu Ešlijā atrodas viesnīca, kuru visi dēvē par “Pludmales māju”. Runā, ka krasta apsardze tajā grib ierīkot barakas.
Pīters pamāja. Kādu brīdi abi klusēja, līdz viņš ierunājās:
– Cilvēki, kuri dzīvo tajās mājās… kur viņi strādā? Ar ko nodarbojas?
– Mums ir bibliotēka, policijas iecirknis, pasts, tomēr lielāka daļa strādā Čārlstonas ziemeļu ostā. Tie galvenokārt ir pastāvīgie iedzīvotāji. Vasarās šeit ir daudz iebraucēju, cilvēku skaits divkāršojas. Saprotams, ka tagad te ir daudz karavīru un militārā personāla, jo Čārlstonas apkārtne ir nosēta ar kara bāzēm.
Pīters maigi pieskārās viņas zodam.
– Gudra un skaista. Tā ir izcila kombinācija.
Pirms viņa attapa, ko atbildēt, viņš satvēra Megijas roku, pacēla pie loga un atkal ievaicājās:
– Un kas atrodas salas galos?
Megijai likās, ka gaismas izdziest.
– Tikai ar mežu apaugušas zemes strēles. Mājas saceltas starp okeānu un Folijas upi.
Pīters atbalstīja zodu pret Megijas galvu, un jaunā sieviete piespieda vaigu pie viņa krūtīm.
– Jauka peldvieta?
– Ļoti skaistas pludmales. Austrumdaļā nav tik pievilcīgas. No šejienes var saskatīt – lūk, tur ir Morisailendas bāka. Tā darbojas automātiski, jo atrodas ūdenī. Bet skats ir patiesi skaists. Straumes tur ir ļoti viltīgas, tāpēc nedrīkst peldēt. Bēguma laikā līdz bākai var nokļūt ar laivu un uzkāpt līdz pašai augšai.
Pīters ielūkojās viņai acīs.
– Vai tu tur esi bijusi? Esi bijusi pašā augšā?
Viņa novērsās, jo atcerējās to reizi. – Jā, bet tā ir augstāka nekā liekas.
Megija nodūra galvu, jo nevēlējās, lai Pīters ielūkotos viņas acīs un atmiņās par Džimu, ar kurām viņa nevēlējās ne ar vienu dalīties.
– Varbūt tu varētu mani kādu dienu turp aizvest, – viņš smaidot sacīja, it kā nojaustu to, kas notiek Megijas dvēselē.
– Labprāt, – viņa atbildēja un palūkojās ūdenī, kas mēness gaismā jau pamatīgi viļņojās. – Labāk dosimies prom no šejienes, kamēr paisums nav mūs aizskalojis.
Pīters satvēra viņas roku un veda uz durvīm. Palūkojies uz kāpnēm, viņš noteica:
– Laikam esam nedaudz nokavējuši. Es tevi iznesīšu krastā.
Viņš pacēla Megiju gluži kā Rets Batlers Skārletu un iznesa smilšainajā krastā. Brīdi vilcinājies,