– Es labprāt izpeldētos, – pēkšņi sacīja imperators, lūkodamies uz ūdeni.
– Ja vēlaties, es paņemšu Dimantu un sākšu atpakaļceļu, bet jūs atsvaidzinieties, – Sisi piedāvāja, celdamās kājās. – Gan pēc tam mūs noķersiet.
– Nē, nē, nē. – Francis papurināja galvu un satvēra Sisi aiz rokas, lai noturētu viņu līdzās.
Viņa pagriezās un palūkojās uz imperatora plaukstu. Francis tūdaļ palaida to vaļā.
Sisi norija siekalas un ierunājās bezrūpīgā tonī:
– Kāpēc ne? Izpeldieties! Jūs esat to pelnījis.
Francis novērsās, pacēla kādu zāles stiebriņu un tad ļāva vējam to aizplivināt.
– Šis ir ciemata iedzīvotāju dzeramā ūdens avots, kur nevajadzētu mīcīties ar kājām.
– Saprotu. Jā, imperators nedrīkst rīkoties pārgalvīgi. Jūs esat tas, kuram likumi būtu jāievēro pirmām kārtām.
Kādu mirkli Francis apdomājās, plūkādams zaļo zāli. Pirksti un prāts šķita nenogurdināmi.
– Ja nu mēs nolemtu būt pārgalvīgi? – Francis pajautāja, satraucoši dedzīgi lūkodamies Sisi acīs. – Ja nu mēs rīkotos pārdroši? Ja nu mēs neliktos zinis par pārējiem un darītu visu, ko sirds iekāro? Ja nu mēs izdarītu to, kas nāktu par labu tikai mums abiem?
Piepeši izrādījās, ka Francis vairs nerunā par peldēšanos strautā.
– Mēs nedrīkstam, – Sisi atbildēja. Čuksts bija tik tikko dzirdams.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka… jūs piederat savai tautai, – Sisi atgādināja un domās piemetināja: “Un jūs piederat Helēnei.” Rīkle šķita izkaltusi, gluži vai apdegusi tik ļoti, ka ar visu strauta ūdeni nepietiktu, lai atvēsinātos. – Jūs nepieņemat lēmumus tikai sev vai man. Tie paredzēti visai impērijai. – “Ko bija mācījusi māte? Ikvienam ir jāpilda savs pienākums. Mans pienākums ir atbalstīt Helēni.”
– Vai imperators nedrīkst būt laimīgs?
– Protams, ka drīkst.
– Kāda jēga būt imperatoram, ja es nevaru dabūt to, ko gribu? To, kas mani padarīs laimīgu? – Saraucis pieri, viņš apcerīgi raudzījās rāmajā ūdenī, tad uzsita ar plaukstu pa zemi, piecēlās un devās pie zirga. Sisi nosprieda, ka ekskursija ir beigusies.
Lejup no kalna viņi jāja saspringtā klusumā. Franča garastāvoklis bija acīmredzami sabojājies. Staļļos viņš pasniedza pavadu zirgu puisim un atvadījās no Sisi ar aprautu frāzi:
– Piedodiet, māsīca Elizabete.
– Paldies par izjādi, brālēn Franci, – viņa uzsauca nopakaļus.
Viņš apstājās un palūkojās pār plecu. – Vai tiksimies vakariņās, Elizabete?
– Jā.
– Lieliski. Mums būs kotiljons. – Viņa balsī ieskanējās vilšanās. – Deja man par godu. Pusnaktī man paliks divdesmit trīs gadi.
– Jā, protams, – Sisi atbildēja.
Francis pavēcināja roku.
– Ļoti labi. Uz redzēšanos!
Pagriezies viņš steidzīgā solī aizgāja pāri pagalmam un atstāja Sisi apmulsuma un raižu pilnā klusumā.
Šo piepešo aiziešanu bija tikpat grūti izprast kā viņa uzvedību visas dienas garumā. “Kāpēc viņš uzstāja, ka pavadīs laiku manā sabiedrībā, kāpēc runāja ar mani neskaidros mājienos un neatšifrējamos apgalvojumos? Kāda tiem nozīme?” Sisi prātoja. “Un viņš tik valdzinoši glāstīja manu ādu! Un kā viņš man uzsmaidīja, lūkojās manī ar savām gaišzilajām acīm, kuras pauda… Jā – ko? Cerību? Pieķeršanos? Kāpēc viņš savu šarmu un mīklainos skatienus nepietaupīja Helēnei, ar kuru ir saderināts?”
Sajūta līdzinājās tai, kas pārņem, sēžot pie milzīga galda, kas nokrauts ar visām iespējamām delikatesēm, ieelpojot mērču smaržu un nepacietībā gaidot izdevību nogaršot saldumus, jau ķeroties pie dakšiņas un pēkšņi saņemot aizrādījumu, ka neko nedrīkst aiztikt.
“Kāpēc viņam jābūt tik tracinoši brīnišķīgam? Tik labam pret citiem? Tik pievilcīgam? Tik uzmanīgam pret mani?” Sirds dziedāja priekā un reibumā, kad atmiņā atausa glāsta mirklis un iespēja pieskarties viņa kaklam.
“Ļaunākais ir tas, ka viņš varbūt jūtas tāpat.” Šis neapstrīdamais secinājums tirdīja prātu, smeldza kā sāpošs neizrauts zobs, tikai pavisam dziļi dvēselē.
Sisi soļoja pa pagalmu, negribēdama iet iekšā mājā. Viņa mājā. Un savā guļamistabā, kas jādala ar viņa līgavu. “Ar līgavu, kas sakritības pēc ir arī mana mīļotā māsa. Helēne taču ir mana uzticības persona un vienīgā draudzene!”
Lai arī māsas bija žēl, Sisi tomēr dusmojās uz viņu. “Kāpēc Helēne ir tik bezrūpīga un nežēlīga, kāpēc nespēj novērtēt šo augsto dāvanu, kas viņai pasniegta, piedāvājot apprecēties ar Franci? Vai tad viņas vienaldzība nebija pamudinājusi mūs ar Franci atskārst, ka mēs patīkam viens otram? Ak, Helēne! Kā es tevi apskaužu! Un ienīstu sevi par to.”
Vēl viņa dusmojās uz Franci – par bezrūpīgo laipnību un aizplīvurotajām piezīmēm, lai gan imperators lieliski apzinājās, ka nekad nepiederēs viņai. “Vai viņš tikai spēlējās ar mani, lai izklaidētos? Šis vīrietis taču varētu dabūt ikvienu meiteni Eiropā! Vai es viņam būtu vien jaunākais iekarojums?”
Bet zem šīm dusmām uz Helēni un Franci brieda kaut kas daudz spēcīgāks – naids pašai pret sevi. “Kā es varēju pieļaut, ka mani tik viegli ievilina šajā situācijā? Kāpēc es ļāvos viņa laipnībām? Kāpēc atbildēju smaidiem un smiekliem? Kāpēc man vajadzēja runāt par māsu un tādējādi novērst uzmanību no viņas? Kāpēc es vispār piekritu doties izjādē kopā ar Franci un izbaudīt viņa sabiedrību? Kā es uzdrošinājos iemīlēties māsas līgavainī?”
V
Viņi saskatās, ierosinot tādu kā mēmu komunikāciju. Pat pēc šiem daudzajiem gadiem, kad sāpes izzudušas un izplēnējušas, tikai viņiem abiem tas ir pa spēkam. Aiz durvīm gaida kaut kas tāds, kam pretī stāties var vienīgi kopā.
– Ir laiks. – Priekšnamā iesteidzas neliela auguma priesteris, zīda drānām noplīvojot. Pēc obligātās paklanīšanās viņš izslejas un dod pēdējās norādes.
Abi pamāj. Viņš pieceļas no krēsla un nostājas blakus Sisi, kura satver viņa izstiepto roku un paspiež, lai izrādītu atbalstu.
– Vai esat gatava? – viņš jautā.
– Esmu. Un jūs?
– Vai cilvēks vispār var būt gatavs brīdim, kad viņa impērija tiek sadalīta uz pusēm?
– Franci, – viņa ierunājas, vēlreiz paspiežot viņa roku.
– Jūs saturat savu impēriju kopā.
Viņš lūkojas taisni uz priekšu un sakniebj lūpas ciešā līnijā. Tad skatiens atkal pievēršas viņai un nenolaižas. Bažās