– Neapšaubāmi. Manuprāt, jūsu māsīcai Elizabetei piemīt reta spēja.
– Tiešām? – Francis ieinteresējies lūkojās pārmaiņus te uz Grīni, te uz Sisi. – Kāda tā varētu būt?
– Elizabete spēj iepriecināt jūsu māti, Majestāte. – Grāfs Grīne palocīja galvu.
– Ak! Arī es to pamanīju. – Francis pamīņājās. Uz mirkli iestājās klusums. – Tātad… vai iesim? – Francis piedāvāja elkoni. Sisi ar atvieglojumu un kādu nepatīkamāku, negribētāku sajūtu sirdī ievēroja, ka žests domāts Helēnei. Sisi pieņēma Grīnes pastiepto roku. Četrotne iegāja staļļos.
Pirmais viņu izbrīnīja aromāts – skurbinošs un pazīstams, kodīgs salmu, ādas un spodrināta koka smārdu sajaukums. Stallī, kas bija vismaz divreiz lielāks par Posenhofenes stalli un kur viss mirdzēja un laistījās, zirgi un iejūga priekšmeti piepildīja telpu ar unikālo smaržu, kas atgādināja Sisi par iemīļoto izklaidi, mājām un vasaras vakariem pirms maltītēm, kad viņa sukāja Bummerlam spalvu. Augumu pārņēma atslābums.
Iespējams, Vīnes imperatora pilī staļļi būtu iespaidīgāki, taču greznību aizstāja spodrums un nevainojama kārtība.
Sisi apbrīnoja sienu, kur karājās laužņi, iemaukti, metāla trenzes, vilnas segas, piederumu kastes, siksnas un seglu segas. Spriežot pēc tā, cik daudz ekipējuma un zirgu te bija, varēja secināt, ka visi pils iemītnieki, ieskaitot kalpotājus, varētu vienlaikus doties izjādē. No brūnas ādas darinātu ērtu seglu kolekcija vien bija daudz vērtīgāka par visu stalli Posenhofenē.
Taču visiespaidīgākie šajos staļļos bija zirgi – garā rindā stiepās steliņģi ar izciliem šķirņu pārstāvjiem, kas katrs atsevišķi varētu būt parastas ģimenes gada ienākumu vērtībā.
– Paskat uz tiem! – Sisi soļoja pa eju, nevilšus atsvabinādamās no Grīnes elkoņa, lai ciešāk nopētītu dažus zirgus.
Kā viņa vēlējās pastiept roku cauri kaltās dzelzs vārtiņiem un pieskarties dzīvniekiem!
Katrs šķita spēcīgāks par iepriekšējo, un imperatora staļļos noteikti bija paši veselīgākie un stiprākie. Tur bija diženas un spriganas ķēves, kas nepagura pat vistālākajos ceļos;
stalti, lepni un tramīgi tīrasiņu zirgi; Hannoveres zirgi, kas plato, muskuļoto krūšu un spēcīgo kaklu dēļ ir neaizstājami karā; lokani medību zirgi un eleganti zeltaini bēri, kam priekšroku acīmredzot deva galma sievietes.
Galā stāvēja vairāki dižmanīgie Lipicas zirgi – dābolainie austrieši ar baltām krēpēm un sīkiem melniem un pelēkiem raibumiem. Šie Sisi interesēja visvairāk, jo arī Bummerls bija no šīs šķirnes.
Viņa piegāja pie vidēja auguma Lipicas ķēves un skaļi izlasīja vārdu, kas uzšņāpts uz koka vārtiņiem:
– Dimanta. Sveika, Dimanta! – Viņa novilka cimdu un pastiepa roku, ļaudama dzīvniekam pierast pie nepazīstamās cilvēka smaržas, un tad pārvilka ar plaukstu pār mīksto purnu. – Tu esi brīnišķīga, vai ne? – Zirgs ļāvās glāstiem un mīlināmajiem vārdiņiem.
– Jā, izskatās, ka viņai spalva ir piebērta ar dimantiem. – Francis nedzirdami bija nostājies blakus, un Sisi satrūkdamās atrāva roku. – Es pats devu tai vārdu. Šīs ķēves meita. – Viņš norādīja uz blakus steliņģi ar līdzīgu Lipicas zirgu. – Tā ir Puķe. Pilnajā vārdā Puķu dāma.
Nenoturējusies Sisi ieķiķinājās.
– Sveika, Puķe!
– Lūk, kādēļ. – Francis paņēma Sisi necimdoto roku savējā un pavērsa pirkstus pret Puķes krūtīm, kur uz pelēcīgās spalvas fona vīdēja balts plankums. Šī pieskāriena dēļ Sisi apjauta, cik strauji pukst viņas sirds. – Atgādina ēdelveisu, vai ne? – Francis klusi jautāja viņai ausī. Tobrīd ķēve piebāza purnu pie cilvēku plaukstām, lūgdamās glāstu.
– Jā. Puķe ir skaista, – Sisi atbildēja un nevilšus pasmaidīja. Kā pa miglu viņa apzinājās, ka Franča pirksti joprojām cieši glaužas pie viņas ādas.
– Jūs dievināt zirgus? – Francis atlaida māsīcas roku, taču neatkāpās un skatījās uz viņu.
– Ļoti.
– Tad jau var cerēt, ka jums šeit patiks. Lūdzu, jūtieties šeit brīvi, gluži kā savos staļļos.
– Jūs esat ārkārtīgi laipns, Majestāte.
– Lūdzu! – Viņš pavēcināja roku. – Sauciet mani par Franci.
Sisi palūkojās uz staļļa otru galu, kur Helēne un grāfs Grīne sirsnīgi sarunājās pie sienas, kur pakārti segli. “Kā gan iespējams, ka Helēne tik nepiespiesti izturas svešinieka klātbūtnē, taču ir gluži kā sastingusi attiecībās ar Franci?”
Imperators sekoja Sisi skatienam.
– Vakar jūsu māsa paziņoja, ka viņai nepatīk jāšana. Atšķirībā no jums.
Jau atkal Sisi pievērsās Francim. “Jāpateicas Dievam, ka stallī ir patumšs, tādēļ viņš neredzēs manu pietvīkumu!”
– Dosimies, – Francis klusi aicināja. – Tikai mēs divatā.
– Uz kurieni? – Sisi pārsteigta pavaicāja.
– Izjādē. – Francis norādīja uz zirgu.
– Manuprāt, Helēne labprāt mums pievienosies, – Sisi attrauca un pagriezās pret Dimantu. Viņa jutās vainīga, ka ir saņēmusi šādu piedāvājumu.
– Izbeidziet, Elizabete! Vai drīkstu saukt jūs vārdā? – Sisi pamāja ar galvu, nespēdama pateikt ne vārda. – Lūdzu. Man tik reti izbrīvējas laiks izklaidei! Es labprāt aizvedīšu jūs izjādē. Jums patiks. Ja vēlaties, jūs varat jāt ar Dimantu. Vai varbūt dosiet priekšroku Puķei? – Francis ar rokas vēzienu norādīja uz ķēvēm. – Sisi vilcinājās, tāpēc viņš turpināja: – Es likšu, lai apseglo manu zirgu.
Viņa skatienā pavīdēja kaut kas svešs un nepatīkams. Sisi nekad nebija manījusi tādas gaidas pievilcīga jauna cilvēka – kur nu vēl imperatora – acīs!
– Varbūt šis nav piemērots brīdis, – Sisi atbildēja tonī, kas bija tikpat vājš kā viņas izgudrotais iegansts.
– Kādēļ? Jūs esat atbilstīgi ģērbusies. Grāfs Grīne izbrīvēja šo rītu manu darbu sarakstā. Arī zirgiem noteikti nav citas nodarbošanās. – Sisi saminstinājās un meitenīgā mulsumā pieskārās puķēm pie cepures. – Dosimies izjādē! – Francis mudināja.
– Tomēr… Helēne, iespējams, gribēs mums pievienoties, – Sisi izstomīja un bažīgi palūkojās uz māsu, kas šķita nenojaušam par sarežģīto diskusiju.
Arī Francis paraudzījās uz Helēni un, ne mirkli nevilcinādamies, uzsauca:
– Grīne? Jums taču nebūs iebildumu pavadīt manu māsīcu Helēni atpakaļ uz villu? Es došos izjādē kopā ar māsīcu Elizabeti.
Pat pustumsā Sisi ievēroja, ka Helēne attaisa muti un pagriežas. Sisi lūpas kustējās izmisīgā lūgumā: “Piedod man, Nene! Es negribēju, ka tā notiek.”
Francis turpināja laipnā tonī:
– Kā dzirdu, Elizabete ir prasmīga jātniece. Es vēlētos pats par to pārliecināties. – Viņš