Nāves inspektors. Deivids Morels

Kvinsijs nebija vienīgais, kurš pauda pārsteigumu.

      – Troņa zālē? – lords Pālmerstons vaicāja apkalpotājam, norādīdams uz mēļi zeltaino krāšņumu visapkārt. – Vai te patiesi nav pieļauts misēklis? Nevar taču būt, ka Viņas Majestāte tieši te vēlētos noturēt slepenu sapulci.

      – Milord, karaliene skaidri norādīja, ka tūdaļ kopā ar princi Albertu ieradīsies pie jums Troņa zālē. Lūdzu, apsēdieties!

      Tiklīdz apkalpotājs aizgāja, de Kvinsijs dzīrās pavilkt sāņus aizkaru.

      – Nekam neskarieties klāt! – lords Pālmerstons piekodināja. – Nāciet te un ieņemiet vietas.

      Viņš norādīja uz krēslu rindu līdzās stiklotām divvērtņu durvīm. Arī krēsli, tāpat kā gandrīz viss pilī, bija veidoti neoklasicisma stilā.

      Visi apsēdās.

      – Kaut mans tēvs un māte vēl būtu dzīvi un es varētu viņiem aprakstīt šeit pieredzēto! – krāšņuma aizgrābts, iesaucās Bekers.

      Milzīgās zāles tālākajā galā uz grezna paaugstinājuma goda vietā slējās tronis. Aiz tā, gluži kā teātra skatuves priekškars, karājās mēļi aizkari.

      Emilija nebija novilkusi mēteli un sēdēja, piespiedusi rokas pie krūtīm.

      – Pirms kamīnu remonta te bija vēl aukstāks, – Raiens sacīja.

      Atbilde Bekeru apmulsināja. – Iznāk, ka jūs te esat bijis arī agrāk.

      – Turklāt bieži, – Raiens atbildēja. – Pirmā reize bija četrdesmitajā gadā Edvarda Oksforda dēļ. Tolaik te valdīja nejauks aromāts.

      – Klusējiet! – lords Pālmerstons aprāja. – Ja nu karaliene izdzird?

      – Bet tas, ka no aromāta spēja atbrīvoties, ir prinča Alberta nopelns, – Raiens paskaidroja. – Tā cēlonis lielā mērā bija dūmi, kas sūcās pa slikti mūrētu kamīnu plaisām. Istabenes labu tiesu dienas pavadīja, slaucīdamas sodrējus no mēbelēm. Ventilācija te bija tik slikta, ka pēc gāzes vada ierīkošanas pilī mēs baidījāmies, ka visi iemītnieki saelposies to un nosmaks. Princis Alberts uzņēmās pilī ieviest kārtību.

      – Es reiz sastapu karali Džordžu Trešo, – piepeši sarunas tematu mainīja de Kvinsijs.

      – Izturieties mierīgi! – lords Pālmerstons vēlreiz nobrīdināja. – Es dzirdu tuvojamies soļus.

      – Kad man bija piecpadsmit gadu, drauga dižciltīgā ģimene uzaicināja mani uz pasākumu Vindzorā, kas bija sarīkots karaliskajai ģimenei par godu. – De Kvinsijs sniedzās pēc opija tinktūras pudeles.

      – Nevajag, tēvs! – Emilija viņu atturēja.

      De Kvinsijs nopūtās un nolaida roku.

      – Es rotaļājos strauta malā, kad garām soļoja karalis ar svītu. “Un kā tev klājas, jauno cilvēk?” karalis uzrunāja mani. “Labi, Jūsu Majestāte!” es apliecināju. “Kā tevi sauc?” karalis vēlējās zināt. “Tomass de Kvinsijs, Jūsu Majestāte,” es atbildēju. “De Kvinsijs,” karalis atkārtoja. “Aristokrātisks uzvārds. Vai tavi senči ir francūži?” “Viņi ieradās Anglijā no Normandijas līdz ar Viljamu Iekarotāju, Jūsu Majestāte,” es atteicu. Uz karali tāds paziņojums atstāja iespaidu.