– Ak, tu zini angļu valodu. Tas ir labi. Labi, Sņežuļa, es šodien esmu laipns, tāpēc es jums palīdzēšu. Tas puisis, uz kuru jūs skatāties, nav labākais kandidāts viņa maka nozagšanai.
– Kāpēc?
– Nu, paskaties, šie divi puiši un vēl viens tur, pa kreisi. Tā ir viņa drošība. Viņi tevi sadedzinās, muļķis.
– Paldies par padomu.
– Bet tu neesi pārdomājis. Nu, pasaki man, kāpēc viņš ir, tad es tevi pieņemšu darbā.
– Jūs vienkārši neatradīsities, vai ne?
– Viņi neslīd prom.
– Tāpēc, ka man vajag šo konkrēto kazu.
Dievs mani sodīs, ja viņš pastāvēs. Smieties bērēs ir patiešām slikta forma, taču nav cita veida, kā to izdarīt.
– Ko viņš tev nodarīja?
– Man nekas. Bet, lai iekarotu tādu cilvēku kā mans draugs, ir ļoti jācenšas. Un viņš to izdarīja. Šis ir viņas jaunais priekšnieks. Man nevajag viņa naudu. Ceru gūt labumu no viņa pases vai autovadītāja apliecības. Lai palielinātu viņa problēmas to atjaunošanā.
– Es steidzos tevi apbēdināt, Sniega bumba. Mans tētis nenēsā līdzi ne dokumentus, ne naudu.
Krāšņs. Šo izskatu es atcerēšos mūžīgi. Svētlaime.
– Nu jā, no apsēm apelsīni nedzims.
– Jā. Mēs ar tēti esam lieliski cilvēki. Bet viņš ir laipnāks un pacietīgāks par mani. Jūsu draugam ir paveicies ar savu priekšnieku.
– Tikai likteņa dāvana.
– Ej atvadies no sava drauga un iesim uz manu kabinetu. Es jums iedošu līgumu. Iepazīties. Un rīt pulksten deviņos tu ieradīsies birojā, ja viss ir kārtībā.
– Tu esi slims?
– Jā. Ik pa laikam man vajag medmāsu. Tāpēc jūs man iedosiet IV un injicēsiet manu skaisto dupsi, kad tas būs nepieciešams.
– Es nesaprotu, vai jūs jokojat? Runājot par darbu, kad bez visa pārējā es tavu tēvu tikko nosaucu par dupsi? Nopietni?
– Deviņdesmit deviņi procenti cilvēku ienīst savu priekšnieku. Vadība ir kungi, padotie, būtībā vergi. Būtu dīvaini, ja cilvēku, kurš padara tavu draugu traku, nesauktu par kazu. Es negaidu, ka tev patiks mans tēvs vai es. Man vajag cilvēku, kurš labi veiks viņam uzticētos uzdevumus un panes manu tirāniju. Un tas, ko viņš par mani domā, mani neinteresē. Man nav svarīgi, vai viņš met šautriņas uz manu fotoattēlu, kad viņš pārnāk mājās, vai uzzīmē manas acis. Viņi jums nezvanīja nevis tāpēc, ka jūsu biogrāfijā atrada kaut ko sliktu. Tikko čeka aizkavējās. Ja es nebūtu tevi šeit satikusi, viņi tev būtu rīt piezvanījuši. Tas arī viss, ej atvadīties no sava drauga. Es gaidu tieši minūti.
* * *
Tiklīdz es apsēdos Krotova automašīnas aizmugurējā sēdeklī, viņš, neslēpdams savu naidīgumu, ar riebumu sāka skatīties uz manu džemperi.
– Tā kā lielākā daļa cilvēku lasa ar dupsi un nepabeidz lasīt līgumu, es jums pateikšu uzreiz. Jums līgums ir individuāls. Tajā ir piezīme par apģērbu un apaviem. Mājās tādus neglītumus var nēsāt, bet manā darbā nē. Jums ir puse dienas, lai dotos iepirkties un nopirktu sev vidēja papēža kurpes, svārkus, blūzi un apakšveļu. Un dariet kaut ko ar saviem matiem. Man nepatīk vecmāmiņas maizīte. Tikai viens apģērba komplekts, viss pārējais būs uz uzņēmuma rēķina. Ja neizdosies, līgumu neparakstīsim. Jūs bieži pavadīsit mani uz sanāksmēm, tāpēc man ir svarīgi, lai jūs izskatītos pilnīgi jauns. Un lai tava gaume atbilstu manējai. Tāpēc, lūdzu, mēģiniet rīt sevi parādīt ar cieņu. Kādi jautājumi?
– Jā. Vai tu mani izģērbsi? Kāpēc man vajadzētu pirkt apakšveļu?
– Ja meitene valkā skaistu krūšturi, ko tas viņai dod? – tur ir debīlo jautājumu meistars. – Piecas sekundes.
– Ceri atrast vīrieti?
– Vairāk.
– Vai vīrietim dod cerību, ka sievietei ir krūtis? – dzirdu šofera atklātos smieklus, bet Krotovs nesmaida, bet trokšņaini izelpo.
– Viņš dod pārliecību, Sņežana Viktorovna.
– Protams.
– Es aizmirsu par saviem nagiem. Veiciet manikīru šodien. Laka nav spilgta. Ja galu galā man viss atbilst, visu mūsu darba laiku jūs nelamāsieties un zādzības nebūs. Vai tu mani saproti?
– Sapratu.
Atlikušo ceļu līdz birojam braucam pilnīgā klusumā. Joprojām klusēdams, viņš pasniedz man līgumu un sausi atvadās, vēlreiz atgādinot, ka jālieto hormoni. Nenormāli.
Izeju ārā un apstājos, redzot lietu. Tikai šī man vēl pietrūka. Bet viena lieta mani noteikti iepriecina: Krotovs nopietni nolēma mani pieņemt darbā, un viņš mani neatzina. Un tam, ka viņš mani redzēja “darbībā”, nav nozīmes.
– Kāpēc tu tur stāvi? – nodrebēju, kad aiz muguras izdzirdu pazīstamu balsi. Tātad tas, ka līst, viņu neuztrauc? Rets idiots.
– Uzmini trīs reizes?
"Tu vēl nestrādā pie manis, tāpēc es varu spēlēt minēšanas spēles ar jums." Starp citu, pierodiet uzreiz atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, nevis man jautāt.
– Es gaidu lietus, ja jūs nesaprotat, Daniil Leonidovič.
– Jūs nevarat gaidīt. Tas ir vismaz līdz septiņiem vakarā. Jāskatās prognoze. Tā būs arī jūsu atbildība.
– Viņš lidoja.
"Bezatbildīgi," Krotovs neapmierināti saka, atverot lietussargu.
Sekunde, un viņš jau devās lejā pa kāpnēm, nepiedāvādams man ne stāvēt zem viņa, starp citu, lielā lietussarga, ne pavizināt. Bet normāls cilvēks tā darītu. Lai gan, par kādu normālu es runāju?
Tas, ko es noteikti negaidīju, bija tas, ka, nosēdinājis savu karalisko dupsi uz automašīnas aizmugurējā sēdekļa, viņš atvērs logu un… paminās man ar pirkstu. Iekost, dupsi. Nokāpju pa kāpnēm un nogriežos uz autobusa pieturu, neskatoties uz lietu. Galu galā tas nav cukurs. Es neizkusīšu.
Vai es gaidīju, ka pieturā Krotova mašīna man blakus palēninās? Nē. Tas nav saimnieka bizness skriet pēc verga.
– Iekāp mašīnā, stulbi. Tas ir pasūtījums.
Tikai nezaudē savaldību. Vienkārši nezaudējiet savaldību… dziļi ieelpojiet un lēnām izelpojiet. Negribīgi apsēžos aizmugurējā sēdeklī. Tagad Krotova skatiens ir vēl pretīgāks.
–Tu pēdējā laikā esi ēdis? – Ak Dievs…
"Nesaki man, ka uzaicinās mani ēst."
– Šādā formā? Vai tu esi traka, māt? Man nepatīk, ja mana apetīte ir sabojāta. Un es jums uzdevu jautājumu, atbildiet uz to un neuzdodiet vairāk jautājumu.
"Es šodien vēl neesmu ēdis," es atbildu, saspiežot rokas dūrēs un pārsteidzoši atturīgi.
– Nu, tas ir lieliski.
Vai tas ir kaut kāds smalks mājiens, ka es nevaru ēst, jo man ir liels dibens? Taču nav vēlēšanās viņam šādu jautājumu uzdot. Atkal braucam pilnīgā klusumā un tikai tad, kad apstājamies pie medicīnas punkta, tas man uzausa.
"Pastāstiet administratoram