1. nodaļa
Jebkura intervija ir pārbaudījums. Tomēr tas nav sliktākais, ko dzīve man ir iepriekš uzmetusi. Beidzot, nogaidījis savu kārtu, ieeju sava iespējamā topošā darba devēja kabinetā.
Pārliecība par panākumiem uzreiz pazūd nezināmā virzienā, kad skatos uz vīrieti, kurš nolicis savu dibenu uz darbvirsmas.
Manī kaut kas saplīst, kad saprotu, ka manā priekšā stāv cilvēks, kurš reiz man atņēma visu. Viņš rūpīgi apskata manu tērpu, uz brīdi pievērš uzmanību maniem džinsiem un atgriežas pie manas sejas.
"Tu neesi man piemērota," viņa balss izved mani no domām.
Tieši tā, piecās sekundēs, bez neviena jautājuma?! Citi kandidāti izturēja vismaz piecas minūtes. Nu man nav. Es nepieteicos tādam fiasko. Es nolikšu kaulus, bet kļūšu par personīgo palīgu, lai viņa dzīvi pārvērstu par elli. Tātad parādījās reāls mērķis un iespēja atriebties. Aleluja!
– Vai jums nešķiet, ka vērtēt cilvēku pēc izskata ir vismaz neprofesionāli?
"Protams," šī cūka saka, it kā nekas nebūtu noticis, atgrūzdamies no galda. Viņš staigā viņam apkārt un apsēžas savā karaliskajā biroja krēslā.
"Tad mēs sāksim interviju," es pārliecināti saku un apsēžos uz krēsla viņam pretī.
Es viņam pasniedzu savu CV, bet viņš to pat neskatās. Tā vietā viņš paskatās uz mani. Paskatos prom un atpūšos uz stenda ar savu uzvārdu un vārdu. Es jau atceros pirmo, bet neatceros nosaukumu. Izrādās, ka viņš ir Daniils Leonidovičs.
– Vai tad nekaunīgi?
– Pārliecinošs nav vienāds ar nekaunību.
"Kā to pateikt," šis nelietis saka ar piekāpīgu smaidu un beidzot pievērš savu skatienu manam CV.
Sasniegumu tur faktiski nav, tāpat kā augstākā izglītība. Bet tas nebija obligāts punkts darba devējam.
"Nu, tagad ir skaidrs, kur aug saknes," domīgi saka Krotovs, uzrotīdams sniegbaltā krekla piedurknes. Tajā pašā laikā viņš, saraukts pieri, skatās uz CV. – Tātad, mans dzīves kredo: es nolikšu kaulus, bet es tikšu līdz būtībai, atradīšu vainu un apgrūtināšu visus, kas domā nepareizi. Un visi domā nepareizi, izņemot mani.
Kas kas?! Vai es to tikko nedzirdēju? Kamēr esmu šokā no dzirdētā, viņš turpina lasīt no papīra, it kā nekas nebūtu noticis, tikai atspiedies uz krēsla:
– Galvenās rakstura iezīmes: standarta smadzeņu hakeris. Atriebīga kā miljons vecmāmiņām, kurām netika ierādīta vieta sabiedriskajā transportā. Man ir goda raksts par atriebību. Mīļākā grāmata: "Kā izdrāzt pretinieku, nepievēršot policistu uzmanību." Mīļākā frāze – "Nu, tu to dabūsi no manis…" – viņš uzreiz apklust, pievēršot skatienu man. – Mana mīļākā spēle dzīvē ir "pazemot un dominēt". Mēs nestrādāsim kopā, Sņežana Viktorovna.
– Daņil Leonidovič, jūs droši vien sajaucāt manu CV ar kāda cita CV. Es to nerakstīju par sevi.
"Nu, kā viņi nerakstīja, tas viss ir par tevi," viņš pieceļas no galda un pasniedz man CV, kurā, protams, nav ne vārda par to, ko viņš tikko šeit teica. Kāds debīls. Labi, mums jābūt mierīgākiem. Protams, tas ir sava veida tests.
– Atvainojiet, kur?
“Izlasi, Sņežana Viktorovna,” norāda ar pirkstu uz dzimšanas datumu. – Skaļi.
– tūkstoš divpadsmitais novembris…
– Pietiekami. Kas ir divpadsmitais novembris?
– Krievijas Sberbank darbinieku diena.
– Ak, es nezināju. Šie biedri bez mentiem arī iziet novembrī. Nu tikai labu cilvēku mēnesis,” neslēpjot sarkasmu, saka šis augstprātīgais nelietis. – Divpadsmitais novembris ir Skorpions. Un man, ņemot vērā iepriekš minētās īpašības, ar viņiem nesanāk. Tāpēc mēs nestrādāsim kopā, Sņežana Viktorovna.
Dažas sekundes man trūkst vārdu. Šis nelietis dara mani traku. Tiešām tikai kā dēļ? Svara dēļ?
– Neuztraucies, es neesmu Skorpions. Mamma viltoja manu dzimšanas datumu, lai es uz skolu ietu sešos, nevis septiņos. Patiesībā es esmu dzimusi nākamā gada divdesmit pirmajā janvārī, – es pārliecinoši meloju, skatoties tieši acīs savas sasodītās dzīves avotam.
Būtu daudz vieglāk, ja manā priekšā būtu kāds vecs, baiss ķēms. Diemžēl viņa uzvārds neatbilst viņa izskatam. Objektīvi Krotovs ir pievilcīgs. Šīs sievietes kļūst par staigājošām idiotēm. Viņam pat ir patīkams smaids, ko viņš man demonstrē, iebāžot viņam mutē ledenes. Tā, ka aizrīties ar to.
– Un tu ticami melo, Sņežana. Viņi pat nenovērsa skatienu. Un mēs ātri sapratām, kas mums ir jāizdomā. Tas ir labi.
"Jūs vēl nezināt visas manas pozitīvās īpašības."
– Ak, skorpions neguļ. Nu, pagaidām, Sņežana, es redzu tikai negatīvos,” viņš pasniedz man konfekti, uz kuru es pamāju ar galvu. – Cilvēks ir tik pretīgs, blēdīgs radījums, kurš vienmēr cenšas izskatīties labāk citu acīs, it īpaši intervijas laikā. Un nākt uz to džinsos un plakanos apavos acīmredzami ir zaudētāja iespēja. Vai jūs to neatrodat?
Un tomēr viņš spriež pēc apģērba. Taču, ņemot vērā, ka kandidātes pirms manis bija ģērbušās kā pavisam jauna sieviete, garas, kalsnas, ar majestātisku stāju un kompetentu grimu, viņi no šejienes iznāca ar ne vairs ideālu, bet dusmīgu seju. Tas nozīmē, ka tas nav tikai apģērbs un izskats. Un, starp citu, mana seja ir smukāka par visām kopā, lai gan mani sešdesmit septiņi kilogrami nevar noslēpt zem blūzes un džinsiem.
– Es to neatrodu, Daniil Leonidovič. Manā priekšā bija četri it kā ideāli kandidāti. Bet kādu iemeslu dēļ tie jums nebija piemēroti. Tāpēc izskats un apģērbs nav galvenais.
– Lielacis nozīmē.
– Uzmanīgs un vērīgs. Iezīmējiet to kā plusu. Turklāt paskaties uz to savādāk. Es tā ģērbos, jo rūpīgi izlasīju vakances noteikumus. Un tur bija skaidri pateikts par personīgo asistentu divdesmit četras stundas diennaktī. Kurš tik ilgi staigās papēžos?
"Jūs tā ģērbāties, jo neesat pieraduši pie papēžiem un, iespējams, visu mūžu valkājat bezveidīgas drēbes." Un šī vecmāmiņas blūze, visticamāk, nemaz nav tava, jo tā nav tava izmēra. Tas ir pārāk mazs jūsu krūtīm. Ja jūs elpojat biežāk un dziļāk, un jūs to darīsit, jo esat noraizējies, pogas, visticamāk, atdalīsies. Un tad manu acu priekšā parādīsies ne pārāk smuks krūšturis – vai es jau gribēju, lai viņš aizrīsies? Jā, bet neizdevās, spriežot pēc tā, ka viņš jau otro konfekti liek mutē. – Man patīk sievietes papēžos, nevis biksēs. Tāpēc, pat ja mēs teorētiski pieņemam, ka es kļūstu traks un nolemju jūs pieņemt darbā, tad jums būs jāvalkā tas, ko es saku. Vai jums to vajag, Sņežana Viktorovna? – šī kaza čukst, pieliecoties gandrīz tieši pie manas auss, apsmidzinot mani ar bārbeles smaržu.
Vienkārši neelpojiet dziļi. Jo tiešām Khana blūze. Tā ir provokācija, un es… un es neesmu vājš!
– Nepieciešams. Man vajag šo darbu. Un es esmu ļoti izturīgs, ticiet man.
"Ja jūs nepadodaties, tas ir labi." Nu, labi,” viņš atgrūžas no galda un dodas pie kafijas galdiņa. Viņš paņem no turienes dienasgrāmatu un paceļ citu krēslu uz mani. Viņš apsēžas uz tā un skatās uz mani. – Pastāsti man, Sņežana Viktorovna… nē, ne par sevi. Atbildi man uz jautājumu, ko nozīmē pasaka “Runcis zābakos”? – hmm… nu kurš teica, ka būs viegli? – Jums ir piecas sekundes, lai atbildētu.
– Šīs pasakas jēga ir tāda, ka… nevajag likt zābakus pie kaķiem, lai tie tajos nepiņķerējas – sajūta tāda, ka Krotovs mani tagad izmetīs aiz skausta. Tomēr viņa sejā parādās kaut kas līdzīgs smaidam.
– Oriģināls.
– Kāda ir pareizā atbilde?
– Pastāstīšu vēlāk. Pastāstiet man stāsta "Zelta zivtiņa un zvejnieks" morāli.
"Morāle ir šāda: šķirieties laicīgi vai neprecieties vispār." Ja manam vectēvam nebūtu vecmāmiņas, viņam vismaz kaut kas būtu palicis.
– Dziļi