Man pat nobira asara, kad iegāju kosmosa kuģī, Aisha man sekoja, man vajag meiteni dabūt kajītē un izskaidrot mūsu ikdienu.
– Aisha, izvēlies jebkuru tukšu kajīti, ēdam pa stundām, grafiks karājas pie ēdamistabas durvīm, katrs gatavo sev, pārējā laikā tu izklaidējies, kajītēs planšetdatori pieslēgti galaktikas tīklam, tu var lasīt ziņas, mums ir piecu dienu lidojums, vēlams nenovērst apkalpes uzmanību no darba.
Un atkal es neredzēju nekādas emocijas, šī ir apmācība, un man nevajadzēja neko teikt par apkalpi, esmu pārliecināts, ka es pat neredzēšu meiteni lidojuma laikā. Es devos uz savu kajīti, apkalpe ieradīsies pēc piecām minūtēm, lai gan viņi būs pārsteigti, ka mūsu maršrutā ir pasažieris, viņi neuzdos jautājumus, viņi ir karavīri un neapspriež priekšnieku pavēles.
Kad devos pie sevis, meitenes vairs nebija gaitenī, laikam viņa bija izvēlējusies kajīti.
Pēc piecām dienām. Arsenijs.
Pa skaļruni es paziņoju visai apkalpei, ka atspoļkuģis nolaidīsies uz planētas Asfit pēc 20 minūtēm, un visiem ir jāsagatavojas iziet no atspoles tūlīt pēc nolaišanās. Planēta mūs sagaidīja ar mākoņainām debesīm un nelielu lietu. Uz šīs planētas līst vismaz dienu, tas sākas ar šādu lietu un beidzas ar lietusgāzi. Mums steidzami jādodas uz kazarmām un jāsakārto pavēle, lai viņu uzņemtu apakšgrupā. mana jaunākā dēla Radima pavēle, un rīt uzdāviniet Aišu karavīriem. Sievietes arī dien mūsu armijā, viņu vienīgā privilēģija ir atsevišķa telpa ar dušu kazarmās. Pretējā gadījumā viņi kalpo tādos pašos apstākļos kā vīrieši, un viņu vidū ir daudz izcilu cīnītāju. Es neesmu šovinists un neuzskatu, ka sievietēm nav vietas armijā, pēdējais karš parādīja, ka viņas ir izcilas karotājas, analītiķes un izlūkdienesta virsnieces. Jums ir jārunā ar savu dēlu par meiteni, ļaujiet viņam viņu iepazīstināt. Cik es zinu, izkļūšana džungļos notiks pēc divām dienām, un mums arī jāpavēl intendantam iedot viņai militāro formu, ieročus un citus sīkumus, kas nepieciešami karavīriem.
Kamēr es plānoju, shuttle nolaidās kosmodromā, es piecēlos un devos uz savu kajīti pēc somas, mašīnai jau vajadzēja piebraukt, ekipāža tagad dosies atpūsties, un militārie tehniķi parūpēsies par shuttle. Kad es piegāju pie lūkas, Aisha jau stāvēja pie tās ar somu rokā. Man izrādījās taisnība, mūsu lidojuma piecās dienās ēdamistabā redzējāmies tikai dažas reizes, viņa klusībā uzsildīja traukus ar ēdienu, uzmanīgi un ātri tos ēda, tukšo trauku izmeta utilizācijā un ātri izgāja no ēdamistabas, joprojām mierīga savā pastāvīgajā šallē uz galvas garā kleitā un biksēs. Viņa nereaģēja uz apkalpes locekļu čukstiem, kuri acīmredzot gribēja sazināties ar meiteni, nevienam neteica ne vārda, pat ar skatienu neparādīja, ka tos redz un dzird. Es nezinu, kā cīnītāji uz to reaģēja, man šķiet, ka viņi bija nelaimīgi. Viņi nevar saprast viņas uzvedību: viņi izgāja mūsu militāro skolu. Viņi nebija ierobežoti ārpus dienesta, sievietes armijā ir atraisītas un viegli sazināties, dažreiz tas traucē, bet tur neko nevar darīt, vīrieši un sievietes neatkarīgi no tā, vai viņi ir armijā vai civildienestā , šīs vienmēr ir sarežģītas attiecības un pat militārās mācības neglābj .
"Tagad es jūs iekārtošu kazarmās, un rīt es jūs iepazīstināšu ar zinātniskās izlūkošanas vienības komandieri, kurā jūs dienēsit," es teicu meitenei un, atverot lūku, izkāpu no kuģa. kad iekāpu pēc manis atsūtītajā mašīnā ar acs kaktiņu pamanīju, ka Aisha viņa ieslīdēja aizmugurējā sēdeklī un atkal apsēdās pie loga, skatoties uz priekšu.
Vienu brīdi ļoti gribējās uzzināt, kā mans cīņas biedrs tiek apmācīts mācību centros, bet tad nodomāju, ka labāk man nezināt. Šādu apmācību var sasniegt tikai ar stingrām fiziskām un psiholoģiskām metodēm. Lai gan kāds draugs man apliecināja, ka viņa vergi nepiedzīvo ne badu, ne nepamatotu cietsirdību, es tam neticu. Ir daudz veidu, kā apmācīt lielisku cīnītāju, un es nevaru pieņemt visus, un es nevaru pieņemt gandrīz visas metodes, un es nevēlos par to domāt, es labāk gulēšu.
Mašīna apstājās pie barakas, es liku šoferim atpūsties, un devos uz savu kabinetu, vajag piezvanīt kvartālam un dot pavēles par meitenes sakārtošanu es neatskatījos uz Aishu, bet sajutu ar muguru ka viņa man seko. Birojā es viņai norādīju uz krēslu un devu pavēles savam adjutantam, kurš mūsu īsās sarunas laikā turpināja skatīties uz meiteni, kas skatījās viņam cauri. Kvadrātmeistars ieradās trīs minūtēs, steidzās, parasti uz viņu jāgaida ilgāk. Viņš ir gados vecs vīrietis, pēc pusgada dosies pensijā, tāpēc priekšniecība uz nelieliem noteikumu pārkāpumiem piever acis. Un te viņš ne tikai pārsniedza visus standartus, bet arī ienāca manā kabinetā, aizpogāts, gudrs un ar precīzu soli. Man gandrīz aizrijās no smiekliem un nācās aizsegt muti ar roku, lai neaizvainotu pieredzējušo cīnītāju. Man nav padoto, bet biroja tenkas, par meiteni laikam jau visi kazarmu karavīri zina, nebrīnīšos, ja tagad puse slēpjas nomaļos nostūros un gaida, kad viņa pametīs manu kabinetu. Cilvēce nekad neatbrīvosies no zinātkāres.
"Mums meitene jāiemitina kazarmās, jāiedod viņai militārā forma un standarta ieroču komplekts braucienam uz džungļiem, es pēc pusstundas parakstīšu rīkojumu par viņas uzņemšanu Radima komandā."
– Bez sagatavošanās un pārbaudes? – kvartārs klusi jautāja. Pieredzējušais cīnītājs neizturēja, ilgāk par pusstundu nevar ievērot noteikumus, priekšniecību pavēles apspriest kategoriski aizliegts, taču viņam to jau sen neviens nav atgādinājis.
"Viņa ir labi sagatavojusies," es atbildēju un ieraudzīju uz meiteni vērsto intendanta skeptisko skatienu, bet Aisha pat nepamirkšķināja, man ir bail domāt par viņas apmācības metodēm.
Man nācās bargi paskatīties uz savu padoto, lai panāktu, ka viņš aizver muti. Acīmredzot es grasījos uzdot vēl vienu jautājumu, man bija jāsaka skaļi un skaidri:
– Izpildiet pavēli, ielieciet karavīru algā un parādiet viņai vietu pie galda ēdamistabā, iepazīstiniet viņu ar ikdienas rutīnu un parādiet mācību telpas un poligonu. Par pabeigšanu ziņojiet personīgi.
Kvalitatīvs uzmanīja manu toni un saknieba lūpas.
"Aisha," es pagriezos pret meiteni, "seko viņam, rīt es satikšu tevi birojā 08.00." Meitene piecēlās un devās uz durvīm, ceturkšņa priekšnieks pamodās un metās uz izeju.
Aisha.
Kvadrātnieks mani veda uz otro stāvu, tas, cik saprotu, ir kazarmu sieviešu spārns, tur ir diezgan daudz istabu, tas nozīmē, ka mans izskats lielu ažiotāžu neizraisīs, sieviešu ir diezgan daudz. dienē zemes armijā. Kāds vecāka gadagājuma karavīrs man pasniedza istabas elektronisko atslēgas karti un teica, ka pēc pusstundas atnesīs ieročus un formas, sakot, ka man tā staigāt pa kazarmām pēc nolikuma nav pareizi. Es iegāju istabā. Šaura, militāra stila gulta, garderobes vietā ir padziļinājums sienā ar pakaramiem un pāris plauktiem, apakšā plaukti apaviem, neliels naktsskapītis sīkām personīgajām mantām un neliels galdiņš ar pieskrūvētu personīgo planšetdatoru. siena, ķeblītis, logs ar žalūzijām un durvis, šķiet, dušas telpā. Kvadrātnieks aizgāja, un es, uzmetusi somu uz ķebļa, devos apskatīt istabu. Dušas telpa ir maza, bet ir pat plaukti higiēnas precēm. Tualete un izlietne – nekas papildus. Lidojot uz planētu, es izklaidējos, lasot informāciju par zemes iedzīvotājiem, viņu bruņotajiem spēkiem un planētu, kurā es dienēšu. Informācijas ir daudz, lielākā daļa ir bezjēdzīga, pēc pēdējā kara Zemes valdība atcēla ģenerālmobilizāciju un dienestā atstāja tikai profesionālu militārpersonu, kaujās ievainotos aizsūtīja pensijā, nodrošinot viņiem pienācīgu uzturēšanu un laba medicīniskā apdrošināšana, dažas militārās skolas