– Pērku Andalūzijas rozes ar piegādi, kas vēl!
«Un man likās, ka tu… tā tēlaini izsaki.»
– Ar Daļu nevar runāt tēlaini, viņa pati diezgan labi «izpauž sevi»…
– Neuztraucieties, es arī paņēmu naudu. Turklāt… kā pēdējo līdzekli mēs varētu pārdot daļu no tā, ko esam mantojuši, – Ērnijs čukstus pabeidza.
Toms ar plaukstu uzsita pa pieri.
«Es par to pilnīgi aizmirsu, domājot par to, kādu skandālu Daļa varētu izraisīt, kad mēs ieradīsimies… ko es darītu bez jums!»
Beidzot visi izslēdza telefonus un piesprādzējās – lidmašīna gatavojās pacelšanās brīdim.
Pirmo reizi mūžā Ērnijs lidoja kaut kur citur, nevis caur burvju portālu – sajūta bija jauna un patīkama. Ņina satvēra vēderu un saviebās. Ērnijs katram gadījumam pasniedza viņai papīra maisiņu, taču viss izdevās un drīz vien viņa mierīgi aizsnauda, atspiedusi galvu pret viņa plecu.
Solfedžo skolotājs čaukstēja kaut ko, kas ietilpa viņa vecmodīgās jakas iekšējā kabatā.
– Vai jūs vēlētos riekstu rituli? – viņš čukstus jautāja Ernijam un Tomam.
– Nē, nē, paldies, es gribu pistācijas. – Pa eju viņiem piepeldēja stjuarte, ripinot sev priekšā ratus ar dzērieniem un uzkodām. Toms piecēlās, elastīgi un klusi izstaipījās kā kaķis, kurš bija nolēmis nozagt desas gabalu no vakariņu galda, un paķēra no ratiem nelielu maisu, kad meitene apstājās apmēram trīs metrus no tiem: viņa rokas, tāpat kā kājas., bija ļoti garas.
– Un tu? – solfedžo skolotāja pārsteigta jautāja Ērnijam, stingri pārliecināta, ka maizītes, ko cep viņa sirdsdāma, mīl visi apkārtējie tikpat ļoti kā viņš pats.
– Man būs Pepsi un krekeri. Paldies, varbūt vēlāk,» Ērnijs pieklājīgi atteica.
Terēze, kas dzīvoja vienā ēkā ar Tomu, patiešām cepa lieliskas rullīši, taču pēdējā gada laikā Toms un Ērnijs bija to apēduši pārāk daudz, un tagad viņi vienkārši nevarēja tos redzēt.
Terēza nebija daudz vecāka par Tomu un uzskatīja viņu par burvīgu. Viņai nebija ne jausmas, ka Tomam ir ģimene. Tomēr neviens par to nezināja, izņemot Ērniju, Ninu un Po kungu, runājošo kraukli, ko izaudzināja Toms. Toms nevarēja paskaidrot kaimiņam, ka viņa sieva, meita, mazmeita un znots dzīvo Spānijā, kur viņš parasti dodas it kā nelegāli caur maģisku portālu. Un Toms nolēma iepazīstināt savu patiešām vienīgo draugu, kurš bija arī Ērnija skolotājs, ar jauku sievieti, kura nebija pret viņu vienaldzīga. Par laimi, pāris no viņiem izdevās lieliski, un tagad visi tīteņi un kūkas tika pie jaunās izredzētās.
Drīz vien arī solfedžo skolotājs aizsnauda, miegā tomēr turpinot košļāt pēc inerces.
Toms, tāpat kā Ernijs, skatījās ārā pa logu, cītīgi domājot par kaut ko savu, izraisot grumbu, kas parādījās starp viņa gaišajām uzacīm.
Viņi jau bija atstājuši aiz muguras ziemeļu ainavu ar tikko uzplaukušām lapotnēm, drūmiem akmeņiem, aukstiem ezeriem un svina mākoņiem, kas, šķiet, stiepās no pasaules malas, cenšoties uz visiem laikiem bloķēt sauli, kas beidzot bija sākusi sildīt cilvēkus no visas pasaules.. Tagad mākoņi bija viegli un rotaļīgi, kā jauni jēri, kas skrien tālu lejā pa ziedošu kalnu nogāzēm ar augstu zīdainu zāli. Vēl stunda vai divas, un jūra pie apvāršņa kļūs zila…
Ērnijs aizvēra acis, un jūra sāka čaukstēt; viņš pielika plaukstas pret smidzinātāju, smejoties par to, kā jūras putas pielipa pie basām kājām, līdz šņākošos «zābakus» aizskaloja jauns vilnis.
4.NODAĻA. Vietējā virtuve un ekstravagantais spoks
Liels, spēcīgs vilnis pēkšņi iekoda Ērnijam potītēs. Viņš zaudēja līdzsvaru un instinktīvi nolika plaukstas uz priekšu, gatavojoties ienirt sāļajā aukstajā ūdenī. Bet tā vietā viņš maigi atsita pieri pret kaut ko cietu, beidzot pamostoties: viņu lidmašīna bija veiksmīgi nolaidusies. Šoreiz Spānijas lidostā, un viņš atbalstīja pieri uz Toma sēdekļa, kurš, trieciena pamodināts, uzlēca uz vietas.
«Paņemiet vismaz tēju līdzi un iedzeriet tēju!» – Pie izejas no lidostas solfedžo skolotāja Tomam tomēr pasniedza veselu riekstu rullīti, mīļi ietītu sniegbaltā papīrā un skrupulozi sasietu ar kādu skaistu bizi. – Tiekamies festivālā! – Toma nedaudz uzmācīgais kolēģis beidzot atvadījās no viņiem, ienirstot taksī.
– Oho, joprojām ir silti… kā viņa to dara? – Toms iesaiņoja kulinārijas šedevru ceļojuma somas brīvajā nodalījumā.
«Varu derēt, ka tā ir maģija,» Ērnijs nespēja pretoties.
Toms izlikās, ka neko nedzird.
– Kā būtu ar nelielu pastaigu pa galvaspilsētu? Neteikšu, ka esmu liels šīs pilsētas pazinējs, bet varu parādīt pāris jaukas vietas. Ko tu domā?
– Ejam uz!
– Ejam uz!
Ērnijs un Ņina atbildēja gandrīz vienlaikus.
– Vai mēs nekavēsimies mājās? Dālija, iespējams, nebūs ļoti priecīga, uzzinot, ka mēs kavēsimies,» Ērnijs bija noraizējies.
– Muļķības, tikai stunda, tad ātri iesim, brauksim pa šoseju ar vēju! – Toms aizdegās. Viņš jau metās uz eju, vilkdams aiz sevis somu, Ērnijs un Nina tik tikko spēja sekot viņam līdzi.
Toms iegriezās kādā alejā. Uz senas vienstāvu mājas, krāsotas ar baltu un koraļļu krāsu, virs ļoti senām durvīm, kas izgatavotas no veca lakota koka, bija zīme, kas pīta ar savvaļas vīnogu kātiem, veidojot nosaukumu, kas sastāv no koka burtiem, kas izskatījās kā slikti bijuši sabojāts dažu laikapstākļu katastrofu dēļ, grūti noteikt, gandrīz neiespējami.
– Lieliski, šī vieta joprojām ir dzīva! Ejam uzkost, es esmu izsalcis kā vilks, un tu?
– Tom, vai esi pārliecināts, ka tā ir laba ideja? Varbūt apsvērsim kādu restorānu uz galvenās ielas? – Ērnijs ierosināja.
– Biju šeit, vieta ir lieliska! Bija pavasaris, mēs bijām jauni un bezrūpīgi… – Toms iegrima atmiņās, uz īsu brīdi aizmirstot par bada sajūtu. Bet viņa vēders skaļi norūca. – Man riebjas centrālās ielas, tās ir tik… trokšņainas…
– Labi, labi, iesim. «Nina acīmredzot nolēma, ka vieglāk būs vienoties ar Tomu, nekā mēģināt viņu pārliecināt.
Iestāde, kā Ernijs paredzēja, neattaisnoja Toma cerības (vai atmiņas). Ne pārāk tīri galdauti «dekorēja» lētos plastmasas galdus. Uz grīdas, kas klāta ar nolietotu linoleju, šur tur bija izlijušas vīna peļķes, kas izdalīja jūtamu smaku.
Toms, Ernijs un Ņina paņēma vistīrāko, vienīgo līdzeno galdu stūrī pie loga, ko rotāja putekļains mākslīgais zieds.
Resnā viesmīle priekšautā no lēta auduma nosvieda uz galda ēdienkarti, kas bija kaut kas līdzīgs laikrakstam.
«Man likās, ka es šo vietu atceros pavisam savādāk,» Toms kautrīgi atzina savu kļūdu.
«Toreiz droši vien bija savādāk, viss mainās,» Ērnijs viņu mierināja. – Nu labi, dzersim kafiju, ēdīsim paelju…
Blakus viņu galdiņam zīmīgi parādījās liela viesmīle, kas klusi skatījās uz griestiem, no kuriem karājās zirnekļu tīkli.
«Sirven ustedes comida vegetariana?» [1] – Toms neapdomīgi iesāka dialogu.
Ērnijs