Ērnijs ar brīvo roku turēja lautas futrālīti, kas turpināja slīdēt no viņa pleca, jo to izspieda līdz malām piebāzta liela ceļojoša mugursoma. Ar otru roku Ērnijs satvēra Toma elkoni, kurš kaut kur lidoja uz savām vieglajām, gandrīz pārmērīgi garajām kājām. Ņina un solfedžo skolotājs bija iestrēguši pie galvenās ieejas, mēģinot paredzēt Toma trajektoriju. Pamanījuši, ka viņš kādam pamāj ar sveicienu un kaut ko kliedz, lēkā augšā un lejā, viņi piezemējās tuvākajos tukšajos krēslos.
Šķietami ļoti jauns vīrietis, ģērbies lidostas darbinieka uniformā, starojoši smaidot, arī priecīgi sasveicinājās ar Tomu, nevilcinoties vicinot abas rokas. Reģistratūras darbinieks, kurš tagad atbildēja uz, šķiet, svarīgu telefona zvanu, noraidoši paskatījās uz viņiem abiem.
– Rej, sveiks, sen neredzēts! – Toms apgrieza Reju ap savu asi, viņu apskaudams.
– Anray un tikai Anray, zini. Protams, uz ilgu laiku: neatkarīgi no tā, cik reizes mēs jūs aicinātu uz grilu, jūs vienmēr esat nāvējoši aizņemts! Starp citu, uz kurieni jūs dodaties ar lidmašīnu? Vai varat man pateikt?
«Spānijā ir lietas, ko darīt,» Toms mierīgi atbildēja ikdienišķā tonī.
«Tas nozīmē, ka jūs nenokļūsit Īrijā, bet jūs gatavojaties doties uz Spāniju!» – Rejs-Unrejs turpināja uzbrukumu. Šķita, ka viņam ļoti pietrūka Toma, lai gan Ērnijs nezināja, kas viņus saista. Tomēr Rejs, iespējams, arī nezināja, ka Ernijs ir Toma adoptētais dēls.
Rejs bija apmēram vienu galvu garāks par Ērniju un apmēram vienu galvu īsāks par Tomu, viņam bija biezi mati sarkanā vara un gaišā nokrāsā, spilgti zili ar tirkīza nokrāsu, ātras acis, kas kustīgi griezās zem nedaudz smagiem plakstiņiem.
– Vai viņš kā tēvs joprojām reti iziet lielajā pasaulē? – Toms beidzot atbrīvoja Reju no apskāvieniem.
– Savas sētas karalis, zini, pilsētas burzma nav viņa stihija.
«Viņa stihija ir ūdens pļavas, kalnu takas, kas viņam vienam pašam zināmas, un draudzīgi labi barotu aitu ganāmpulki,» Toms smējās. – Ak, man tik ļoti pietrūkst šī visa un viņa brīnišķīgās pīpes, viņš laikam izgrieza kaudzi jaunu?
– Protams, viņam tās ir visur, pat tualetē.
Toms atkal iesmējās.
«Jā, es atceros…» Viņš pusminūti klusi smaidīja, atcerēdamies. – Es jūs neiepazīstināju viens ar otru, atvainojiet. Ernij, šis ir Anrej, mana vecā drauga vecākais dēls, ja ne draugs no smilšu kastes, Anrej, tas ir Ernijs, mans adoptētais dēls, viņš tika uzaicināts uzstāties stīgu mūzikas festivālā, tāpēc mēs visi lidojam. uz Spāniju.
– Oho! Labi darīts, Ērnij! – Anrejs pastiepa roku, lai paspiestu rokas.
– Prieks iepazīties. – Ērnijs draudzīgi saspieda Anreja graciozo mīksto roku ar savu vēso plaukstu.
– Parādi man biļetes, man liekas, ka tev ir jauns modelis… tieši tā! Līdz nolaišanās brīdim vēl ir pusstunda. Vai vēlaties, lai es jūs parādītu pilota kabīnē, kamēr viņš ir prom? – Anrejs čukstus teica pēdējo frāzi.
– Tu jautā! – Toms un Ernijs entuziastiski, bet tikko dzirdami atbildēja.
– Nāc man līdzi, klusi, pie tām durvīm. «Anejs, satvēris Tomu un Ērniju aiz elkoņiem, veda viņus pie durvīm ar uzrakstu «Tikai personāls».
Ērnijs ātri ierakstīja ziņu Ņinai: «Mēs drīz atgriezīsimies, neesiet garlaicīgi.» «Labi,» viņa atbildēja, acīmredzot īsti nesaprotot, kas notiek.
Anejs, Toms un Ērnijs spiedās garām rampām, iekrāvējiem, dažiem konteineriem, milzīgām kastēm, šad un tad kaut kur pagriezās, un beidzot atradās netālu no lidmašīnas, no skrejceļa puses.
Lidmašīna patiešām izskatījās pilnīgi jauna, tās stilīgais sudraba korpuss dzirkstīja saulē kā starpplanētu raķetes korpuss no zinātniskās fantastikas multfilmas.
Biezi tonēti spilgti zili stikli paslēpa vadības paneli un pilota sēdekļus.
Anrejs kaut kur skrēja un žestikulēja: «Pagaidi šeit.» Pēc minūtes viņš jau novietoja uzbrauktuvi uz vadības kabīnes durvīm. Viņš izņēma no krūšu kabatas elektronisko atslēgu un atvēra durvis.
– Kāpt iekšā un apsoliet neko neaiztikt ar rokām. Jums ir piecas līdz septiņas minūtes, es palikšu šeit sardzē.
Unrejs nokāpa lejā, un Toms un Ērnijs uzlidoja pa rampu un ielēca pilota krēslos.
Šķita, ka krēsls apskāva Erniju no aizmugures, iztaisnoja viņa lāpstiņas, masēja muguras lejasdaļu un nedaudz šūpoja uz priekšu un atpakaļ.
Viņš nejauši ar elkoni trāpīja pa kreiso sviru, un viņu skāra vēsa, svaiga, ozonizēta gaisa vilnis.
Toms un Ernijs elpoja ar prieku un trokšņaini, uz brīdi aizmirstot par visu pārējo.
Pēkšņi Ērnija kreisajā pusē kaut kas «uzsprāga» – Toms skaļi un spēcīgi šķaudīja. Tagad Tomam kaut kas uzsprāga sejā – viņš bija noslīcis milzīgā gaisa spilvenā. Sasitot ar dūrēm abās spilvena pusēs, Toms to ātri izlaida gaisu, atstājot to kā pēkšņi tukšu atkritumu maisu karājoties zem vadības paneļa, kurā iespiedās viņa asie ceļi.
Toms atkal dziļi, trokšņaini ievilka elpu: gaiss tagad bija kļuvis mitrs un diezgan silts, kā tvaiki virs karsta ezera. Rezultātā abi «piloti» sāka vardarbīgi žāvāties, viņiem bija grūti noturēt galvas uz pleciem – Ērnija zods bija pievilkts pie krūtīm, viņa plakstiņi kļuva smagi un salipa kopā, un viņš vēlējās iebāzt acīs sērkociņus.
Toms maigi ielika Ērnijam ar elkoni sānos un atkal ieslēdza ozonēšanu, kā iepriekš, nejauši – Ērnijs.
Toms, uzmundrināts, iedarbināja savu burvju spēku pie drošības spilvena, saspiežot to atpakaļ, tas ir, iespiežot to kādā spraugā starp skārienpaneļiem un miniatūrajām svirām.
«Mēs solījām neko neaiztikt, bet vīrieši vienmēr pilda savus solījumus.» – Toms sazvērnieciski piemiedza aci, viņa garā biezā bārda viegli šūpojās, pieskaroties skārienpaliktnim.
Virs paneļa parādījās hologramma – apjomīga caurspīdīga meitene ar violetām acīm un sudrabainiem matiem, skaidri ieveidots noslīpētu augsto vaigu kaulu līmenī. Perfektas formas tumši purpursarkanās lūpas pavērās un sveicināja Ērniju un Tomu: «Pirmais pilots, otrais pilots, atjauninātā Sputnik Three Thousand navigācijas sistēma ir gandarīta sveicot jūs supernovas pasažieru lidmašīnā…»
Toms un viņa bārda lika Sputnik Trīs tūkstošiem tikpat pēkšņi apklust un pazust: Toms atkal skaļi šķaudīja un atkal cīnījās ar nemierīgo gaisa spilvenu.
Tikmēr Enrijs, aktīvi žestikulējot, deva Tomam zīmes, ka laiks ir beidzies.
Ērnijs grasījās pastiepties pēc sviras pie kajītes durvīm, taču tad notika kaut kas dīvains. Ar acs kaktiņu Ērnijs pamanīja kaut kādu mirdzumu, Anrija seja bija dīvaini izkropļota, tagad viņš intensīvi vicināja paceltas rokas, lecot vietā. Ērnijs juta, ka kaut kas ļoti tuvu skraida, skrāpējot korpusa sānu malu, viņš juta kustību – lidmašīna ripoja uz priekšu pa skrejceļu, paātrinādama, baltsejainais Enejs tagad skrēja aiz muguras, it kā cerēdams viņus panākt.
Bet dīvainākais notika nevis ar lidmašīnu un ne ar Unreju: Toms vairs nesēdēja krēslā un necīnījās ar gaisa spilvenu – viņš gulēja, levitēja. Viņa šauro džinsu kabatā kaut kas mirgoja.
Paklausot instinktam (jums ir jācenšas vismaz kaut kas izdarīt), Ērnijs iebāza lokanos pirkstus Toma kabatā un izvilka kaut ko ovālu, dedzinošas aukstumu.
Toma «letarģiskais miegs» nekavējoties apstājās, viņš iekrita pirmajā pilota sēdeklī. Krēsls maigi šūpojās uz priekšu un atpakaļ un ietina Toma ķermeni elastīgās drošības jostās, kas atgādināja zibenīgi augošos tropiskos vīnogulājus no pagājušā gadsimta beigu zinātniskās fantastikas piedzīvojumu filmām.
Ērnijs juta, ka viņa ķermeni apskauj arī vīnogulāju jostas. Tikmēr lidmašīna uzņēma ātrumu.
Noslēpumainais akmens Ernija plaukstā vairs nešķita ledains, bet turpināja mirdzēt, tagad to ieskauj