Mērijai Rouzai – kas pateikts kalnos, tas kalnos arī paliek.
The Times
Tiek uzskatīts, ka visi divdesmit divi cilvēki, kas atradās uz burinieka “Aurora” klāja, gājuši bojā viesuļvētrā Austrālijas austrumu piekrastē. Uz kuģa atradās Arturs Vinterborns, Londonas juveliera, nelaiķa lorda Vinterborna pirmais dēls. Vinterborna kungs un viņa sieva atradās uz klāja, jo veda dāvanu jaunajam Austrālijas parlamentam no Viņas Majestātes karalienes Viktorijas. Tiek apgalvots, ka dāvana esot ceremonijmeistara zizlis no tīra zelta ar dārgakmeņiem un tāpēc nenovērtējami dārgs. Persijs Vinterborns, otrais dēls, gatavojas doties uz Austrāliju un uzsākt meklējumus.
Prologs
Sievietes baltā āda mirdz nežēlīgajā saulē. Viņas gaišzilā kleita līp pie potītēm. Debesis liek viņas acīm iesmelgties: viņa spēj saskatīt kosmosa plašo arku aiz to ziluma. Smiltis šņirkst zem viņas kailajām kājām. Kurpes ir aprijusi jūra. Visu viņas mantību, arī vīru. Viss ir zudis, nogrimis aukstajā, tumšajā sālsūdenī. Viss, izņemot lādi, kuru viņa velk sev līdzi pa smiltīm.
Viens solis pēc otra. Viņa nav redzējusi neviena cilvēka seju kopš vīra sejas brīdī, kad viņa tvēriens atslāba un viņš nozuda kaut kur starp kuģi un glābšanas laivu. Viņš izskatījās gandrīz vai pārsteigts.
Sievietes rokas smeldz no lādes vilkšanas, taču viņa to nemūžam nelaidīs vaļā, kamēr vien plaušās būs gaiss. Iekšā atrodas kaut kas tik dārgs, ka domas par tā zudumu liek viņas sirdij sažņaugties krūtīs. Jūra sabangojas un atkāpjas, sabangojas un atkāpjas, kā tā ir darījusi jau kopš brīža, kad viņa sāka iet. Sākumā skaņa viņai likās mierinoša, taču nu tā kaitina. Viņa grib klusumu sev apkārt. Grib mieru, lai varētu padomāt par notikušo, par zaudēto un to, ko lai iesāk tālāk.
Pirmā nodaļa
Libija sēdēja nelielā ciema baznīcā un apraudāja vīrieti, kuru bija mīlējusi divpadsmit gadus. Teju astoņdesmit cilvēku lielajā draudzē neviens neveltīja viņai siltu pieskārienu vai skumju smaidu. Viņi pat nezināja, kas viņa tāda ir. Un, ja zināja, tad neizrādīja to.
Savā ziņā tas bija atvieglojums: vismaz nebija nekādu šķību skatienu, nekādas murmināšanas pie auss, aizsedzot muti ar plaukstu, nekāda vēsuma no blakussēdētājiem abās sola pusēs. Taču, no otras puses, tā bija skumja nepatīkamās patiesības atzīšana. Neviens nezināja, ka vīrietis, no kura viņi šodien bija sanākuši atvadīties uz mūžu – vīrietis, kura spēcīgais augums un žilbinošais dzīves spars nez kādā veidā ietilpa šaurajā kastē baznīcēnu priekšā, viņai bijis vissvarīgākais cilvēks pasaulē. Marks Vinterborns – miris piecdesmit astoņu gadu vecumā no plīsušas aneirismas. Viņu apraudāja ģimene: sieva Emīlija un divas pieaugušas meitas.
Libija īsti nezināja, kā jāizturas nelaiķu slepenajām mīļākajām, taču pieņēma, ka vispareizākais būs sēdēt aizmugurējā solā ar sāpošu sirdi, it kā tā varētu salūzt gabalos, valdot vēlēšanos pielēkt kājās un iesaukties: “Bet neviens no jums viņu nemīlēja tik stipri kā es!”
Viņas dzimšanas dienā. Viņas četrdesmitajā dzimšanas dienā.
Libija atkal uzmanīgi pielika mutautiņu pie savām slapjajām acīm. Baznīca bija salta. Zemi vēl aizvien klāja februāra sniegs. Viņa nodrebinājās savā garpiedurkņu žaketē. Markam nebūtu paticis viņas apģērbs. Viņam nekad nebija patikušas Libijas pēc pasūtījuma šūtās drēbes: viņš teica, ka pavadot pietiekoši daudz laika kopā ar cilvēkiem lietišķos uzvalkos un kostīmos. Viņam Libija patika džinsos, vaļīgās kleitās vai bez nekā. Šorīt, velkot mugurā žaketi, lai neizceltos pūlī, kas, kā viņa zināja, būs nevainojami ģērbies, Libija atcerējās pēdējo reizi, kad bija to valkājusi. Marks bija teicis: “Kur ir tā mežģīņu blūzīte, kura man patīk? Labāk uzvelc to.” Doma par to, ka Marks vairs nekad nekritizēs viņas žaketes, bija smags trieciens. Vairs nekad visā garajā cilvēces nākotnē Marks viņai neko nepateiks. Vairs nekad viņa acu kaktiņos neparādīsies smieklu krunciņas. Vairs nekad viņa plaukstas nesaņems viņējās, viņa lūpas nepārklās viņējās, viņa ķermenis nepiekļausies viņējam…
Libijas āda kņudēja no centieniem apvaldīt šņukstus. Šai nepazīstamajai sievietei pēdējā solu rindā nevajadzēja sabrukt un atklāt tik ilgi glabātu noslēpumu. Marks allaž bija nepielūdzams: viņa sieva un bērni nedrīkst ciest. Viņi bija nevainīgi, viņi nebija pelnījuši sāpes. Markam un Libijai vajadzēja iznest visu nastu. Un cik smaga nasta tā bija izrādījusies, cik nogurdinoša deja ar gailošām cerībām un satricinošu vainas apziņu pēdējo divpadsmit gadu laikā.
Sākās pirmās runas, un Libija kādu laiku klausījās, bet pēc tam nosprieda, ka šiem Marka raksturojumiem nav nekā kopīga ar viņas Marku. Tāpēc viņa aizvēra acis un domāja par to, ko viņa teiktu, ja varētu tikt pie vārda.
Marks Vinterborns nomira piecdesmit astoņu gadu vecumā, taču neļaujieties tikt maldināti, iztēlojoties viņu kā parastu pusmūža vīru. Viņš bija gara auguma un kopts, ar kupliem matiem un plakanu vēderu, un stingriem augšstilbiem, kas liecināja par viņa veselīgo dzīvesveidu un aizraušanos ar garo distanču skriešanu. Viņš bija gudrs, asprātīgs un apņēmīgs. Nekam neļāva sevi apturēt. Viņš uzveica bērnības slimību, disleksiju, un pārdzīvoja tēva nāvi, kad pašam bija tikai piecpadsmit gadu. Mūs vienoja tik daudzi skaisti brīži, lai arī slēpti un zagti. Pat pēc divpadsmit kopā pavadītiem gadiem man aizrāvās elpa, skatoties uz viņu. Viņš bija augstsirdīgs, mīļš un laipns. Tik laipns. Laipnākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinusi. Asaras izspraucās no Libijas plakstiņu apakšas un ritēja lejup pa vaigiem. Viņa atvēra acis un ieraudzīja, ka Marka sieva ir noliekusi galvu un šņukst plaukstās pirmajā solā. Vikārs bija nokāpis lejā pa kāpnītēm, lai apliktu roku viņai ap pleciem. Libijas sirds sažņaudzās no vainas apziņas. Viņai nevajadzēja nākt šurp.
Vilciens, kas devās atpakaļ cauri Lamanša tunelim uz Parīzi, bija visai tukšs, Libija novietoja somu uz sēdekļa sev līdzās un uzlika uz tās galvu. Tagad lielais tukšums varēja sākties visā pilnībā. Marks bija apbedīts: svītru starp viņas veco un jauno dzīvi iezīmēja sešas pēdas zemes. Viņa centās nedomāt par to, ko viņi ar Marku tā arī nekad nebija izdarījuši, par to, ko viņš bija vēlējies darīt, bet viņa atteikusies. Par to, ko viņai vajadzēja izdarīt pašai tagad, kad bija palikusi viena. Tagad, kad viņa labi apzinājās dzīves trauslumu. Vilciens kratījās un šūpojās, un Libija dziļi ieelpoja. Iekšā, ārā, apzinoties katru elpas vilcienu, kas uz tik īsu laiku patvērās viņas siltajā ķermenī.
– Klodete grib tevi redzēt.
Libija pacēla galvu. Viņa tikko bija noņēmusi šalli un uzlikusi somu uz krēsla atzveltnes. Šeit, Pierre-Louis Design kantorī, darbavietu steliņģi bija tikpat pelēcīgi, cik apmeklētāju zona spoža. Libija strādāja augu dienu pie datora, veidodama krāsainas brošūras juvelieru un modes namiem, nolūkodamās uz pelēkām mēbelēm un smilškrāsas starpsienām. Visa ēka pamazām tika atjaunota, taču atjaunotāji tā arī nebija tikuši līdz viņas darbavietai.
– Kāpēc Klodete grib mani redzēt?
Monika, Klodetes sekretāre, pārsteigumā samirkšķināja acis.
– Es nezinu. Taču viņa lika tevi pasaukt, tiklīdz tu ienāksi iekšā.
Libija nopūtās. Bija izrādījies pietiekoši grūti piecelties mazajā dzīvoklītī Levaluā. Locekļos ielijušais smagums viņu pārsteidza. Libijai bija izdevies izbrīvēt piecas pēdējās dienas kopš Marka nāves, tēlojot slimību, un tā arī bija sava veida slimība. Sāpes no kāju pirkstiem līdz matu galiem. Taču tās nekad nevarēja pazust. Viņa vairs nekad nebūs pietiekoši spirgta, lai strādātu.
– Labi, – viņa noteica. – Es nāku.
Libijas franču valoda, viņai pirmoreiz ierodoties Parīzē pirms divdesmit gadiem, bija neveikls vidusskolas variants. Tagad viņa runāja tekoši, spēja domāt franciski, taču ilgojās pēc runāšanas angliski. Viņai pietrūka nianšu, kas bija pieejamas tik daudzos sinonīmos, viņai pietrūka spējas savirknēt īpašības vārdus vienu pēc otra gluži kā pērles, un viņai vēl aizvien nācās vilcināties, mēģinot izskaidroties franciski, ja viņa bija sarūgtināta. Libijas priekšniece Klodete viegli spēja sarūgtināt