Romānam un Žanmarī…
“Tā dzīve, ko būšu nodzīvojis derīgi, būs laba, vai ne?”
PIRMĀ DAĻA
Hortenze satvēra pilno šampanieša pudeli aiz kakliņa, apgrieza otrādi un iegrūda ledus spainītī. Stikls ar dīvainu troksni atsitās pret metāla malu, saspiestie ledus gabaliņi palēcās, burbulīši uzvirmoja un virspusē pārvērtās caurspīdīgās putās.
Viesmīlis baltā kreklā ar melnu tauriņu savilka vienu uzaci.
– Šis šampanietis ir pretīgs! – Hortenze franciski noņurdēja un uzsita knipi pa pudeles dibenu. Ja nav naudas, par ko nopirkt labu marku, nav jēgas dzert tādu, no kura sagriežas zarnas…
Paņēmusi nākamo pudeli, viņa atkārtoja savu sabotāžas aktu.
Viesmīlis piesarka. Viņš noskatījās, kā pudele lēni tukšojas, un, šķiet, vaicāja sev, vai nevajadzētu sacelt trauksmi. Tad palūkojās visapkārt, meklēdams kādu liecinieku, kurš būtu redzējis, kā šī postītāja apgāž pudeles un izmet apvainojošus vārdus. Viņš svīda, un sviedri izcēla augoņu rožukroni, kas rotāja viņa pieri. Kārtējais angļu nelga, kurš siekalojas, redzot gāzētu vīnogu dzērienu, Hortenze sev sacīja, pieglauzdama nepaklausīgu matu šķipsnu un aizlikdama to aiz auss. Viesmīlis skatījās nenovērsdamies, gatavs Hortenzi apturēt, ja viņa atsāktu rīkoties.
– Tu gribi manu fotogrāfiju?
Šovakar viņa vēlējās runāt franciski. Šovakar viņa vēlējās izlikt sprāgstvielas. Šovakar vajadzēja noslaktēt kādu nevainīgo, un varēja skaidri redzēt, ka šis viesmīlis lieliski noder par upuri. Ir tādi cilvēki, kuri rada vēlmi viņiem kniebt līdz asinīm, viņus pazemot un spīdzināt. Viņi ir dzimuši zem nelaimīgas zvaigznes. Nabaga āmurgalvas.
– Nesaprotu, kā vispār kāds var būt tik neglīts! Redzot tās sarkanās pumpas jums uz pieres, man metas nelabi!
Viesmīlis norija siekalas, noklepojās un žēli pavaicāja:
– Sakiet, jūs vienmēr esat tik pretīga vai arī manis dēļ īpaši cenšaties?
– Tu esi francūzis?
– No Montelimāras.
– Saldumi nenāk par labu zobiem… un ādai. Labāk pārstāj tos ēst, citādi tavi augoņi pārsprāgs…
– Nabaga draņķe! Vai tu arī esi kaut ko saēdusies, ka esi tik ļauna?
Apvainojums. Esmu norijusi apvainojumu, neatbildēdama uz to. Viņam ir drosme. Man tieši acīs. It kā es būtu caurspīdīga. Viņš man pateica to, ko pateica… un es to pieļāvu. Es esmu draņķe tāpēc, ka viņam no saldumiem ir uzmetušās pumpas.
– Cilvēki kašķējas tāpēc, ka ir ļauni.
– Lai nu paliek, tēvs Pio, met nost savu sutanu un atnes man kokakolu…
– Cerams, ka viņš jums ir licis daudz ciest, ja jau esat tiktāl novesta!
– Atkal psiholoģija! Vai tu drīzāk esi lakānists vai freidists? Labāk klāj vaļā, jo šī saruna sāk kļūt aizraujoša!
Viņa paņēma viesmīļa pasniegto glāzi, pacēla to sveicienam un devās prom, lai iejuktu lūgto viesu pūlī. Man nu gan ir paveicies! Francūzis! Atbaidošs un nosvīdis. Neatņemams ietērps: melnas bikses, balts krekls, nekādu rotu, mati gludi atsukāti no pieres. Saņem piecas mārciņas stundā, un pret viņu izturas kā pret kraupjainu suni. Students, kuram vajadzīga kabatas nauda, vai izputējis cilvēks, kurš raujas trīsdesmit piecas stundas, lai nopelnītu kaudzi skanošā. Man ir iespēja izvēlēties. Vienīgā nelaime, ka viņš mani neinteresē. Itin nemaz. Ne jau viņa dēļ esmu ieguldījusi naudu kurpēs par trīssimt eiro, lai gan nevaru atļauties nopirkt pat kurpju auklas!
Hortenze paslīdēja, noturējās, pagrieza pēdu un ieraudzīja, ka viņas sarkanās krokodilādas kurpes mēļā, smailā papēža galu rotā sārtas košļājamās gumijas pikucis.
– Tā tikai vēl trūka! – viņa iesaucās. – Manas jaunās Dior kurpes! Lai tās nopirktu, viņa desmit dienas bija iztikusi bez ēšanas. Un izdomājusi pogu dizainu savai draudzenei Lorai.
Viss skaidrs, šis nav mans vakars. Jāiet gulēt, kamēr vēl man uz pieres nav parādījušies vārdi “Visu muļķu karaliene”. Kur gan viņa to bija dzirdējusi? Vai tu sestdien vakarā iesi pie Sibilas Garsonas? Svarīgas, ļoti svarīgas viesības. Tur noteikti vajadzēja nokļūt. Hortenze bija saviebusies, tomēr paturējusi prātā gan šo datumu, gan izteicienu. Salīgt mieru nozīmētu doties prom roku rokā. Šādu rīcību derēja apsvērt. Viņa jau gandrīz bija apvaicājusies: vai tu iesi viens vai kopā ar Mēri? Taču tad Hortenze bija laikus aprāvusies – galvenokārt tāpēc, lai neatzītu, ka Šarlote Bredsberija vispār eksistē, viņu vajadzēja ignorēt, ignorēt – un sākusi lauzīt galvu, kā tikt pie ielūguma. Sibila Garsona, avīžnieku ikona, augstākās raudzes angliete, protams, eleganta, protams, augstprātīga, neaicināja pie sevis nekādus ārzemniekus – kur nu vēl frančus – ja vien to vārds nebija Šarlote Geinsbūra, Žiljeta Binoša vai arī viņi nevilka sev līdzi iekārojamo Džoniju Depu. Man, Hortenzei Kortesai, plebejam, nejēgai, trūcīgai francūzietei, nav nekādu izredžu. Man atliek vienīgi apsiet baltu apkalpotājas priekšautu un iznēsāt uzkodas. Tad jau labāk mirt!
Viņš bija sacījis: mēs satiksimies tur. “Mēs” skaidri nozīmēja “viņš un es”, “es un viņš”, es, Hortenze Kortesa, un viņš, Gerijs Vords. “Mēs” lika noprast, ka Bredsberijas jaunkundze vairs nebija aktuāla. Bredsberijas jaunkundze bija aizsūtīta prom vai aizbēgusi pati. Vai nav vienalga! Viens gan, šķiet, bija skaidrs: ceļš brīvs. Un viņa varēja sākt rīkoties. Viņu, Hortenzi Kortesu, gaidīja vakara viesības Londonā, darba vietas un muzeji, Teita modernās mākslas muzeja salons, galdiņš pie Dizaina muzeja restorāna loga, no kura paveras skats uz Londonas Taueru, nedēļas nogales greznās savrupmājās, korgiji un karaliene, kura laiza pirkstus Vindzoras pilī, un tēja ar rozīņu smalkmaizītēm, ievārījumu un Devonšīras krēmu… Un angļu smalkmaizītes vis nevar ēst, kā ienāk prātā! Tā ir jāpārlauž uz pusēm, lai varētu labāk izjust garšu, un jātur divos pirkstos. Pretējā gadījumā Loras acīs var iegūt laucinieces slavu.
Es iekļūšu pie Sibilas Garsonas, plivināšu skropstas, pievienošos Gerijam un ieņemšu Šarlotes Bredsberijas vietu. Es kļūšu nozīmīga, slavena, starptautiski pazīstama, par mani runās ar cieņu, man būs gravētas dārga papīra vizītkartes, es atkaušos no paparaci un izraudzīšos to, kura kļūs man par vistuvāko, vislabāko draudzeni. Es vairs nebūšu kaut kāda francūziete, kura visiem spēkiem pūlas kļūt slavena, es gūšu jaunu tēlu un saukšos par Augstprātīgo Anglieti. Es jau tāpat pārāk ilgi esmu cīnījusies ar savu anonimitāti. Nevaru ciest, ja mani uzskata par puscilvēku, ka mani apgrābsta, ka esmu spiesta dzīvot kā aiz organiskā stikla sienas. Es vēlos iemantot cieņu, godbijību, izcilību, varu, varu!
Un vēlreiz varu.
Bet, lai kļūtu par Augstprātīgo Anglieti, ir jāatrod kāds apkārtceļš, pa kuru varētu iekļūt šajās privātajās viesībās, kas pieejamas vienīgi tiem dažiem laimīgajiem, kuri lēkā pa angļu dzeltenās preses lappusēm. Nemaz neceri, Hortenze Kortesa, nemaz neceri. Un ja es pavedinātu Pītu Dohertiju? Tas ir vēl neiespējamāk… tad jau labāk mēģināšu ielavīties pie Sibilas Garsonas slepus.
Viņai tas izdevās.
Belgreivijas laukumā 3 viņa iespruka līdzi diviem angļiem, kuri, berzēdami nāsis, runāja par kino. Hortenze viņiem sekoja, izlikdamās kāri tveram viņu vārdus, kopā ar viņiem iešmauca milzīgajā dzīvoklī, kura griesti bija augsti kā Kenterberijas katedrālē, un turpināja aizrautīgi klausīties Stīvena un Nika runā par Džeinas Kempionas “Spožajām zvaigznēm”. Viņi šo filmu bija noskatījušies Londonas filmu festivāla neoficiālajā pirmizrādē un paši tīksminājās, ka piederēja pie to dažu laimīgo klubiņa, kuri varēja par to runāt. Izskatījās, ka “piederēt vai nepiederēt” ir visu izsmalcināto angļu devīze. Cilvēki vai nu “piederēja” pie vairākiem klubiem, noteiktas ģimenes, skolas, ģimenes īpašuma un Londonas labākā kvartāla, vai arī vispār neeksistēja.
Stīvens studēja kinomākslu, runāja par Trifo un Kusturicu. Viņam bija melni, apdiluši džinsi, veci sintētiska materiāla