Patrīcijai Konelijai
– Happy Monday! – iesaucas Hetere, nomezdama somu uz krēsla.
– Happy Monday! – noņurd trīs meitenes, kuras sēž Medisona avēnijas kafejnīcā Viand pie baltvīna pudeles.
Džesika, Astrīda un Rozija paskatās uz Heteri, kura ar abām rokām pavelk uz augšu triko un apsēžas savā ierastajā stūrī. Ir pirmdiena, un katru pirmdienas vakaru pulksten septiņos viņas vienmēr sanāk šeit. Šīs tikšanās ir iedibinājusi Hetere, paziņodama, ka pasaule ir kā džungļi, vienotībā ir spēks, tāpēc mums jāapvienojas, lai cīnītos pret džungļiem, hasta siempre, Comandante!
Hetere ir īriete. Viņa ir nolēmusi pārcelties uz Čīli. Viņa ir iemācījusies velt pār lūpām burtu “r” un gorīt gurnus, tomēr ir pārāk stīva un masīva, lai to darītu. Viņa ir kompānijas AOL reklāmas daļas vadītāja, kurai maksā noteiktu procentu no nopelnītā, un ik mēnesi viņa tiek pie miljonāres cienīgas prēmijas.
– Kā klājas, meitenes? – viņa izmet, sapurinādama plānos, gaišos matus. – Jūs izskatāties kā bariņš atraitņu pēc bērēm!
– Lai kļūtu par atraitni, vispirms ir jātiek pie puiša, – Rozija nomurmina. – Es jau divus gadus sēžu tukšā! Esmu ar mieru pārdot savu jaunavību vietnē eBay.
Rozija no visām četrām ir visvecākā. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņa ir zaudējusi cerības izveidot karjeru. Tagad viņa strādā veikalā Gap un cer, ka netiks atlaista. Viņa ir divreiz precējusies un šķīrusies. Rozijai ir divas meitas, kuras padara viņu vai traku. Viņa neprot pateikt “nē”. Tā ir mana problēma – es ļauju citiem darīt ar sevi, ko vien viņi vēlas. Viņas skaistā, mazliet pabalējusī seja savelkas vieglā skumju grimasē. Samierinājusies ar savu katastrofālo dzīvi, viņa meklē vietas, kur sejas ādas liftinga operācijas tiek piedāvātas ar izdevīgiem kredīta nosacījumiem.
– Es aizgāju gulēt tikai trijos naktī, – Džesika nožāvājas.
– Es aizgāju gulēt tik vēlu un piecēlos tik agri, ka sastapu pati sevi uz kāpnēm! – Hetere skaļi smejas. – Pirms aizbraukšanas vēl tik daudz kas jāpaveic! Vai tu vakar vakarā satiki Deividu?
– Mēs aizgājām uz viesnīcu Gansevoort, – Džesika paskaidro. – Viņš tik briesmīgi pārskaitās…
Deivids un Džesika. Viņi ir iepazinušies Prinstonas universitātē. Divi eleganti, valdzinoši, nevērīgi ļaudis. Divdesmit astoņus gadus vecais Deivids ir alkoholiķis, un seksuālas neveiksmes ir kļuvušas par viņa ikdienu. Džesika smēķē zāli, lai aizmirstu, ka viņu pāra laivā pa visām spraugām smeļas ūdens.
– Kokakolu vai viskiju ar kokakolu? – Astrīda noprasa.
Astrīda ir gracioza un jutekliska kā tumšmataina Bridžita Bardo. Gazele, kas izbēgusi no sultāna dārza. Garas kājas, tievs viduklis, maigas lūpas. Garie, ik rītu ieveidotie mati ir saņemti augstā, sarežģītā mezglā. Ap galvu aptīta liela, melna šalle izceļ uz pieres līdz acīm apgrieztos matus, bedrītes vaigos rada iespaidu, ka viņa ir allaž priecīga. Zem nevainīgas dūjas ārienes slēpjas sieviete ar dzelzs tvērienu, kura nerimst rībināt kara bungas. Viņai piemīt tikai viena vājība: viņa vienmēr iemīlas sliktajos zēnos. Labie viņu garlaiko. Būdama kopā ar labo zēnu, es neko nejūtu un guļu kā baļķis.
– Es uz sešiem mēnešiem izīrēšu savu dzīvokli kādam citam, vai nezināt kādu, kuram tas varētu interesēt? – Hetere izmet.
– Tu patiešām gribi apmesties Čīlē? – noprasa Džesika, kura nekādi nesaprot, kā gan ir iespējams dzīvot kaut kur citur, nevis Ņujorkā.
– Tā valsts ir zelta dzīsla. Iestādot zemē skrūvi, no tās izaug vesela rūpnīca! Es varētu tirgot desiņas, ūdensvada caurules, lampas, sporta kreklus, porcelānu. Vienalga, ko. Man ir trīsdesmit divi gadi. Pēc sešiem mēnešiem noteikti būšu guvusi panākumus. Tagad ir divdesmit sestais marts. Ja divdesmit sestajā septembrī neturēšu rokās savu pirmo čeku par lielu summu, braukšu atpakaļ uz mājām.
– Tu gribi pamest arī darbu? Tu esi jukusi! – Rozija iesaucas.
– Kurš neriskē, tas nevinnē! Tātad… – Hetere attrauc un atsāk runāt par savu īres piedāvājumu. Guļamistaba, viesistaba, šveicars, iekštelpu baseins, sporta zāle, skrejceļš uz jumta, metro pietura pie pašas ēkas, tas viss divu kvartālu attālumā no Volstrītas, četri tūkstoši četri simti dolāru mēnesī.
– Gluži vai par velti! – caur zobiem novelk Rozija, kurai nākas skaitīt katru grasi.
– Ja tur gribēs dzīvot kāds no jūsu draugiem, es varu nolaist cenu līdz četriem tūkstošiem…
– Beidz par to runāt, citādi es tev izskrāpēšu acis, – Rozija piedraud.
– Labi, labi! – Hetere nopūšas. – Vai tad Hortenze neatnāks?
– Tu taču viņu pazīsti, viņa nekad nesteidzas. Viņas ierašanos nevar nepamanīt.
– Viņa ir tik lieliska! – Hetere nopūšas un strauji izslejas taisna.
“Meitenes nekad nestaigā ar līku muguru,” Hortenze kādu dienu paziņoja, uzmetusi viņai skatienu. – Tai meitenei viss ir tik brīnišķīgs, – Rozija saka. – Āda, acis, mati, zobi, prāts! Kā tu domā, vai Francijā viņas visas ir tādas?
– Pat viņas puisis ir ideāls! – Džesika nopūšas.
– Nomierinies, vecenīt, – Hetere pārtrauc. – Tu domā vienīgi par seksu! Starp citu, es uzskatu, ka tam tiek piešķirta pārāk liela nozīme. Vai gribat dzirdēt manu padomu?
– Nē, – visas trīs meitenes vienā balsī noņurd.
Hetere prot dot padomus par stratēģiju, bilanci vai profesionālu izturēšanos, bet tikai ne par puišiem. Puišu jomā viņa ir nulle. Pat nožēlojama. Blind date beigās viņa pati apmaksā rēķinu, un pēdējā reizē viņa pat ir aizvedusi puisi uz mājām ar taksometru, un viņš par to ir izvēmis savu “Asiņaino Mēriju” viņai klēpī.
– Gerijs… Es labprāt ar viņu paniekotos, – skaļi sapņo Džesika, iedomājusies par Deividu, kurš ik vakaru piedzeras un iegāžas gultā kā beigts.
– Aizmirsti, viņš ir kā traks pēc Hortenzes, – Astrīda iebilst, papurinādama lielos, ausīs ievērtos riņķus, kuri sniedzas līdz pat viņas mākslīgās kažokādas jakas apkaklei.
– Vai tā ir no jaunākās J. Crew kolekcijas? – noprasa Rozija, aptaustīdama viņas jaku.
J. Crew ir zīmols, kurš pamazām kļūst aizvien ietekmīgāks, apdraudot savus daudz lielākos sāncenšus. Trīssimt veikalu, neatkārtojams stils, ko iekāro visa pasaule. Kompānijas stiliste Džena Laionsa šo kādreiz tik klasisko un prātīgo modes namu ir pārvērtusi par modes pieprasītāko preci. Šo zīmolu izvēlas Mišela Obama. Anna Vintūra apgalvo, ka neviena sieviete, kura ģērbjas pie J. Crew, nevar izskatīties neglīta. Strādāt šajā kompānijā ir liels gods. Tas ir nozīmīgs lietišķās biogrāfijas papildinājums.
– Nē taču! Vai tad tu neatceries? Šī modeļa dizainu ir radījusi Hortenze. Tas ir prototips. Es to dievinu un nespēju novilkt.
– Viņa ir patiešām apdāvināta! – Džesika nosaka. – Man tik ļoti gribētos pastrādāt kopā ar viņu! Ik pēc brīža viņai uzrodas kāda jauna ideja.
Meitenes ir iepazinušās uzņēmumā Gap. Viņas strādā vienā stāvā un no divpadsmitiem piecpadsmit līdz divpadsmitiem četrdesmit piecām dodas uz stūra deli, lai notiesātu pa sviestmaizei. Hetere un Rozija strādā reklāmas, Astrīda – tirdzniecības, bet Džesika un Hortenze – modes dizaina nodaļā. Viņas nemitīgi apmētā cita citu ar dzēlībām, bet, tiklīdz kādai draud briesmas, visas nostājas tām pretī plecu pie pleca. Hortenze skicē modeļus, kurus Džesika pēc tam īsteno dzīvē. “Todien, kad es radīšu savu pirmo kolekciju, tu kļūsi par mana modes ateljē vadītāju,” Hortenze viņai ir apsolījusi. “Tu pat varēsi būt mana modele. Vai esi pārliecināta, ka neesi Lorīnas Bekolas mazmeita?”
– Frenks kopš viņas aiziešanas nespēj vien beigt īgņoties, – Rozija saka. – Viņš visu laiku izgāž dusmas uz mums. Nemitīgi atkārto, ka neviens neko nespēj izdomāt…
– Un