PROLOGS
Visā savā astoņus gadus ilgajā mūžā Kima nekad iepriekš nebija jutusies tik garlaikota. Viņa pat nenojauta, ka tāda garlaicība ir iespējama. Māte lika viņai rotaļāties lielajā dārzā aiz vecā nama, Edilīnas muižas, bet rotaļas vienatnē nesagādāja nekādu prieku.
Pirms divām nedēļām Kimas tēvs kopā ar viņas brāli devās uz kādu attālu pavalsti makšķerēt. Māte tās nodēvēja par “vīru lietām” un paziņoja, ka negrasās palikt mājās viena veselu četru nedēļu garumā. Tonakt Kimu uzmodināja vecāku strīds. Vecāki parasti nemēdza strīdēties, vismaz viņai dzirdot tas nenotika, un piepeši prātā iešāvās vārds “šķiršanās”. Doma par palikšanu bez vecākiem meiteni šausmināja.
Tomēr nākamās dienas rītā Kimas vecāki skūpstījās un šķita atrisinājuši savas nesaskaņas. Tēvs sevi nemitīgi slavēja, bet māte viņu apsauca.
Tajā pēcpusdienā Kimas māte paziņoja, ka tēva un brāļa prombūtnes laiku viņas abas pavadīs dzīvoklī Edilīnas muižā. Kimu tas neiepriecināja, jo vecais nams viņai nepatika. Tas bija pārāk liels, un mājas sienās atbalsojās katrs solis. Turklāt ikreiz, kad Kima ieradās muižā, tajā bija arvien mazāk mēbeļu, un uzturēties tukšās istabās bija vēl neomulīgāk nekā pilnās.
Kimas tēvs paskaidroja, ka Bērtranda kungs – vecais vīrs, kurš dzīvoja muižā – pārdeva savai ģimenei piederošās mēbeles tā vietā, lai meklētu darbu un uzturētu sevi paša spēkiem.
“Ja Edi jaunkundze to atļautu, viņš pārdotu arī pašu muižu.”
Edi jaunkundze bija Bērtranda māsa. Viņa bija vecākais bērns un muižas īpašniece, kaut gan sieviete pati tajā nedzīvoja. Kima bija dzirdējusi runas, ka Edi jaunkundze atteicās dzīvot Edilīnā aiz nepatikas pret brāli.
Kima nesaprata, kā iespējams just nepatiku pret Edilīnu, jo tajā dzīvoja visi viņai pazīstamie cilvēki. Viņas tēvs nāca no Oldridžu ģimenes jeb vienas no septiņām ģimenēm, kas dibināja Edilīnas pilsētu. Kima zināja, ka viņai ar to jālepojas, tomēr spēja vienīgi priecāties par to, ka viņas ģimene nav spiesta dzīvot lielajā, baismajā Edilīnas muižā.
Tagad viņas ar māti uzturējās dzīvoklī jau otro nedēļu, un meitenei bija ļoti garlaicīgi. Viņa ilgojās pēc savas mājas un savas istabas. Kad viņas kravāja mantas un posās ceļā, māte teica:
– Mēs dzīvosim citur tikai dažas nedēļas, turklāt pavisam netālu, tāpēc tev tas nebūs vajadzīgs.
“Tas” bija teju vai viss, kas Kimai piederēja: grāmatas, rotaļlietas, lelles, neskaitāmie mākslas piederumu komplekti. Māte to visu uzskatīja par “nevajadzīgu”.
Beigu beigās Kima izvēlējās dzimšanas dienā saņemto divriteni un cieši satvēra stūres rokturus. Viņa pavērsa apņēmības pilno sejiņu pret māti.
Kimas tēvs iesmējās.
– Elena, – viņš uzrunāja sievu, – es tādu pašu skatienu esmu neskaitāmas reizes redzējis tavā sejā, tāpēc galvoju, ka Kima neatkāpsies no sava. Mana pieredze liecina, ka kliegšana, draudi, pierunāšana, pielabināšanās, lūgšanās, raudāšana nelīdzēs.
Meitenes māte ar samiegtām acīm palūkojās uz smejošo vīru.
Viņa seja kļuva nopietna.
– Rīd, varbūt aiziesim…
– Uz kurieni, tēti? – Rīds vaicāja. Septiņpadsmit gadus vecais puisis uztvēra iespēju doties kaut kur divatā ar tēvu kā lielu pagodinājumu. Tad viņi pavadīja laiku divi vien, bez sievietēm.
– Vienalga, – tēvs noņurdēja.
Kima izlūdzās atļauju ņemt divriteni līdzi uz Edilīnas muižu, un trīs dienu garumā viņa ar to brauca bez atelpas, bet tagad parādījās vēlme darīt kaut ko citu. Vienreiz ciemos ieradās meitenes māsīca Sāra, bet viņa gribēja vienīgi izpētīt nolādēto, veco namu. Sāra dievināja vecas ēkas!
Bērtranda kungs no grāmatu kaudzes uz grīdas bija izvilcis “Alises piedzīvojumus Brīnumzemē”. Kimas mamma teica, ka viņš pārdevis grāmatu skapi Koloniālajā Viljamsburgā.
– Astoņpadsmitā gadsimta oriģināls ražojums, kas bija ģimenes īpašums vairāk nekā divsimt gadu garumā, – viņa toreiz nomurmināja. – Cik žēl! Nabaga Edi jaunkundze! Kima pavadīja vairākas dienas, lasot par Alisi un viņas ceļojumu truša alā. Meitenei grāmata tik ļoti iepatikās, ka viņa paziņoja mātei, ka vēlas gaišus matus un zilu kleitu ar baltu priekšautu. Kimas māte atbildēja, ka tad, ja viņas vīrs vēlreiz aizbrauks projām uz četrām nedēļām, viņas nākamajam bērnam patiešām varētu būt gaiši mati. Bērtranda kungs izteica vēlmi smēķēt ūdenspīpi, caurām dienām sēdēt uz sēnes un paust gudras domas.
Abi pieaugušie sāka smieties, jo bija viens otru uzjautrinājuši. Sadusmotā Kima izgāja ārā un apsēdās savas iecienītās bumbieres zaros, lai turpinātu lasīt par Alisi. Viņa pārlasīja savas iecienītākās nodaļas, līdz meitenes māte lika viņai ierasties uz to, ko Bērtranda kungs dēvēja par “pēcpusdienas tēju”. Bērtranda kungs bija savāds, vecs un ļoti mierīgs vīrs, kurš, kā Kimas tēvs mēdza apgalvot, spētu dīvānā izperēt olu, jo pavadīja tajā gandrīz visu laiku.
Kima ievēroja, ka lielākajai daļai vīriešu pilsētā Bērtranda kungs nepatika, bet visas sievietes viņu dievināja. Reizēm vienas dienas laikā ciemos ieradās līdz pat sešām sievietēm, kuras atnesa vīna pudeles, traukus ar sacepumiem un kūkām, un viņas visas smējās pilnā kaklā. Ieraudzījušas Kimu, sievietes mēdza iesaukties: – Man vajadzēja paņemt līdzi… – un pieminēt savu bērnu vārdus. Uzreiz pēc tam kāda cita sieviete iebilda, ka ir patīkami baudīt mieru un klusumu dažu stundu garumā.
Nākamajā ciemošanās reizē sievietes atkal “aizmirsa” paņemt līdzi savus bērnus.
Kad Kima ārpusē klausījās sieviešu spalgajos smieklos, viņa nosprieda, ka tiem nav nekāda sakara ar mieru un klusumu.
Pēc tam, kad Kima kopā ar māti bija pavadījusi muižā divas garas nedēļas, kādā rītā māte bija priecīgi satraukta, un Kima nesaprata, kāpēc. Nakts laikā pieaugušo vidū kaut kas bija noticis. Kima uztraucās vienīgi par to, ka nekur vairs nebija atrodama Bērtranda kunga iedotā grāmata par Alises piedzīvojumiem Brīnumzemē. Kimai bija tikai viena grāmata un nu bija pazudusi arī tā. Meitene jautāja mātei, kas noticis ar grāmatu, jo skaidri atminējās, ka atstājusi to uz kafijas galdiņa.
– Es to iepriekšējā vakarā aiznesu uz… – māte aprāvās pusvārdā, jo iezvanījās vecais sienas telefons. Māte nekavējoties pacēla klausuli un sāka smieties.
Kima sapīkusi izgāja ārā. Šķita, ka dzīve kļūst arvien skaudrāka.
Viņa spēra gaisā akmeņus, aplūkoja tukšās puķu dobes, saraukusi pieri, un devās pie sava koka. Kima gribēja uzrāpties bumbierē, apsēsties iecienītajā zarā un izdomāt nodarbes garajām, vienmuļajām nedēļām, kas atlikušas līdz brīdim, kad atgriezīsies tēvs, un dzīve atkal atsāksies.
Tuvodamās kokam, Kima kaut ko ieraudzīja un nekavējoties apstājās. Tur bija zēns, jaunāks par Kimas brāli, bet vecāks par viņu pašu. Viņam mugurā bija tīrs krekls ar apkaklīti un kājās – tumšas krāsas bikses, un izskatījās, ka zēns grasās doties uz nodarbību svētdienas skolā. Turklāt viņš sēdēja Kimas koka zarā un lasīja Kimas grāmatu.
Viņam bija tumši mati, kas krita pār pieri. Zēns bija tik ļoti iegrimis grāmatā, ka pat nepacēla skatienu, kad Kima paspēra gaisā zemi.
Kas ir šis zēns? Viņam nav tiesību sēdēt manā kokā!
Kimai skaidrs bija viens – šim svešiniekam jādodas projām.
Viņa saņēma rokā zemes pikuci un no visa spēka meta ar to zēnam. Kima mērķēja uz viņa galvvidu, bet trāpīja plecam. Zemes pikucis izjuka un uzkrita uz viņas grāmatas.
Zēns satraukti pacēla skatienu, bet pēc mirkļa nomierinājās un klusēdams raudzījās uz Kimu. Viņa domās nosprieda, ka zēns ir glīts. Viņš nelīdzinājās Kimas brālēnam Tristanam, bet gan kādai rotaļlietu katalogā manītai lellei ar sārtu ādu un ļoti tumšām acīm.
– Tā