Atbildi zina tikai laiks. Džefrijs Ārčers. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: Džefrijs Ārčers
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Серия:
Жанр произведения: Зарубежные любовные романы
Год издания: 2013
isbn: 978-9984-35-682-2
Скачать книгу
> Veltījums Elanam Kvilteram1927-1998

      Pateicos cilvēkiem, kuri man snieguši nenovērtējamu palīdzību ar saviem padomiem un atbalstu izpētes darbā:

      Džonam Enstijam, Saimonam Beinbridžam, Džonam Kleverdonam, Eleanorai Draidenai, Džordžam Heivensam, Elisonei Prinsai, Marī Robertsai, Sūzanai Votai, Deividam Votsam un Pīteram Votsam.

      MEIZIJA KLIFTONE

      1919

      Prelūdija

      Es kļuvu grūta, un tikai tādēļ tapa šis stāsts. Citādi tas nekad nebūtu uzrakstīts. Saprotiet, es allaž biju plānojusi zaudēt nevainību izbraukuma laikā uz Vestonsjūpermēru, tomēr ne jau ar šo vīrieti.

      Arturs Kliftons ir dzimis Stilhausleinā, gluži tāpat kā es. Viņš pat mācījās tajā pašā Merivudas pamatskolā. Tikai es biju par viņu divus gadus jaunāka, un šā iemesla pēc viņš nezināja, ka vispār eksistēju. Visas meitenes manā klasē bija viņā iemīlējušās. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņš bija skolas futbola komandas kapteinis.

      Skolas laikā Arturs par mani neizrādīja ne mazāko interesi, taču drīz pēc viņa atgriešanās no Rietumu frontes viss mainījās. Neesmu pat īsti pārliecināta, ka tajā sestdienas vakarā, kad deju zālē izvēlējās uzlūgt tieši mani, viņš zināja, kas es esmu. Godīgi sakot, arī man nācās kārtīgi ieskatīties, līdz viņu pazinu. Viņš bija uzaudzējis mazas ūsiņas un matus atķemmējis atpakaļ kā Ronalds Kolmens. Tajā vakarā viņš neskatījās ne uz vienu citu meiteni, un, kad dejojām pēdējo valsi, es zināju, ka mūsu precības ir tikai laika jautājums.

      Atpakaļceļā Arturs turēja manu roku un mēģināja mani noskūpstīt, kad bijām sasnieguši manas mājas durvis. Es aizgriezos. Viņa svētība mācītājs Votss pietiekami bieži bija man atgādinājis, ka jāsaglabā šķīstība līdz dienai, kad tikšu salaulāta. Un mūsu kora skolotāja Mandejas jaunkundze brīdināja mani, ka vīrieši grib tikai vienu un, to dabūjuši, ātri zaudē interesi. “Kā īsti ir, vai Mandejas jaunkundze runā par savu pieredzi?” es bieži iedomājos.

      Nākamajā sestdienā Arturs uzaicināja mani uz kino paskatīties Lilianas Gišas tēlojumu filmā “Salauztie ziedi”. Un es atļāvu viņam aplikt roku man ap pleciem, tomēr no skūpsta vairījos. Viņš pārāk neuzstāja. Taisnību sakot, Arturs bija diezgan kautrīgs.

      Atkal bija pienākusi sestdiena. Šoreiz es atļāvu, lai viņš mani noskūpsta, bet atgrūdu viņu, kad viņš mēģināja paslidināt plaukstu zem blūzes. To darīt es viņam neatļāvu līdz tam laikam, kad saņēmu bildinājumu, viņš nopirka gredzenu un mācītājs Votss mūs baznīcā uzsauca otro reizi.

      Mans brālis Stens apgalvoja, ka esmu pēdējā zināmā jaunava tajā Eivonas upes krastā, kurā dzīvojām mēs. Man tomēr bija aizdomas, ka lielākā daļa uzvaru, ar kurām viņš mēdza lielīties, ir kaldinātas vienīgi viņa prātā. Un tomēr es nolēmu, ka īstais brīdis beidzot ir pienācis. Un kur gan vēl labāk to izdarīt, ja ne izbraukuma laikā Vestonsjūpermērā, turklāt ar vīrieti, kurš mani apprecēs jau pēc dažām nedēļām?

      Tikko paguvuši izkāpt no autobusa, Arturs un Stens tūdaļ devās uz tuvāko krodziņu. Visu iepriekšējo mēnesi es biju plānojusi šās dienas norises un, kad izkāpu no autobusa kā laba meitene, biju jau sagatavojusies.

      Es soļoju muliņa virzienā un jutos visai nelāgi. Piepeši pamanīju, ka man kāds seko. Paskatījos un biju pagalam pārsteigta, kad ieraudzīju, kurš tas ir. Viņš mani panāca un vaicāja, vai esmu viena.

      – Jā, – es atbildēju, jo apzinājos, ka pašlaik Arturs jau tukšo trešo pinti alus.

      Kad viņš uzlika plaukstu uz mana dibena, man būtu vajadzējis iecirst viņam pļauku, tomēr vairāku iemeslu pēc es to neizdarīju. Vispirms jāmin tā priekšrocība, ka varēju pārgulēt ar vīrieti, kuru, visticamāk, vairs pēc tam nesatikšu. Un, jāatzīstas, es jutos glaimota, ka viņš bija mani uzrunājis.

      Līdz brīdim, kad Arturs un Stens noteikti tukšoja astoto alus pinti, šis puisis bija mums noīrējis istabu viesu namā pašā jūras krastā. Kā likās, tur viesiem, kuri neplānoja palikt pa nakti, bija īpašs cenrādis. Viņš sāka mani skūpstīt, kad vēl nebijām sasnieguši pirmo kāpņu laukumiņu, bet, aizcērtoties guļamistabas durvīm, viņš steigšus atpogāja manu blūzīti. Viņam šī pavisam noteikti nebija pirmā reize. Un es biju pilnīgi pārliecināta, ka nebiju pirmā meitene, ar kuru viņš pārguļ kolektīva izbraukuma laikā. Kā gan citādi viņš varētu zināt par īpašajām cenām viesu namā?

      Jāatzīstas, nebiju gaidījusi, ka viss beigsies tik ātri. Kad viņš pavēlās man blakus, es nozudu vannas istabā. Viņš apsēdās uz gultas un aizsmēķēja cigareti. Nodomāju, ka otrā reize, iespējams, būs labāka. Kad iznācu no vannas istabas, viņu nekur nemanīju. Atklāti sakot, jutos vīlusies.

      Laikam jau mani būtu plosījusi lielāka vainas apziņa par šo sānsoli, bet Arturs atceļā uz Bristoli mocījās ar nelabumu un mani apvēma.

      Nākamajā dienā es izstāstīju savai mammai par to, ka esmu zaudējusi nevainību. Vīrieša vārdu gan neatklāju. Galu galā viņa šo cilvēku nekad nebija satikusi, un bija maz ticams, ka tas kādreiz varētu notikt. Mamma ieteica man turēt mēli aiz zobiem, jo nevēlējās atcelt kāzas. Pat ja izrādītos, ka esmu stāvoklī, neviens nezinātu neko vairāk kā Arturs, un es būtu laimīgi precēta, kad apaļums kļūtu visiem redzams.

      HARIJS KLIFTONS

      1920‒1933

      Pirmā nodaļa

      Mans tēvs ir kritis karā. Tā man allaž ir sacīts.

      Kad vien mātei vaicāju par tēva nāvi, viņa man pastāstīja tikai to, ka viņš dienējis Karaliskajā Glosteršīras pulkā un karojis Rietumu frontē. Viņš esot nogalināts tikai dažas dienas pirms pamiera līguma parakstīšanas. Vecmāmiņa sacīja, ka mans tēvs bijis drosmīgs vīrs, un reiz, kad mājās bijām tikai divi vien, viņa man parādīja tēva medaļas. Mans vecaistēvs vispār tikpat kā nekad nepauda savu viedokli, bet viņš bija pilnīgi kurls un droši vien nemaz nesadzirdēja jautājumu.

      Vienīgais vīrietis, ko atceros, izņemot vectēvu, bija mans tēvocis Stens, kurš brokastu laikā allaž sēdēja galda galā. Kad viņš no rītiem devās projām, es vienmēr sekoju viņam uz pilsētas dokiem, kur viņš strādāja. Katra dokos pavadītā diena bija īsts piedzīvojums. No tālām zemēm ieradās tirdzniecības kuģi, un tad tika izkrauts vedums: rīsi, cukurs, banāni, džuta un daudzas citas preces, par kurām nekad nebiju dzirdējis. Kad kravas tilpnes bija iztukšotas, dokeri tās piepildīja ar sāli, āboliem, konservu kārbām, pat ar akmeņoglēm (tās man patika vismazāk, jo pēc tam skaidri bija redzams, ko esmu darījis augu dienu, un māte bija dusmīga), pēc tam kuģi atkal devās uz man nezināmām malām. Es vienmēr gribēju palīdzēt tēvocim Stenam izkraut no kuģa to, kas nu kurā rītā bija atvests, bet viņš tikai smējās un teica: – Visam savs laiks, puis!

      Man tā likās vesela mūžība, un turklāt bez jebkāda brīdinājuma manā ceļā nostājās skola.

      Sešu gadu vecumā mani nosūtīja uz Merivudas pamatskolu, un es mācības uzskatīju par tukšu laika šķērdēšanu. Kādēļ man būtu nepieciešama skola, ja visu vajadzīgo es varēju iemācīties dokos? Otrā dienā es nebūtu pat pūlējies atgriezties skolā, ja vien māte mani neaizvilktu līdz pašiem iestādes vārtiem un pēc tam četros pēcpusdienā atkal neierastos man pakaļ, lai aizvestu uz mājām.

      Tobrīd es neatskārtu, ka mammai saistībā ar manu nākotni bija savi plāni, kuros nekādi neietilpa mana iespējamā pievienošanās tēvocim Stenam dokos.

      Es sāku lietot īpašu taktiku. Kad mamma no rītiem mani atstāja pie skolas vārtiem, es paslaistījos pagalmā tik ilgi, kamēr viņa mani vairs nevarēja saskatīt, un tad aizlavījos uz dokiem. Es vienmēr atgriezos laikā, kad mamma pēcpusdienā ieradās man pakaļ. Mājupceļā es viņai stāstīju, kā man tajā dienā klājies skolā. Stāstu sacerēšana man padevās itin labi, tikai viņa ātri vien uzzināja, ka tie ir izdomājumi.

      Dokos mēdza slaistīties vēl pāris zēnu no manas skolas, tikai es turējos no viņiem pa gabalu. Viņi bija vecāki un augumā lielāki nekā es un mēdza mani iedunkāt,