Grāmatas uzdotais temps atstāj bez elpas. Atgādina Rosa Makdonalda ne gluži ideālos, taču nerimstoši aizraujošos darbus… pilna ar spožām un oriģinālām epizodēm.
Meitenē ar pulksteni sirds vietā uzrodas sen zudusi mīlestība, atstājot aiz sevis pilnīgu jucekli. Obligāti jāizlasa!
Amerikāņu kalniņu cienīgs sižets, kurā neizpaliek nervus kutinoši noslēpumi, slepkavības, kautiņi, krāpšana un māns. Spoža debija melnā trillera žanrā!
Svonsons sagādā lasītājiem īstu adrenalīna pieplūdumu, pateicoties visiem asajiem sižeta pavērsieniem.
Temps ir ātrs… un sižets ir savērpts uz goda… Tā vien šķiet, ka rakstīts, domājot par filmas scenāriju… kas bieži vien nāk tikai par labu. Veikls, prasmīgs un daudzsološs pirmais kriminālromāns.
Labirintam līdzīgais sižets ir nesatricināms kā metāls ar augstu izturības pakāpi.
Ko jūs sakāt situācijā, kad sieviete, kura pirms daudziem gadiem salauzusi jūsu sirdi un tiek meklēta par slepkavību, no jauna uzrodas jūsu dzīvē un lūdz izdarīt viņai pakalpojumu? Ja viņa ir tik valdzinoša kā Liāna Dektere, jūs piekrītat. Un cerat, ka izdzīvosiet… Meitene ar pulksteni sirds vietā ir līkumains, seksīgs, elektrizējošs izpriecas brauciens.
Satraucošs psiholoģiskais trilleris, kas tā vien aicina pāršķirt nākamo lappusi… Šis romāns deg ar ātrāku un karstāku liesmu nekā aizdedzināts spridzekļa detonators, un jūs jutīsiet tā karstumu vēl ilgi pēc negaidītā beigu sprādziena.
Vailijs Kešs, New York Times bestselleru autors
Paralēlie stāsti nebeidzami šķetinās ar drosmīgiem un pārsteidzošiem pavērsieniem… Spēcīgs “melnā” žanra un izklaides literatūras sajaukums… Kas šajā grāmatā ir visparedzamākais? Tas, ka tās ekranizēšanas tiesības jau ir iegādātas.
Kura ir visiznīcinošākā sieviete pasaules literatūrā?.. Te būs jauna pretendente: Liāna Dektere, kas atstāj aiz sevis neskaitāmas salauztas sirdis un pa kādam līķim Pītera Svonsona obligāti iesakāmajā grāmatā Meitene ar pulksteni sirds vietā. Pretendē uz 2014. gada labākā kriminālromāna titulu.
Prologs
Jau krēsloja, taču, iegriežoties izdangātajā piebraucamajā ceļā, viņš saskatīja dzeltenu brīdinājuma lenti, kas norobežoja teritoriju.
Džordžs bija novietojis savu automašīnu ceļmalā, taču atstājis motoru ieslēgtu. Viņš mēģināja nedomāt par pēdējo reizi, kad bija viesojies šajā teju apslēptajā mājā Jauneseksā, strupceļa galā.
Policijas lente bija nostiepta plašā lokā, no vienas priedes līdz otrai, un ārdurvis bija krusteniski aplīmētas ar sarkanbaltu lenti. Viņš izslēdza motoru. Gaisa kondicionētājs pārstāja darboties, un Džordžs teju nekavējoties sajuta dienas tveici. Saule atradās zemu pie apvāršņa, un priežu smagnējie vainagi padarīja apkārtni vēl tumšāku.
Viņš izkāpa no automašīnas. Mitrais gaiss smaržoja pēc jūras, un tālumā varēja sadzirdēt kaiju klaigas. Tumši brūnā mājele saplūda ar apkārtējo mežu. Tās augstie logi bija tikpat tumši kā to notraipītais apšuvums.
Viņš izlīda pa apakšu dzeltenajai lentei ar uzrakstu “Policija: nešķērsot” un devās uz mājas sētas pusi. Džordžs cerēja iekļūt iekšā pa bīdāmajām durvīm, kas veda mājā no satrunējušās verandas. Viņš bija plānojis ieiet mājā un pārmeklēt to pēc iespējas ātrāk cerībā atrast pierādījumus, ko policija būtu varējusi palaist garām.
Bīdāmās durvis bija noklātas ar policijas uzlīmēm, taču izrādījās neaizslēgtas. Džordžs iegāja vēsajā mājā, gaidīdams, ka, nonākot iekšā, viņu pārņems bailes. Tā vietā viņš sajuta nereālu mieru, itin kā tas viss būtu sapnis, no kura varēja pamosties.
Es zināšu, ko meklēju, kad būšu to atradis.
Bija skaidrs, ka policija ir rūpīgi pārmeklējusi apkaimi. Uz vairākām virsmām varēja saskatīt pirkstu nospiedumu pulvera pēdas. Medicīniskie preparāti, kas bija atradušies uz kafijas galdiņa, bija pazuduši. Džordžs pagriezās, lai dotos uz lielāko guļamistabu mājas austrumu spārnā. Šajā telpā viņš nekad nebija iegriezies un atvēra durvis, sagaidīdams, ka iekšā ieraudzīs jucekli. Tā vietā viņš atrada visai kārtīgu telpu – guļamistabu ar zemiem griestiem un platu divguļamo gultu, uz kuras bija uzklāta puķaina gultasveļa. Pretī gultai atradās divi zemi rakstāmgaldi, abi ar stikla plāksni virsū. Zem noputējušā stikla bija sabāztas izbalojušas fotogrāfijas. Dzimšanas dienas ballītes. Absolventu vakari.
Viņš atvēra atvilktnes, bet neko neatrada. Tur bija daži veci apģērba gabali, matu sukas, smaržu pudelītes vēl aizvien iesaiņojumā, un visu ieskāva naftalīna bumbiņu putekļainais ziedu aromāts.
Ar paklāju nosegtas kāpnes veda lejup uz apakšstāvu. Paejot garām kāpņu laukumiņam pie parādes durvīm, Džordžs nopūlējās neielaist prātā nevajadzīgas domas. Tomēr viņš īpaši ilgi uzlūkoja vietu, kur ķermenis bija nokritis un āda ieguvusi tai neraksturīgu nokrāsu.
Kāpņu apakšā viņš nogriezās pa kreisi un iegāja lielā, pabeigtā pagrabā, kurā oda pēc pelējuma un nebija logu. Džordžs nospieda slēdzi, taču elektrība bija atslēgta. Viņš izņēma no kabatas nelielo lukturīti un apspīdināja pagrabu ar tā vārgo, nespodro gaismas kūli. Telpas centrā atradās skaists, senatnīgs biljarda galds ar sarkanu, nevis zaļu tapsējumu un bumbiņām, kas bija uz labu laimi izklīdušas pa tā virsmu. Tālākajā stūrī atradās bāra zona ar vairākiem ķebļiem un lielu spoguli, ko rotāja iegravēts Džordža Dikela “Tenesī viskija” logotips. Pie spoguļa atradās tukšs plaukts, uz kura droši vien agrāk bija novietotas alkohola pudeles, kas jau sen bija iztukšotas un aizmestas.
Es zināšu, ko meklēju, kad būšu to atradis.
Viņš atgriezās augšstāvā un izgāja cauri abām mazākajām guļamistabām, meklēdams kādas pēdas no to pēdējiem iemītniekiem, taču neko neatrada. Policija droši vien bija darījusi to pašu un salikusi pierādījumu maisos visu, kas viņiem likās nozīmīgs, taču Džordžam vajadzēja atnākt un paskatīties pašam. Viņš zināja, ka noteikti kaut ko atradīs. Zināja, ka viņa būs kaut ko atstājusi.
Viņš to ieraudzīja grāmatplauktā dzīvojamajā istabā, acu līmenī starp citām grāmatām. Baltā, cietā iesējumā, ielikts plastikāta vāciņos, it kā reiz būtu piederējis bibliotēkai, un izcēlās starp citām grāmatām, kas lielākoties bija tehniska rakstura. Airēšanas rokasgrāmatas. Ceļojumu rokasgrāmatas. Veca bērnu enciklopēdija. Plauktā bija arī dažas daiļliteratūras grāmatas, taču tās visas bija plaša patēriņa sēnalas mīkstajos vākos. Augsto tehnoloģiju trilleri, Maikls Kraitons. Toms Klensijs.
Džordžs pieskārās grāmatas muguriņai. Nosaukums un autores vārds bija iespiests eleganti smalkā sarkanā šriftā. “Rebeka”. Dafnes di Morjē romāns.
Tā bija viņas mīļākā grāmata, viņas vienīgā mīļākā grāmata. Viņa bija uzdāvinājusi Džordžam vienu eksemplāru togad, kad viņi satikās. Tas bija koledžas pirmais kurss. Viņa bija skaļi lasījusi fragmentus no tāssavā kopmītņu guļamistabā aukstās ziemas naktīs. Viņš zināja veselas rindkopas no galvas.
Džordžs izņēma grāmatu ārā, pārbrauca ar pirkstu pāri tās nelīdzenajām malām. Grāmata atvērās sestajā lappusē. Divi teikumi bija apvilkti ar rūpīgi izzīmētām līnijām. Viņš atcerējās, ka tā viņa bija iezīmējusi svarīgākās vietas. Nekādu marķieru. Nekādu pasvītrotu izteicienu. Tikai noteiktas apvilktas līnijas apkārt vārdiem un teikumiem, un rindkopām.
Džordžs uzreiz neizlasīja iezīmētos vārdus: grāmata nebija atvērusies nejauši, bet gan tāpēc, ka starp tās lappusēm bija ievietota pastkarte.