StaVl Zosimov Premudroslovsky
© StaVl Zosimov Premudroslovsky, 2019
ISBN 978-5-0050-8484-2
Created with Ridero smart publishing system
PIRMAIS SEZONS
1. piezīme
dievs svilpoja
Pēc tam, kad es uzrakstīju mātei: “Nāciet speķi, sveika, mamma!”, Es devos sava izsalkušā hosteļa virzienā un domāju:
– — Kāda ir atšķirība starp krieviem un amerikāņiem un eiropiešiem?
– — Un tas, ka viņi dzīvo un domā loģiski, mēs esam abstrakti. – es sev atbildēju un gāju tālāk. Es gribēju dzert – bailīgi un iekost. Es eju, tāpēc eju cauri alejai dažu rūpniecības uzņēmumu betona dakstiņu žoga attālumā. Es redzu, ka kļūst tumšs. Es dzirdu, ka sētas otrā pusē kāds dara klusu, bet caururbjošu, nespējot svilpt. Es atbildēju ar to pašu. Es redzu, ka no kaut kas žoga otrā pusē lido kartupeļu maisiņš, pie kā arī kaut kas piepildīts. Es atlecu, un soma pieskārās nezināmas šķirnes suņa aiziešanai, atstājot ne ilgi pirms manis. Es piegāju pie viņa, ziņkārīgi izpētīju viņu un, neko nedomājot un nedomājot, atsaistīju viņu, un tur …, tur?! Tur viņš bija cieši iesaiņots, pat saspiests ar kūpinātu desu. Neko nedomājot, es to izvilku, paķēru somu pie Ādama ābola un, metot to man uz pleciem, es ar ātrumu Ferrari paātrināju savu hosteļa virzienā, apēddama šo neaizmirstamo desu.
Es uzreiz gribēju studēt un dzīvot.
Kas tad notika?! Kuzja. Lī: viņš ir svilpējs, viņš ir kartupeļu maisa metējs, viņš ir arī Siktivkaras dzimtais un ieradās pie sava drauga un līdzdalībnieka: dzimtā Aldirbaguija aizā, zemnieku saimniecībā “Dod man ēst”, kuras lomu es spēlēju nebrīvē un nerunāju krieviski.
– — Kur ir soma? Kuzja jautāja.
– — Un tu viņu iemeta? – ebreju biedrs atbildēja uz jautājumu.
– — Un tu svilpoji?
– — Un tu..??
Tad nāk klusa cīņa. Bet, ja godīgi, desa bija rūgta un garšīga…
P.S.: Mēs pārdevām ģimenei somas grīdu, un viņus pārpludināja satraukuma un muļķības jūra… Sesijai tika dots sprādziens…
2. piezīme
Cūku kāršu atklāšana
Citā dienā, lai nenodotu sesiju, viņi mani ieveda Padomju Savienības bruņoto spēku rindās, tas ir, armijā. Tur mēneša laikā es aizmirsu visu, ko mācījos dienas aprūpes centros, bērnudārzā, vidusskolā un divās arodskolās ar numuru: septiņi simti astoņi tūkstoši deviņi simti četrdesmit trīs punkti divdesmit četras simtdaļas, kas atradās pa kreisi no avēnijas no bārdas līdz plikai vietai, kur metro.
Mēs stāvam, tāpēc mēs gandrīz dežurējam pie ieejas militārajā vienībā un smēķējam cigaretes pie ieejas. Tad mūsu nemierīgajā valstī bija krīze. Laiks bija grūts, cigaretes trīs paciņas mēnesī. Un mūsu daļa atrodas blakus kolhozam “Buļļa tesmenis”, un tā ir taisnība. Tātad mēs stāvam un smēķējam, un Baba Yaga pīkst no koka. Tiesa, viņas vārds bija Jadviga. Nu labi. – mēs domājam, – vecs cālis un, neskatoties uz to, mēs sapņojam par krūmiem ar kazenēm. Un viņa kliedz, pārtraucot mūsu domas. Viņa ir kurla un akla.
– — Ak, kareivji, atbildiet, awww?!
– — B, muļķ, ko tu kliedz, vecais? Mēs esam astoņi simti divi centimetri attālumā no jums?! Aiz sētas!!
– — Kā?
– — Bes! – atkal atbildēja dežurants. – Kas jums nepieciešams, teiksim, vai iet burkānu karbonāde?
– — Es, saka pati vecā vecenīte. – jums jāiet pārdot, – un pasmaidīju, – maza cūka, Borjušenka. Es likšu moonshine uz galda, pat man to atdos.
– — Kas tev tagad ir? Es jautāju, cilvēks, kurš cūkas redzēja tikai zoodārzā, bet kaut kādu iemeslu dēļ tos sauc par nīlzirgiem.
– — Kā?
– — Dras!! Kas tev atnesa?? Es atkārtoju balsī.
– — Es tev iedošu kādu cūkgaļu … – nedzirdot vai nesaprotot manu jautājumu, vecais atbildēja.
– — Viņai pa ceļam bija muša agara.. – es ieteicu, savu biedru priekšā.
– — Un kur tu dzīvo? – jautāja draugs
– — Un jūs atbraucat uz ciematu un pajautājat Yadu, mūsu ielas ir mēmas.
– — Ko? Arsēns, vai kas? Es iekliedzos viņas ausī, piemēram, mikrofonā.
– — Nē, mīļā! Hehe.. Pajautā Yad Vigu!!
– — Un kad nākt? – jautāja biedrs.
– — Un nedēļas nogalē, pusdienlaikā! Es viņu nebarošu. – atbildēja vecmāmiņa un devās vākt dzēlīgus zaļus krūmus.
Pabeidzot, es pajautāju kolēģim.
– — Biedri, vai jūs nokaujāt cūkas?
– — Protams. Es dzīvoju kolhozu pilsētā.
Svētdiena ir pienākusi. Caur žoga tālu stūri mēs izkļuvām AWOL. Mēs nonācām ciematā bez jebkādām problēmām, un mums nebija grūti atrast viņas būdiņu, jo īpaši tāpēc, ka ciematā bija tikai piecas mājas, kā arī hostelis ar viesstrādniekiem, kokzāģētavas. Nākt nozīmē viņai. Un viņa, un rīvmaizes, un sāls, un pat goofer atrada. Mēs ēdām dabīgu ēdienu un dzērām vairāk.
– — Nu, veca sieviete? – sākās biedrs. – kur ir cūka?
– — Jā, viņš ir cūka, mīlēts kūtī. viņa atbildēja un iegāja istabā. Viņš izņem ārā pusmetru saišķi. Tas izvēršas un velk piektā gadsimta pirms mūsu ēras zobenu, acīmredzot, sākot no. Sarūsējis, sarūsējis un rokturis ietīts elektriskajā lentē.
– — Šeit, dēli, šis ir mans vēlais Džozefs, atgriezies Pirmā pasaules kara laikā. Gaļas fabrikā viņš okupēja un izcirta visus: pat govis un vistu.
Es jutos neomulīgi skatoties uz viņas Stakanovska caurspīdīgo izskatu. Draugs paņēma nazi no saimnieces rokām…
– — Nāc, pasaki man. – Kur tas ganāmpulks, A?
Viņa mūs pārvērš kūtī.
– — Tur, – saka, – mans mīļais Borusenka.
Ja godīgi, es skatos uz šo Borusenku un acis ir aiz ausīm.
Viņa korālis tika notriekts no dēļiem ar šķēlumiem divi pa trim. Un no spraugas spraugām krokas un stienis karājas elastīgi. Acīmredzot šī ir sivēna Boryushishche dzīves puse un nemelo.
– — Ak, mīļā, es iešu uz būdiņu. – sašņorēja vecmāmiņa, aizklājot muti bez zoba ar šalles stūriem. – Un jūs ar boryusenka esat uzmanīgāks. Es esmu vienīgais no saviem radiem. Neviena cita nav, es par viņu rūpējos jau kopš dzimšanas. Ardievu, mani jahtu lopi. Ggggggg!! – vecā sieviete sašņorēja un tūdaļ pārtrauca šņukstēt vienā rāvienā, mainot balsi no pīkstoša uz basu. – Un neaizmirstiet, dāmas, man tas ir pārdošanā…
– — Viss būs kliedzis, vecenīte!!! – Biedrs pamudināja un pagriezās pret mani. – Un tu, mans draugs, palīdzi man, atver vārtus.
Steidzīgi tuvojos un pagriezu pagrieziena galdu, vārti sadūšojās, un cūka pat nepakustināja ausi. Kicks bastards. Labi, ka mans draugs uzreiz nejaucās, un ar visu iespējamo, kā viņš sacirta cūku niķelī, sadragāja pusceļā un uzkāpa. Niķelis, plāksnes izmērs. Pēc dažām sekundēm cūka atvēra labo aci, bet pēc tam kreiso. Tad sekoja čīkstēšana, un “mamuts”, vārdā Fighting, uzlēca uz viņa nagiem, kas izlīda no vēdera, viņa kājas netika novērotas.
Ar abām acīm skrāpjot pie dunča, pēc tam iztaisnojot zilgani blondos skolēnus dažādos virzienos, cūka pievērsa savu skatienu biedram. Pēc tam, kad viņa atkal pievīla acis uz dunča rokturi, ar niķīti pakustināja viņu: uz augšu, uz leju; uz augšu, uz leju, izlīdzināja līdzbiedru redzošo skatienu un atgrūda tik tālu, ka viss korrāls vienkārši sabruka