Maniem vecākiem Libijai un Džordžam
I
Kā tavi jūras putni
Es riņķošu bez apstājas.
Jo zemei manai nav stūrīša,
Kur būvēt paliekošas mājas.
“Jā, tā viss spilgtais drīz vien atkal zūd.”
Ievads
Ir tūkstoš astoņi simti piecdesmit trešais gads, Hābsburgu impērija aizņem lielu daļu Eiropas, plešoties no Krievijas robežas austrumos līdz Itālijas rietumiem un no Ziemeļvācijas dienvidiem līdz Balkāniem.
Imperators Francis Jozefs ir viena no ietekmīgākajām kronētajām personām visā pasaulē, valda pār vairāk nekā trīsdesmit pieciem miljoniem dvēseļu, tostarp katoļiem, protestantiem, ebrejiem un musulmaņiem. Viņa pavalstnieki ir austrieši, ungāri, vācieši, itālieši, čigāni un citas izcelsmes cilvēki.
Austrija ir ļoti varena daudznacionāla, poliglotiska impērija, ko satur kopā nevis tautība, reliģija, valoda vai pat savstarpējas simpātijas. Šīs dažādās zemes, cilvēkus un intereses saista viens – Francis Jozefs, mazliet vairāk nekā divdesmit gadus vecs pievilcīgs jauneklis ar viļņainiem kastaņbrūniem matiem un nopietnām zilām acīm. Tiesības valdīt viņš saņēmis no Dieva, ir svaidīta persona, vairāk institūcija nekā vienkāršs cilvēks.
Francis Jozefs pie varas nāk tūkstoš astoņi simti četrdesmit astotajā gadā, kad revolūcijas dusmas pārņem Eiropu, gāžot troņus uz liberālā ideālisma un nacionālā dedzīguma viļņa. Vēl nekur šī revolucionārā degsme nav izpaudusies un apslāpēta tik neganti kā Austrijas impērijā. Sacelšanās tiek apspiesta gan Ungārijā, gan Itālijā, un Francis Jozefs atņem troni gļēvam tēvocim un spēcīgāk dūrē sagrābj gan valdību Vīnē, gan visu karaļvalsti.
Bet pāris gadu pēc valdīšanas sākuma – brīdī, kad imperators nesteidzīgi pastaigājas pa Vīni, – viņam uzbrūk ungāru nacionālists, ietriecot dunča asmeni jaunajam Francim Jozefam kaklā. Visa impērija dreb un lūdzas, kamēr viņš guļ slimnīcas gultā un atgūstas no ievainojuma. Vajadzība pēc Hābsburgu mantinieka vēl nekad nav bijusi tik akūta.
Apveltītam ar labu izskatu, valdzinošu raksturu un – vēl būtiskāk – ar krāšņu karaļvalsti, Francim Jozefam apkārt netrūkst jaunu dāmu, un ikviena vēlas kļūt par viņa līgavu.
Bet Franča Jozefa labākais padomnieks nav stūrgalvīgs ģenerālis vai ūsains ierēdnis. Visbiežāk padomu viņš lūdz savai mātei. Erchercogiene Sofija visu mūžu ir audzinājusi viņu šai lomai un atradusi ceļu uz troni, kas nepiederēja viņam. Un māte jau ir iecerējusi dēlam līgavu.
Ņemot vērā mātes padomus, Francis Jozefs aizsūta ielūgumu uz Bavāriju, kur dzīvo viņa skaistā jaunā māsīca Helēne, kas jūtas pagodināta saņemt šo aicinājumu. Kad Helēnes jaunākā māsa – enerģiskā, piecpadsmit gadus vecā Sisi – pievienojas viņai ceļā uz impēriju, neviens nezina, cik krasi mainīsies viņa dzīve un arī pasaule…
Prologs
– Imperatore, mēs esam gatavi.
Viņa pagriežas, vieglītēm pamāj ar galvu un pavēcina roku.
– Ir laiks uzņemties šo lomu. – Viņa iebāž rokas piedurknēs. Zīda audums, meistarīgi piegriezts un sašūts, liegi apņem augumu. “Vai manu dieniņ, es joprojām neesmu pieradusi pie tā, cik smagas ir šīs lietas! Tās šķiet smagākas par manu nogurušo ķermeni.”
Visapkārt drudžaini rosās nervozi kalpotāji un sulaiņi, šaudīdamies kā bites stropā ap savu māti.
– Uzbužini viņas kreklu!
– Paskaties uz apmali!
– Ir laiks doties!
– Vai tiešām?
– Imperatore Elizabete, vai jūs esat gatava? – Friziere stāv viņai priekšā, seno kroni turēdama divos pirkstos, un briljanti spīguļo sveču gaismā. Tik delikāti trausls kā zirnekļu tīkls, tomēr saglabājies cauri gadsimtiem un dzīvos ilgāk nekā galvas, uz kurām tas likts un kuras tagad ir iebalzamētas, bet sirmie mati izkrituši.
– Gatava. – Viņa pamāj un pieliec zodu, lai diadēmu būtu vieglāk ielikt gaišbrūnajās cirtās, kas nodēvētas par vērtīgākajām kroņa dārglietām visā Hābsburgu kolekcijā. Tika apgalvots, ka šīs sprogas iekaroja imperatora sirdi.
Kronis ir vietā, viņa slīd uz priekšu un apbrīno sevi lielajā spogulī. No tāda skata aizraujas elpa – pat viņa to atzīst.
Kleita ir no balta un sudraba brokāta, izrotāta ar briljantu rindām, un cieši pieguļ slaidajam augumam. Garš balta atlasa apmetnis apņem viņas plecus un sniedzas līdz zemei. Bet apkārtējie vienmēr vēlas redzēt viņas seju – vairāk nekā jebkuru meistarīgu adatas dūrienu vai senu diadēmu. Visi ir dzirdējuši par viņas skatienu, medus krāsas acīm, graciozi veidotajiem vaigu kauliem un lūpām, ko imperators reiz pasludināja par “svaigām kā zemenēm”. Imperators. Viņas sirds krūtīs pukst kā negudra. “Dievs, es taču esmu piekususi! Vai man pietiks spēka pārdzīvot šo dienu?”
Atskan klauvējiens, un Elizabetes sirds notrīc vēlreiz. Viņa pieceļas, acis pievēršas smagajām ozolkoka durvīm. “Kurš no viņiem būs otrā pusē? Vai imperators? Vai varbūt… viņš?” Vaigi pietvīkst, un viņa norāj sevi. “Pat pēc visa, kas piedzīvots, es sarkstu kā sešpadsmit gadus veca meitene, tiklīdz iedomājos par viņu un pieminu viņa vārdu. Mana vīra dēļ vaigi nekad nav tik nosarkuši.”
Durvis smagi atveras, čīkstēdamas kā kūtrs apsargs, kas pusnaktī pamodināts pēc pārmērīgas alus lietošanas. Abi uz mirkli saskatās. Viņš nopēta imperatori. Seja apliecina, ka viņai ir izdevies atstāt satriecošu iespaidu, jo vīrietis līdzinās apstulbušam dzīvniekam.
– Sisi. – Tas ir viss, ko viņš spēj pateikt. Viņš paceļ un izvērš rokas, it kā vēlētos pievilkt sievieti sev klāt. Bet viņš savaldās, jo apkārt rosās kalpotāji. – Jūsu Majestāte. – Viņš nokrekšķinās. – Vai esat gatava?
Viņa ieelpo un apdomā jautājumu. “Vai es esmu gatava? Nē, laikam es nekad neesmu bijusi gatava. Tur jau tā nelaime.” Bet viņa izslej zodu un iztaisno plecus.
– Esmu, – viņa atbild, ātri pamāj ar galvu un sper soli uz priekšu. Kleita velkas pa zemi, šis krāšņums ir pārāk smags viņas nomocītajam augumam. Nopūtusies viņa turpina ceļu pāri istabai.
Šķiet, ka Sisi viņus jau sadzird. Ne tik daudz atsevišķus uzmundrinājuma saucienus un glaimus, bet nerimstošas pērkondimdošas gaviles. Nepārtrauktas, nemainīgas un nebeidzamas kā jūras viļņu triekšanās pret krastu.
Vīrietis sniedz roku, un Elizabete ieslidina plaukstu viņam elkonī, piespiežot to pamatīgi iecietinātajam formastērpam. Durvis atveras vēl plašāk. Viņa samirkšķina acis, alkdama pacelt cimdoto roku, lai pasargātu sevi, lai noslēptu seju no šiem tiešajiem, pētošajiem skatieniem… Skatieniem, kas cieši uzlūkos viņu, it kā grasītos apēst. Viņa dusmodamās apslāpē instinktīvo, pazīstamo vēlēšanos bēgt, izvairīties un izslejas garāka.
Un tad atskan vārds:
– Sisi!
Dziļi ievilkusi elpu, viņa saņemas un pagriežas pret vīrieti.
– Ir laiks.
Tiešām, beidzot bija pienācis laiks.
Zemu pieliekusies, Sisi uzmanīgi palūkojās pāri nelielajam krūmājam. Kājas bija gatavas skrējienam, sirds sūknēja asinis tādā ātrumā, ko var izturēt tikai